Sieviešu vēlēšanu tiesības: vēsture, cīņa un globālā izplatība

Sieviešu vēlēšanu tiesības: detalizēta vēsture, ilga cīņa un globālā izplatība — no agrīnām kustībām līdz Jaunzēlendes 1893. gada pavērsienam.

Sieviešu vēlēšanu tiesības nozīmē sieviešu iespēju balsot un tikt ievēlētām amatā. Šo tiesību ieviešana parasti bija ilgstošu politisku cīņu rezultāts, un tās bieži vien tika piešķirtas pakāpeniski — sākot ar ierobežotām formām un beidzot ar vispārējām, neatkarīgi no īpašuma stāvokļa, izglītības vai šķiras. Līdz 19. gadsimta beigām lielākajā daļā pasaules sievietēm vēl nebija tiesību piedalīties politiskajās vēlēšanās.

Vēsturiski sākumi un agrīnie piemēri

Mūsdienu kustība par sieviešu vēlēšanu tiesību paplašināšanu aizsākās ar idejām, kas parādījās Eiropā vēl 18. gadsimtā. Piemēram, Francijā pēc revolūcijas aktīvi runāja par sieviešu politiskajām tiesībām; politologs Antuāns Kondoržē un aktīviste Olimpa de Guža (Olympe de Gouges) bija starp tiem, kuri aicināja tiesības piešķirt arī sievietēm.

Agrīnie piemēri, kad sievietēm tika piešķirtas balsstiesības ar noteikumiem, ir sekojoši:

• Zviedrijā brīvības laikmetā (1718–1771) pastāvēja nosacītas sieviešu vēlēšanu tiesības.
• Ņūdžersijā no 1776. līdz 1807. gadam balsot varēja neprecētas sievietes, kuras piederēja īpašumu.
• Sjerraleonē 1792. gada vēlēšanās balsot varēja mājsaimniecību vadītāji — aptuveni viena trešdaļa no tiem bija sievietes.

Koloniju un salu prakse

Daudzas britu kolonijas atzina sieviešu vēlēšanu tiesības ātrāk nekā daudzas neatkarīgas valstis. Piemēri:

• Bountijanemiernieku pēcnācējas, kas dzīvoja Pitkērnas salās, varēja balsot jau no 1838. gada; šīs tiesības saglabājās, kad daļa iedzīvotāju 1856. gadā tika pārcelta uz Norfolkassalu.
• Dienvidaustrālijā sievietēm bija tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās jau no 1861. gada.
• Menas sala piešķīra sievietēm balsstiesības parlamenta vēlēšanās no 1881. gada.

Pāreja uz vispārējām vēlēšanu tiesībām

Par nozīmīgu pagrieziena punktu uzskatāma Jaunzēlande, kas 1893. gadā kļuva par pirmo neatkarīgo valsti, kas visām pilngadīgām sievietēm deva tiesības balsot valsts mēroga vēlēšanās. Nākamgad līdzīga soļa veica Apvienotā Karaliste politiskās un sabiedriskās spiediena rezultātā (kustības pazīstamas kā suffragetes un suffragisti). Dienvidaustrālijas sievietes 1894. gadā ieguva ne tikai balsstiesības, bet arī tiesības kandidēt uz parlamenta amatiem — tās bija vienas no pirmajām, kas saņēma abas tiesības.

20. gadsimta sākumā vairākas valstis ieviesa universālas vai plaši pieejamas sieviešu vēlēšanu tiesības. Bieži to sekmēja gan iekšpolitiskas reformas, gan Pirmais pasaules karš un pēc tā sekojošās sociālās pārmaiņas. Piemēri:

• Somijā (toreiz kā Krievijas impērijas sastāvdaļa) 1906. gada reformas nodrošināja pilnu sieviešu un vīriešu vēlēšanu tiesību līdzdalību; 1907. gada vēlēšanās tika ievēlētas pirmās sievietes parlamentā.
• 1970. gadu sākumā un līdz Pirmajam pasaules karam sieviešu vēlēšanu tiesības ieguva arī tādas Eiropas valstis kā Norvēģija (1913) un Dānija (1915).

20. gadsimta turpinājums un globālā izplatība

Pēc Pirmā un Otrā pasaules kara daudzas valstis paplašināja balsstiesības, tostarp bijušās kolonijas un valstu jaunizveidotās valdības. Ceilona (mūsdienu Šrilanka) 1931. gadā piešķīra sievietēm balsstiesības, un 1960. gadā tā ievēlēja pasaulē pirmo sievieti kā valsts valdības vadītāju — Sirimavo Bandaranaike.

Starptautiskā atzīšana un tiesiskā nostiprināšana sekoja lēnāk; nozīmīgs solis bija Apvienoto Nāciju ietvaros — 1979. gadā ANO pieņēma Konvenciju par visveida izskaušanu diskriminācijas pret sievietēm (CEDAW), kas skaidri nostiprina sieviešu politiskās tiesības un proklamē valstu pienākumu novērst diskrimināciju.

Barjeras, moderni izaicinājumi un politiska nozīme

Lai gan mūsdienās lielākajā daļā pasaules sievietēm ir balsstiesības, reāla politiskā līdzdalība joprojām var būt ierobežota. Biežākās barjeras:

• juridiskas un birokrātiskas šķēršļi (piemēram, diskriminējoši vēlēšanu likumi vai reģistrācijas prasības);
• kultūras un sociālas normas, kas ierobežo sieviešu politisko dalību;
• ekonomiskas grūtības un izglītības trūkums;
• intimidācija, vardarbība vai politiska represija pret sievietēm, kas iesaistās politikā;
• neproporcionāla pārstāvniecība — sievietes bieži ir nepietiekami pārstāvētas likumdevējtelpu, valdībās un partijās.

Lai novērstu šīs problēmas, tiek izmantotas vairākas stratēģijas: likumdošanas garantijas, kvotas parlamentā un partijās, sieviešu pilsoniskās izglītības programmas un starptautiskā spiediena izmantošana, lai nodrošinātu taisnīgāku pārstāvniecību.

Kāpēc sieviešu vēlēšanu tiesības ir svarīgas?

Sieviešu balsstiesības ir būtisks demokrātijas aspekts un cilvēktiesību jautājums. Politiskā līdzdalība ļauj sekmēt likumdošanu un politikas virzienus, kas ietekmē izglītību, veselību, darba tiesības, ģimenes likumus un sociālo aizsardzību. Plašāka sieviešu iesaiste politikā parasti veicina iekļaujošāku un sabalansētāku lēmumu pieņemšanu.

Kopsavilkumā, sieviešu vēlēšanu tiesību vēsture ir liecība par ilgu un sarežģītu cīņu par pilsoniskajām tiesībām. Lai gan daudzās valstīs panākumi ir acīmredzami, pilnīga politiskā vienlīdzība prasa gan tiesisku nostiprināšanu, gan sociālu pārmaiņu turpinājumu.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir sieviešu vēlēšanu tiesības?

Q: Kad sākās mūsdienu kustība par sieviešu vēlēšanu tiesībām?

J: Kurā gadā Jaunzēlande bija pirmā neatkarīgā valsts, kas visām pilngadīgām sievietēm piešķīra vēlēšanu tiesības?

J: Kura bija pirmā Eiropas valsts, kas ieviesa sieviešu vēlēšanu tiesības?

J: Kas tika ievēlēts par pasaulē pirmo sieviešu valdības vadītāju?

J: Kad Apvienoto Nāciju Organizācija atzina sieviešu vēlēšanu tiesības?

Meklēt pēc burta