Rasu segregācija

Anglosakšu Anglija

Iespējams, agrīnajā anglosakšu Anglijā pastāvēja segregācija. Kad anglosakši 4. gadsimtā ieradās Anglijā, pēc dažu vēsturnieku domām, viņi, iespējams, bija izveidojuši "aparteīdam līdzīgu sabiedrību". Iespējams, ka viņi pret vietējiem angļiem izturējās kā pret vergiem, un viņiem bija noteikumi, kas aizliedza precēties ar viņiem. Daži vēsturnieki apgalvo, ka anglosakši bija daudz turīgāki un tiem bija augstāks sociālais statuss nekā ķeltiskajiem britiem.

Austrālija

No 19. gadsimta sākuma līdz 20. gadsimta 80. gadu beigām Austrālijas valdība no ģimenēm atņēma daudzus aborigēnu bērnus. Viņu ģimenes nebija piekritušas atlaist savus bērnus. Tomēr valdība bija nolēmusi piespiest aborigēnu bērnus "asimilēties" Austrālijas sabiedrībā. Bērni tika ievietoti balto mājās vai misijās. Tur viņi bija spiesti apgūt kristietību, atstāt savu aborigēnu kultūru, kļūt par balto sabiedrības daļu un apprecēties ar baltajiem cilvēkiem. Šīs programmas mērķis bija "izaudzēt" aborigēnu iezīmes, lai Austrālijā to vairs nebūtu. Vēlāk, 1951. gadā, Apvienoto Nāciju Organizācija šādu programmu definēja kā genocīdu.

No aptuveni 1900. gada līdz 20. gadsimta 70. gadiem Austrālijā tika īstenota tā dēvētā "Baltās Austrālijas politika". Šī politika neļāva nebaltāda dzimuma cilvēkiem imigrēt uz Austrāliju, jo imigrācijas pārbaudījumus bija pārāk grūti izturēt.

Divdesmitā gadsimta sākumā un vidū daudzi aborigēni bija spiesti dzīvot misijās. Šīs politikas mērķis bija aizdzīt aborigēnus no viņu zemēm, jo baltie kolonisti vēlējās tās izmantot.

20. gadsimta 60. gados Austrālija mainīja savu oficiālo politiku uz "integrāciju". Tas nozīmēja, ka aborigēniem bija jāspēj dzīvot Austrālijas sabiedrībā vai misijās. Tomēr daudzi aborigēni atteicās ievērot šos rīkojumus un turpināja dzīvot tālu no pilsētām. Šajās teritorijās viņi bija nošķirti no pārējās Austrālijas sabiedrības, turklāt bija nabadzīgāki. Tolaik daži cilvēki šo situāciju sauca par "aparteīdu" un pat izteica pieņēmumu, ka Austrālijas valdības politika iedvesmoja Dienvidāfrikas aparteīda programmu.

Angļu kolonisti Īrijā

1366. gadā Anglijas karalis izdeva trīsdesmit piecus likumus, ko sauca par Kilkenijas statūtiem. To mērķis bija nepieļaut, ka angļu kolonisti Īrijā sajaucas ar īriem vai kļūst pārāk līdzīgi īriem. Likumi aizliedza angļiem precēties ar vietējiem īriem, dzemdēt īru bērnus, adoptēt īru bērnus, lietot īru vārdus vai apģērbu, kā arī runāt citādi kā tikai angliski.

Francijas Alžīrija

1830. gadā Francija pārņēma Alžīrijas kontroli no Osmaņu impērijas. Vairāk nekā simts gadus Alžīrija bija Francijas kolonija. Francijas valdnieki Alžīrijā uzturēja aparteīdam līdzīgu sistēmu. Piemēram, arābi un berberi alžīrieši varēja pieteikties uz Francijas pilsonību (kas viņiem dotu balsstiesības un citas tiesības) tikai tad, ja viņi atteiktos no musulmaņu reliģijas un kultūras.

Alžīrijas musulmaņi nevēlējās samierināties ar šo "aparteīda sistēmu", un šī sistēma bija viens no galvenajiem Alžīrijas kara iemesliem 1954. gadā.

Vācija

XV gadsimta ziemeļaustrumu Vācijā "vendiem" (slāviem) nebija atļauts iestāties dažās ģildēs. Pēc Vilhelma Rābes teiktā, "līdz pat 18. gadsimtam neviena vācu ģilde nepieņēma vendus."

1935. gadā, kad nacistu partija bija pārņēmusi kontroli Vācijas valdībā, tika pieņemti Nirnbergas likumi. Nacisti Ādolfa Hitlera vadībā uzskatīja, ka "ariju" rase ir labāka par citām rasēm. Nirnbergas likumi aizliedza "ariju" un "neārijiešu" tautām stāties laulībā vai nodarboties ar seksu. Sākotnēji šie likumi galvenokārt bija domāti, lai atturētu "ārijus" no sajaukšanās ar ebrejiem (kurus nacisti uzskatīja par zemāku rasi). Tomēr vēlāk nacisti likumiem pievienoja "čigānus, nēģerus un viņu bastardus". Ārijus, kas pārkāpa šos likumus, varēja sūtīt uz koncentrācijas nometnēm, bet neārijus varēja sodīt ar nāvi. Lai saglabātu vācu asinis "tīras", pēc Otrā pasaules kara sākuma nacisti noteica, ka jebkuram ne-vācietim ir aizliegts precēties vai stāties laulībā ar vācieti.

1939. gadā nacisti iebruka Polijā un ieņēma to. Viņi sadalīja poļu tautu dažādās etniskajās grupās. Atkarībā no tā, cik "ģermāniski" tie bija, katrai grupai bija atšķirīgas tiesības. Piemēram, dažādām grupām bija atļauts atšķirīgs pārtikas daudzums, tās drīkstēja dzīvot tikai noteiktās vietās un izmantot noteiktu sabiedrisko transportu.

Pagājušā gadsimta 30. un 40. gados nacisti lika ebrejiem nēsāt dzeltenas lentītes vai Dāvida zvaigznes ar uzrakstu "Jude" ("ebrejs"). Ar rasu likumiem diskriminēja ebrejus un romus (čigānus). Piemēram, ebreju ārsti nedrīkstēja ārstēt ārijas pacientus; ebreju profesori nedrīkstēja pasniegt ārijas studentiem. Ebreji nedrīkstēja izmantot sabiedrisko transportu, izņemot prāmi, braukt ar velosipēdiem vai braukt automašīnās. Viņi drīkstēja iepirkties tikai no plkst. 15.00 līdz 17.00 un tikai ebreju īpašumā esošajos veikalos. Viņi nedrīkstēja apmeklēt teātrus, peldbaseinus vai citas izklaides vietas.

Holokausta laikā nacisti centās nogalināt visus Eiropas ebrejus un romus. Viņi nogalināja arī miljoniem slāvu (tostarp ukraiņu, padomju un poļu tautu), jo uzskatīja slāvus par zemāku rasi. Vispirms nacisti piespieda ebrejus un romus dzīvot geto atsevišķi no pārējiem. Pēc tam miljoniem ebreju, romu un slāvu nosūtīja uz koncentrācijas un nāves nometnēm.

Turklāt no 1939. līdz 1945. gadam vismaz 1,5 miljoni poļu tika deportēti uz nacistisko Vāciju piespiedu darbam. Nacistiskā Vācija izmantoja arī piespiedu darba strādniekus no Rietumeiropas. Tomēr attieksme pret poļiem un citiem austrumeiropiešiem, kurus nacisti uzskatīja par rasiāli mazākvērtīgiem, bija daudz sliktāka. Viņi bija spiesti pie apģērba nēsāt auduma birku ar burtu "P", kas liecināja, ka viņi ir poļi. Viņiem bija jāievēro policijas stunda, un viņi nedrīkstēja izmantot sabiedrisko transportu. Parasti viņiem bija jāstrādā ilgākas stundas par mazāku atalgojumu nekā Rietumeiropas iedzīvotājiem. Daudzās pilsētās viņiem bija jādzīvo nošķirtās barakās aiz dzeloņstieplēm. Ārpus darba viņi nedrīkstēja sarunāties ar vāciešiem. Ja viņiem bija seksuālas attiecības ar vāciešiem, viņiem varēja izpildīt nāvessodu.

Nacisti uzceļ sienu, lai ebreji nevarētu aizbēgt no šī Varšavas geto.


Nur für Deutsche ("Tikai vāciešiem") vilcienā nacistu okupētajā Polijā

Imperiālā Ķīna

Tang dinastija

Tang dinastijas laikā han ķīnieši pieņēma vairākus likumus, kas nošķīra cittautiešus no ķīniešiem. Tang dinastija 779. gadā pieņēma likumu, kas lika uiguriem valkāt savu tradicionālo etnisko apģērbu, nevis ķīniešu apģērbu. Tas arī aizliedza viņiem "izlikties" par ķīniešiem un precēties ar ķīnietēm. Han ķīniešiem uiguriem nepatika, jo viņi aizdeva naudu par procentiem.

836. gadā, kad Lu Čuns tika iecelts par Kantonas gubernatoru, viņš ar sašutumu konstatēja, ka ķīnieši dzīvo kopā ar ārzemniekiem un apprecas ar viņiem. Lu ieviesa likumu par segregāciju. Viņš aizliedza cittautiešiem precēties ar ķīniešiem vai iegūt īpašumu. Likums īpaši aizliedza ķīniešiem veidot attiecības ar "tumšādainajām tautām" vai "krāsainajiem cilvēkiem". Tas nozīmēja ārzemniekus, piemēram, "irāņus, sogdiešus, arābus, indiešus, malajiešus, sumatriešus" un citus.

Itālija

1938. gadā Itālijā valdīja fašistiskais režīms Benito Musolīni vadībā. Režīms bija sabiedrotais nacistiskajā Vācijā. Nacisma spiediena ietekmē režīms pieņēma vairākus likumus, kas noteica, ka Itālijas impērijā turpmāk tiks praktizēta segregācija. Šos likumus nosauca par "provvedimenti per la difesa della razza" (normas rases aizsardzībai).

Likumi bija īpaši vērsti pret ebrejiem. Piemēram, ebreji nedrīkstēja:

• mācīt vai studēt skolās vai universitātēs
• Valstij svarīgas rūpniecības nozares.
• Darbs kā žurnālistiem
• Ievadiet militāro dienestu
• apprecēties ar ne ebrejiem

Šo likumu dēļ Itālija zaudēja dažus no saviem labākajiem zinātniekiem. Daži tika atlaisti. Piemēram, Ritai Levi-Montalcini, kura vēlāk ieguva Nobela prēmiju fizioloģijā vai medicīnā, tika paziņots, ka viņa vairs nevar strādāt savā universitātē. Citi šo likumu dēļ pameta Itāliju. Piemēram, Enriko Fermi, kurš strādāja pie pirmā kodolreaktora un saņēma Nobela prēmiju fizikā, pameta valsti. (Viņa sieva bija ebrejiete.) Daudzi citi pazīstami zinātnieki, fiziķi, matemātiķi un citi zinātnieki zaudēja darbu vai pameta Itāliju rasu likumu dēļ.

Alberts Einšteins atteicās no Itālijas Zinātņu akadēmijas Accademia dei Lincei goda biedra statusa, lai protestētu pret rasu likumiem.

Pēc 1943. gada, kad Ziemeļitāliju okupēja nacisti, Itālijas ebrejus aizveda uz nacistu koncentrācijas un nāves nometnēm.

Ebreju segregācija

Gadsimtiem ilgi ebreji Eiropā bieži bija spiesti dzīvot nošķirtos geto un štetlos (mazpilsētās, kurās pārsvarā dzīvoja ebreji). Pāvests 1204. gadā pavēlēja ebrejiem norobežoties no kristiešiem un valkāt apģērbu, kas viņus apzīmē kā ebrejus. Ebreju piespiedu segregācija 14. un 15. gadsimtā izplatījās visā Eiropā.

Krievijas impērijā, sākot ar 1790. gadiem, ebrejiem bija atļauts dzīvot tikai apmetņu teritorijā. Tā bija Krievijas impērijas rietumu robeža, apmēram tur, kur tagad atrodas Polija, Lietuva, Baltkrievija, Moldova un Ukraina. Līdz 20. gadsimta sākumam lielākā daļa Eiropas ebreju dzīvoja Apmetņu bāzē.

Marokā, sākot ar 15. gadsimtu, ebreji tika izolēti mellahs. Pilsētās mellah bija atsevišķa zona ebrejiem, ko ieskauj mūris ar nocietinātiem vārtiem. Lauku mellahs bija atsevišķi ciemati, kuros dzīvoja tikai ebreji.

19. gadsimta vidū vēsturnieks J. J. Benjamins rakstīja par Persijas ebreju dzīvi:

“

...viņiem [jādzīvo] atsevišķā pilsētas daļā...; jo viņi tiek uzskatīti par nešķīstām būtnēm... [Tāpēc] pret viņiem izturas ļoti bargi, un, ja viņi ienāk uz ielas, kur dzīvo musulmaņi [musulmaņi], tad zēni un pūļi viņus [sit] ar akmeņiem un netīrumiem... Tā paša iemesla dēļ viņiem [nav atļauts] iziet ārā, kad līst; jo tiek teikts, ka lietus no tiem nomazgātu netīrumus, kas [netīrītu] musulmaņu kājas... Ja ebrejs tiek atpazīts uz ielas, viņš [cieš] vislielākos apvainojumus. Garāmgājēji spļauj viņam sejā un dažkārt nežēlīgi sit... Ja ebrejs ieiet veikalā, lai kaut ko nopirktu, viņam ir aizliegts apskatīt preci... Ja viņa roka neuzmanīgi pieskaras precei, viņam tā ir jāņem par jebkuru cenu, kādu pārdevējs par to vēlas prasīt... Dažreiz persieši ielaužas ebreju [mājās] un pārņem savā īpašumā visu, kas viņiem patīk. Ja īpašnieks, aizstāvot savu īpašumu, izrādīs kaut mazāko pretestību, viņš [riskē] par to samaksāt ar dzīvību... Ja... ebrejs parādīsies uz ielas trīs Katelas (Muharrāma) dienu laikā..., viņš noteikti tiks nogalināts.

”

Ebreju mellah atliekas Essaouirā

Latīņamerika

Kad spāņi ieradās Amerikā un padarīja Latīņamerikas valstis par kolonijām, viņi izveidoja kastu sistēmu, kas balstījās uz rasi. Viņi izveidoja piecpadsmit dažādas cilvēku kategorijas, pamatojoties uz viņu rasu sajaukumiem, tostarp tādas kategorijas kā "mulati" un "mestīši". Cilvēkiem, kuri bija "baltāki" vai "spāņu", bija augstāks sociālais statuss nekā cilvēkiem, kuri bija "tumšākie" vai indiāņi. Pret "tumšākiem" cilvēkiem izturējās kā pret zemāka ranga cilvēkiem, un viņi tika diskriminēti, piemēram, viņiem bija jāmaksā lielāki nodokļi nekā "baltākiem" cilvēkiem.

Parasti, kad Latīņamerikas valstis ieguva neatkarību no Spānijas, tās pieņēma likumus pret kastu sistēmu. Tomēr aizspriedumi rases dēļ joprojām pastāv.

Dienvidāfrika

Pamatinformācija

Rasu segregācija Dienvidāfrikā sākās, kad šī valsts bija Nīderlandes kolonija. Holandieši 1652. gadā izsēdās Keiptaunā un pakāpeniski pārņēma arvien lielāku un lielāku valsts daļu. Segregācija turpinājās, kad Britu impērija 1795. gadā pārņēma Labās Cerības ragu.

Dienvidāfrikā verdzība pastāvēja līdz 1833. gadam. Tomēr divus gadus vēlāk valdība pieņēma likumu, ar kuru vergus pārveidoja par algotiem kalpiem. Šī sistēma īpaši neatšķīrās no verdzības. Visu atlikušo 1800. gadu Dienvidāfrikas kolonijās tika pieņemti likumi, kas ierobežoja šo strādnieku tiesības un brīvības.

1894. un 1905. gadā valdība pieņēma likumus, kas noteica, ka "indiāņiem" un "melnādainajiem" nav balsstiesību. Citi likumi diskriminēja nebaltos, taču tie nebija tik slikti kā likumi par aparteīdu, kas tika pieņemti nākamo 50 gadu laikā.

Apartheīda pirmsākumi

Apartheid Dienvidāfrikā sākās 1948. gadā. Tajā laikā Nacionālā partija ieguva kontroli pār Dienvidāfrikas valdību. Šo politisko partiju veidoja afrikāņi. Afrikāņi ir holandiešu kolonistu pēcteči, kuri ieradās Dienvidāfrikā 1600. un 1700. gadā. Nacionālā partija ticēja afrikāņu nacionālismam.

Apartheīda likumi

Nacionālā partija pieņēma likumus par aparteīdu, lai Dienvidāfrikā ieviestu rasu segregāciju kā likumu. Daži no svarīgākajiem likumiem bija šādi:

• Iedzīvotāju reģistrācijas likums (1950), kas Dienvidāfrikas iedzīvotājus iedalīja četrās rasu kategorijās: "melnādainie", "baltie", "krāsainie" (jauktās rases pārstāvji) un "indiāņi" (Dienvidāzijas iedzīvotāji no bijušās Britu Indijas).
• Cilvēkiem bija jāreģistrējas valdībā un jāsaņem identifikācijas kartes, kurās bija norādīts, pie kādas rases grupas viņi pieder.
• 1950. gada Grupu teritoriju likums (Group Areas Act), ar kuru katrai rasu grupai tika atvēlēta kāda Dienvidāfrikas daļa. Cilvēki bija spiesti dzīvot viņiem piešķirtajā valsts daļā.
• Bez atļaujas ieceļošana citā valsts daļā bija nelikumīga. Melnādainie cilvēki varēja iebraukt pilsētās tikai ar baltā darba devēja atļauju.
• Atsevišķu labierīcību rezervēšanas likums (1953), ar kuru dažādām rasēm tika izveidotas atsevišķas sabiedriskās vietas, piemēram, slimnīcas, universitātes un parki.
• Bantu izglītības likums (1953), kas paredzēja izglītības segregāciju.

Saskaņā ar šiem aparteīda likumiem laikā no 1960. līdz 1983. gadam 3,5 miljoni dienvidāfrikāņu, kas nebija baltādainie, bija spiesti pamest savas mājas un pārcelties uz segregētiem rajoniem. Tā ir viena no lielākajām masveida izraidīšanām mūsdienu vēsturē.

Citi likumi aizliedza personai precēties vai nodarboties ar seksu ar citas rases personu. Tad 1969. gadā valdība atņēma "krāsainajiem" tiesības balsot. Tā kā "indiāņiem" un "melnādainajiem" nebija atļauts balsot jau vairākus gadu desmitus, tas nozīmēja, ka baltie bija vienīgie cilvēki Dienvidāfrikā, kuriem bija atļauts balsot.

1970. gadā tika aizliegts valdībā ievēlēt pārstāvjus, kas nav baltie. Tajā pašā gadā melnādainajiem tika atņemta Dienvidāfrikas pilsonība.

Protesti

Protesti pret aparteīdu sākās uzreiz pēc tam, kad sākās aparteīds. Jau 1949. gadā Āfrikas Nacionālā kongresa (ANC) jauniešu spārns ierosināja cīnīties pret rasu segregāciju, izmantojot dažādas stratēģijas. Turpmāko 45 gadu laikā notika simtiem pret aparteīdu vērstu akciju. Tās ietvēra Melnās apziņas kustības protestus, studentu protestus, strādnieku streikus un baznīcu grupu aktivitāti. 1991. gadā tika pieņemts Likums par rasu zemes pasākumu atcelšanu, kas atcēla likumus par rasu segregāciju, tostarp Likumu par grupu teritorijām. 1990. gadā prezidents Frederiks Vilems de Klerks sāka mēģinājumus izbeigt aparteīdu. Nebaltāda tautības iedzīvotājiem 1993. gadā tika piešķirtas vēlēšanu tiesības. Dienvidāfrikā 1994. gadā notika pirmās daudzrasu vēlēšanas (kurās kandidēt drīkstēja arī citas rases pārstāvji). Nelsons Mandela un Āfrikas Nacionālais kongress uzvarēja. Mandela un de Klerks 1993. gadā saņēma Nobela Miera prēmiju par kopīgu darbu, lai izbeigtu aparteīdu.

Uzraksts pludmalē "melnādainajiem un suņiem nav atļauts


Iedzīvotāju reģistrācijas likumā prasītās rases identifikācijas piemērs

Amerikas Savienotās Valstis

Amerikas Savienotajās Valstīs rasu segregācijas vēsture ir sena - tā aizsākās, kad Ziemeļamerikā ieradās pirmie Eiropas kolonisti. Vispirms verdzības, pēc tam rasistisko likumu un rasistiskās attieksmes dēļ afroamerikāņi Amerikas Savienotajās Valstīs gadsimtiem ilgi ir saskārušies ar segregāciju. Arī citu rasu cilvēki ir bijuši segregēti. Piemēram, Otrā pasaules kara laikā Amerikas Savienoto Valstu prezidents Franklins D. Rūzvelts pavēlēja gandrīz visus japāņu izcelsmes amerikāņu iedzīvotājus izmitināt internēšanas nometnēs.

Visu rasu cilvēki ir cīnījušies pret segregāciju un diskrimināciju Amerikas Savienotajās Valstīs. Pateicoties tādām kustībām kā afroamerikāņu Pilsonisko tiesību kustība, segregācija Amerikas Savienotajās Valstīs tagad ir aizliegta ar likumu. Tomēr aizspriedumi pret minoritāšu grupām joprojām pastāv. Tā rezultātā ir izveidojušies jauni segregācijas veidi, ko izraisa cilvēku aizspriedumi un uzvedība.