Pilsonisko tiesību kustība

Āfrika

Angola

Angolas neatkarības karš norisinājās no 1961. līdz 1975. gadam. Angola cīnījās pret Portugāli. Portugāle lika Angolas iedzīvotājiem nodarboties ar kokvilnas audzēšanu. Pret Portugāli Angolā bija noskaņotas trīs dažādas grupas. Kara laikā gāja bojā miljoniem cilvēku.

Gvineja

Pirms 1974. gada Portugāles impērija kontrolēja arī Portugāles Gvineju. No 1963. līdz 1974. gadam Gvinejas-Bisavas Neatkarības kara laikā Gvinejas iedzīvotāji cīnījās par savu neatkarību. 1974. gadā viņi uzvarēja un izveidoja neatkarīgu Gvinejas-Bisavas valsti.

Mozambika

Mozambikas neatkarības karš norisinājās no 1964. līdz 1975. gadam. Tajā cīnījās Portugāle, kas kontrolēja Mozambiku, un Mozambikas atbrīvošanas fronte jeb Frelimo (franču: Frente de Libertação de Moçambique). Konfliktā uzvarēja portugāļi, kas izmantoja partizānu karavīrus. Tomēr pēc valsts apvērsuma Portugālē Mozambika 1975. gada 25. jūnijā kļuva neatkarīga.

Īrija

Ziemeļīrijā 1964. gadā Belfāstā tika izveidota Sociālā taisnīguma kampaņa. Pēc tam tika izveidota Ziemeļīrijas Pilsonisko tiesību asociācija (NICRA). Šīs grupas vēlējās:

• Atcelt 1922., 1933. un 1943. gada Īpašo pilnvaru likumus.
• Beigas B Speciālie policijas spēki
• Novērst vietējo vēlēšanu iezīmēšanu.
• Pārtrauciet diskrimināciju mājokļu un valsts pārvaldes darbavietu jomā.

Šīs reformas prasības izraisīja dažu unionistu vairākuma pārstāvju pretestību. Tas izraisīja nemierus. "Trauksmes" bija pilsoņu karš, kas ilga vairāk nekā 30 gadus.

NICRA izmantoja tās pašas metodes, ko izmantoja Amerikas Pilsonisko tiesību kustība: nevardarbīgus gājienus, piketus, sēdošās akcijas un protestus. Pirmais gājiens par pilsoniskajām tiesībām Ziemeļīrijā notika 1968. gada 24. augustā starp Coalisland un Dungannon.

Amerikas Savienotās Valstis

Segregācija

Segregācija bija balto dienvidnieku mēģinājums nodalīt rases. Viņi to darīja, lai stiprinātu balto lepnumu un iegūtu lielāku varu pār afroamerikāņiem. Segregāciju bieži dēvēja par Džima Krau sistēmu.

Pēc Rekonstrukcijas beigām 1877. gadā Dienvidu štatos bija izplatīta segregācija. Rekonstrukcija notika pēc Pilsoņu kara (1861-1865). Rekonstrukcijas laikā Dienvidu štatos republikāņu valdības vadīja melnādainie. Rekonstrukcijas valdības bija pieņēmušas likumus, kas melnādainajiem pavēra ekonomiskās un politiskās iespējas. Tomēr līdz 1877. gadam Demokrātu partija ieguva kontroli pār valdību Dienvidu štatos. Dienvidu demokrāti vēlējās mainīt melnādaino progresu, kas tika panākts rekonstrukcijas laikā. Šim nolūkam viņi sāka pieņemt vietējos un štata likumus, kas noteica, ka noteiktas vietas ir "tikai baltajiem", bet citas - "krāsainajiem". Melnādainajiem bija atsevišķas skolas, transports, restorāni, slimnīcas un parki. Parasti tās nebija tik labas kā tikai baltajiem paredzētās vietas. Turpmāko 75 gadu laikā visās iespējamās vietās tika izvietotas Džima Krova zīmes, kas nošķīra rases.

Segregācijas sistēma ietvēra arī to, ka afroamerikāņiem neļāva balsot (to sauc par vēlēšanu tiesību atņemšanu). No 1890. līdz 1910. gadam visos dienvidu štatos tika pieņemti likumi, kas apgrūtināja vai padarīja neiespējamu melnādaino iedzīvotāju piedalīšanos vēlēšanās. Piemēram, daži likumi paredzēja, ka, lai varētu balsot, personai ir jāprot lasīt un rakstīt. Daudziem melnādainajiem nebija pieejama izglītība un īpašumtiesības. Tā kā melnādainie nevarēja balsot, viņi bija bezspēcīgi novērst balto segregāciju visās Dienvidu dzīves jomās. Viņi varēja maz ko darīt, lai apturētu diskrimināciju sabiedriskās vietās, izglītībā, ekonomiskajās iespējās vai mājokļos.

Nedaudz labāki apstākļi bija melnādainajiem Ziemeļvalstīs. Ziemeļos melnādainie parasti varēja brīvi balsot, taču melnādaino bija tik maz, ka viņu balsis tikpat kā netika sadzirdētas. Ziemeļos nebija tik izplatītas segregētas telpas. Melnādainajiem parasti bija liegta ieeja labākajās viesnīcās un restorānos. Skolas Jaunajā Anglijā parasti bija integrētas (melnādainie un baltie skolēni mācījās kopā). Taču Vidusrietumos tās parasti nebija.

Montgomerijas autobusu boikots

1955. gada 1. decembrī Montgomerijas (Alabamas štata Alabamas štata Nacionālās Asociācijas par krāsaino cilvēku progresu (NAACP) nodaļas biedrei Rosai Parksai lika atlaist vietu pilsētas autobusā baltajam cilvēkam. Kad Pārksa atteicās pārvietoties, viņu arestēja. Vietējā NAACP, ko vadīja Edgars D. Niksons, saprata, ka Parksas arests varētu mudināt vietējos melnādainos protestēt pret segregētajiem autobusiem. Montgomerijas melnādaino kopiena jau sen bija dusmojusies par sliktu izturēšanos pret viņiem pilsētas autobusos, kur baltie šoferi bieži bija rupji un aizskaroši. Sabiedrība jau iepriekš bija apsvērusi autobusu boikotu. Montgomerijas autobusu boikots bija veiksmīgs, un to atbalstīja 50 000 melnādaino Montgomerijas iedzīvotāju. Tas ilga vairāk nekā gadu. Šis notikums parādīja Amerikas sabiedrībai, ka melnādainie dienvidos nepārstās protestēt, līdz segregācija tiks izbeigta. Federālā tiesa 1956. gada novembrī izdeva rīkojumu par Montgomerijas autobusu desegregāciju. Boikots beidzās ar to, ka melnādainie ieguva tiesības sēdēt, kur vien viņi vēlas.

Kāds jauns baptistu mācītājs vārdā Mārtins Luters Kings, Jr. bija Montgomerijas Uzlabotāju asociācijas (Montgomery Improvement Association), organizācijas, kas vadīja boikotu, prezidents. Šī protesta akcija padarīja Kingu par valsts mēroga personību. Kings kļuva par Dienvidu kristiešu līderu konferences (Southern Christian Leadership Conference - SCLC) prezidentu, kad 1957. gadā tika dibināta šī organizācija. SCLC vēlējās atzīmēt NAACP juridisko stratēģiju, mudinot izmantot nevardarbību. Šīs darbības ietvēra gājienus, demonstrācijas un boikotus. Vardarbīgā balto reakcija uz melnādaino tiešo rīcību galu galā piespieda federālo valdību stāties pretī netaisnības un rasisma problēmām Dienvidos.

Papildus tam, ka Kingam bija daudz piekritēju melnādaino vidū, viņš bija arī ļoti pievilcīgs liberālo ziemeļu iedzīvotāju vidū, kas palīdzēja viņam ietekmēt valsts sabiedrisko domu. Viņa nevardarbības aizstāvēšana piesaistīja atbalstītājus miera aktīvistu vidū. Viņš izveidoja alianses Amerikas ebreju kopienā. Viņu atbalstīja arī turīgo un ietekmīgo protestantu draudžu garīdznieki ziemeļu pilsētās. Kings bieži sprediķoja šajās draudzēs, kur viņš vāca līdzekļus SCLC.

Čikāno kustība

Čikāno kustība ir meksikāņu izcelsmes amerikāņu politiska, sociāla un kultūras kustība. Čikāno kustība vēršas pret negatīvajiem etniskajiem stereotipiem par meksikāņiem plašsaziņas līdzekļos un amerikāņu vidū. Tādi cilvēki kā Tiburcio Vaskess un Hoakins Murjeta kļuva par meksikāņu amerikāņu tautas varoņiem. Viņi atteicās paklausīt baltajiem amerikāņiem.

Amerikas indiāņu kustība

Amerikas indiāņu kustība (AIM) ir Amerikas pamatiedzīvotāju aktīvistu organizācija ASV. Tā tika dibināta 1968. gadā Mineapolē, Minesotas štatā. Organizācija tika izveidota, lai apturētu problēmas, kas skar Amerikas pamatiedzīvotāju kopienu pilsētās Mineapolē. Viņi vēlējās apturēt nabadzības, mājokļu, līgumu jautājumu un policijas vajāšanu.

Dzimumu līdztiesība

Pirmais feminisma līdztiesības jautājums bija vēlēšanu tiesības. Tā rezultātā sievietes ieguva vēlēšanu tiesības. Otrais feminisma jautājums bija saistīts ar ekonomisko vienlīdzību (piemēram, saņemt tādu pašu atalgojumu kā vīriešiem, ja viņi strādā tieši tādu pašu darbu).

Arī lesbietes ir daļa no sieviešu tiesībām. Lesbiešu feministu grupas, piemēram, Lavender Menace, ir lesbiešu aktīvistu grupas.

LGBT tiesības un geju atbrīvošana

Notikumi Havaju salu Augstākajā tiesā pamudināja Amerikas Savienoto Valstu Kongresu 1996. gadā pieņemt Likumu par laulības aizsardzību. Šis likums aizliedz federālajai valdībai atzīt viendzimuma attiecības, lai noslēgtu laulību. Pašlaik 30 štatos ir pieņemti štatu konstitūcijas grozījumi, kas aizliedz viendzimuma laulības. Tomēr Konektikutā, Masačūsetsā, Ņūmeksikā, Ņūdžersijā, Ņujorkā, Rodailendā un Vermontā homoseksuāļu laulības ir legālas.

Līdz 1993. gadam lesbietēm un gejiem nebija atļauts dienēt ASV armijā. Saskaņā ar politiku "Nejautā, nesaki" (DADT) viņi drīkstēja dienēt armijā tikai tad, ja nevienam nestāstīja par savu seksuālo orientāciju. Ar 2010. gada likumu "Nejautā, nesaki" (Don't Ask, Don't Tell Repeal Act) homoseksuāliem vīriešiem un sievietēm tika atļauts atklāti dienēt bruņotajos spēkos. Kopš 2011. gada 20. septembra geji, lesbietes un biseksuāļi var dienēt atklāti. Tomēr transseksuāli dienesta biedri joprojām nevar dienēt atklāti, jo Aizsardzības ministrijas medicīniskā politika dzimuma identitātes traucējumus uzskata par medicīniski diskvalificējošu stāvokli.

Cilvēki, kas ASV iestājas pret geju tiesībām, ir bijuši politiskie un reliģiskie konservatīvie. Šie cilvēki kā iemeslu min vairākus Bībeles pantus no Vecās un Jaunās Derības. Visvairāk pret geju tiesībām iebilst Dienvidos un citos štatos ar lielu lauku iedzīvotāju skaitu. Pret geju tiesību kustību ir iestājušās daudzas organizācijas. To vidū ir Amerikas Ģimeņu asociācija, Kristīgā koalīcija, Ģimenes izpētes padome, Focus on the Family, Save Our Children, NARTH, valsts Republikāņu partija, Romas Katoļu baznīca, Pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus baznīca (LDS baznīca), Dienvidu baptistu konvents, Alliance for Marriage, Alliance Defense Fund, Liberty Counsel un National Organization for Marriage. Vairākas no šīm grupām Dienvidu nabadzības tiesību centrs (Southern Poverty Law Center) ir nosaucis par naida grupām pret homoseksuāļiem.

Vīrietis dzer no "krāsaino" (afroamerikāņu) strūklakas; blakus atrodas strūklaka baltajiem (1939).


Rozas Parksas arests par atteikšanos atdot savu vietu baltajam cilvēkam


2012. gada Sanfrancisko praida festivāls, kurā tūkstošiem cilvēku dodas gājienā, lai atbalstītu LGBT līdztiesību un izrādītu lepnumu.

Vācija

Pilsonisko tiesību kustība Vācijā bija kreisā spārna reakcija uz postnacistiskās partijas ēru valstī. Kustība galvenokārt norisinājās neapmierināto studentu vidū un lielā mērā bija protesta kustība pret citām kustībām visā pasaulē 20. gadsimta 60. gadu beigās.

Francija

1968. gada maijā visā Francijā sākās vispārējs streiks. Tas kļuva par revolucionāru problēmu. Francijas Komunistiskā partija no tā atturēja. Visbeidzot to apspieda valdība, kas apsūdzēja komunistus sazvērestībā pret republiku. Daži filozofi un vēsturnieki ir apgalvojuši, ka sacelšanās bija vienīgais nozīmīgākais 20. gadsimta revolucionārais notikums, jo tajā nepiedalījās kāda vientuļa demogrāfiska grupa, piemēram, strādnieki vai rasu minoritātes, bet gan tīri tautas sacelšanās, kas pārvarēja etniskās, kultūras, vecuma un šķiru robežas.

Grāmatas

• Manfrēds Bergs un Martins H. Geijers (Manfred Berg and Martin H. Geyer); Divas tiesību kultūras: The Quest for Inclusion and Participation in Modern America and Germany Cambridge University Press, 2002. gads.
• Jack Donnelly un Rhoda E. Howard; International Handbook of Human Rights Greenwood Press, 1987. g.
• David P. Forsythe; Cilvēktiesības jaunajā Eiropā: University of Nebraska Press, 1994.
• Joe Foweraker un Todd Landman; Pilsoniskās tiesības un sociālās kustības: A Comparative and Statistical Analysis Oxford University Press, 1997.
• Mervins Frosts; Cilvēktiesību konstitūcija: Routledge, 2002. g.: Global Civil Society and the Society of Democratic States
• Marc Galanter; Konkurējoša vienlīdzība: Likums un atpalikušās šķiras Indijā University of California Press, 1984
• Raymond D. Gastil and Leonard R. Sussman, eds.; Freedom in the World: Politiskās tiesības un pilsoniskās brīvības, 1986-1987 Greenwood Press, 1987. gads.
• David Harris un Sarah Joseph; The International Covenant on Civil and Political Rights and United Kingdom Law Clarendon Press, 1995. gads.
• Stīvens Kašers; Pilsonisko tiesību kustība: Abbeville Publishing Group (Abbeville Press, Inc.), 2000.
• Francesca Klug, Keir Starmer, Stuart Weir; The Three Pillars of Liberty: Politiskās tiesības un brīvības Apvienotajā Karalistē Routledge, 1996. gads.
• Fernando Santos-Granero un Frederica Barclay; Tamed Frontiers: B. un B. Barcere Barcereines un B. Barcereines: Economy, Society, and Civil Rights in Upper Amazonia Westview Press, 2000.
• Paul N. Smith; Feminisms un Trešā republika: Klarendon Press, 1996. g., Clarendon Press, 1996.
• Jorge M. Valadez; Deliberative Democracy: M. M. Demadezes: Politiskā leģitimitāte un pašnoteikšanās daudzkultūru sabiedrībās Westview Press, 2000.