Maroka

Vēsture

Pirmsvēsture un senatne

Berberu romiešu klients Mauretānijas karalis Ptolemajs.

Tagadējās Marokas teritorija ir apdzīvota jau kopš paleolīta laikiem, aptuveni no 190 000 līdz 90 000 gadu pirms mūsu ēras. Augšējā paleolīta laikā Magribas reģions bija auglīgāks nekā mūsdienās un vairāk atgādināja savannu, nevis mūsdienu sauso ainavu. Pirms divdesmit diviem tūkstošiem gadu ateriešu kultūru nomainīja iberomauru kultūra, kurai bija līdzīgas iberiešu kultūras. Ir izvirzīti pieņēmumi par skeleta līdzībām starp Iberomauru "Mechta-Afalou" apbedījumiem un Eiropas kromaņonu mirstīgajām atliekām. Iberomauru kultūru nomainīja beķeru kultūra Marokā.

Mitohondriālās DNS pētījumos ir atklāta cieša saikne starp berberiem un Skandināvijas sāmiem. Tas apstiprina teorijas, ka Franku un Kantabrijas patvēruma zona Eiropas dienvidrietumos bija mednieku-ievācēju, kas pēc pēdējā ledus laikmeta atkal apdzīvoja Ziemeļeiropu, vēlo leduslaikmetu ekspansijas avots.

Ziemeļāfriku un Maroku lēnām iesaistīja plašākajā Vidusjūras pasaulē feniķieši, kas agrīnajā klasicisma periodā izveidoja tirdzniecības kolonijas un apmetnes. Ievērojamas feniķiešu apmetnes bija Čellā, Līksā un Mogadorā.Mogadora bija feniķiešu kolonija jau 6. gadsimta pirms mūsu ēras sākumā. ^{[nepieciešama lapa]}

Volubilisas senās romiešu drupas.

Maroka vēlāk kļuva par senās Kartāgas Ziemeļāfrikas civilizācijas daļu, kas bija daļa no tās impērijas. Agrākā zināmā neatkarīgā Marokas valsts bija berberu Mauretānijas karaliste karaļa Baga laikā. Šī senā karaliste (nejaukt ar pašreizējo Mauritānijas valsti) datējama vismaz ar 225. gadu pirms mūsu ēras.

33. gadā p.m.ē. Mauritānija kļuva par Romas impērijas klientu karalisti. Imperators Klaudijs 44. gadā pēc Kristus dzimšanas Mauritāniju pievienoja tieši kā Romas provinci imperatora gubernatora (aprocurator Augusti vai legatus Augusti pro praetore) vadībā.

3. gadsimta krīzes laikā daļu Mauritānijas iekaroja berberu ciltis. Līdz 3. gadsimta beigām tieša romiešu vara aprobežojās ar dažām piekrastes pilsētām (piemēram, Septum (Seūta) Mauretania Tingitana un Cherchell Mauretania Caesariensis).

Islāma laikmeta sākums

Musulmaņu iekarošana Magribā, kas sākās 7. gadsimta vidū, tika īstenota nākamā gadsimta sākumā. Tas šajā reģionā ienesa gan arābu valodu, gan islāmu. Lai gan Maroka bija daļa no lielākas islāma impērijas, sākotnēji tā tika organizēta kā Ifrikijas pakļautības province, un vietējos gubernatorus iecēla musulmaņu gubernators Kairuānā.

Vietējās berberu ciltis pieņēma islāmu, bet saglabāja savus ierastos likumus. Tās arī maksāja nodokļus un nodevas jaunajai musulmaņu administrācijai. Pirmā neatkarīgā musulmaņu valsts mūsdienu Marokas teritorijā bija Nekoras karaliste - emirāts Rifa kalnos. To 710. gadā nodibināja Salih I ibn Mansurs kā Rašidunu kalifāta klientvalsti. Pēc berberu sacelšanās 739. gadā berberi izveidoja citas neatkarīgas valstis, piemēram, Sijilmasas Miknasa un Barghavata.

Saskaņā ar viduslaiku leģendu Idris ibn Abdallah bija aizbēdzis uz Maroku pēc tam, kad Abasīdi bija izkautuši viņa cilti Irākā. Viņš pārliecinājis awraba berberu ciltis pārtraukt uzticību tālajiem Abasīdu kalifiem Bagdādē, un 788. gadā viņš nodibināja Idrisīdu dinastiju. Idrisīdi par savu galvaspilsētu izveidoja Fesu, un Maroka kļuva par musulmaņu izglītības centru un nozīmīgu reģionālo lielvaru. Idrisīdus 927. gadā padzina Fatimīdu kalifāts un viņu Miknasas sabiedrotie. Pēc tam, kad 932. gadā Miknasa pārtrauca attiecības ar Fatimīdiem, 980. gadā tos no varas atcēla Sijilmasas Maghrava.

Berberu dinastijas

Almohadas karaļvalsts vislielākajā apjomā, ap 1212. gadu

Sākot ar 11. gadsimtu, izveidojās vairākas spēcīgas berberu dinastijas. Almoravīdu dinastijas un Almohadu dinastijas laikā Maroka dominēja Magribas reģionā, lielā daļā mūsdienu Spānijas un Portugāles, kā arī Vidusjūras rietumu reģionā. Sākot ar 13. gadsimtu, valstī sākās masveida Banu Hilal arābu cilšu migrācija. 13. un 14. gadsimtā Marokā valdīja Merinīdi, kuri centās atkārtot Almohadu panākumus, rīkojot militāras kampaņas Alžīrijā un Spānijā. Viņiem sekoja Vattasīdi. 15. gadsimtā Rekonkista izbeidza musulmaņu varu Spānijas centrālajā un dienvidu daļā, un daudzi musulmaņi un ebreji aizbēga uz Maroku.

Portugāļu centieni kontrolēt Atlantijas okeāna jūras tirdzniecību 15. gadsimtā būtiski neietekmēja Marokas iekšzemi, lai gan viņiem izdevās kontrolēt dažus īpašumus Marokas piekrastē, bet tālāk uz iekšzemi tie netika izvērsti.

Cita piebilde un Elizabetes Allo Isichei teiktais: "1520. gadā Marokā bija tik briesmīgs bads, ka ilgu laiku pēc tā tika datēti citi notikumi. Tiek uzskatīts, ka no XVI gadsimta sākuma līdz XIX gadsimtam Marokas iedzīvotāju skaits samazinājās no 5 līdz mazāk nekā 3 miljoniem."

Maroka, Safi keramikas trauks Jobbana

Šarifijas dinastijas

Bijušais Portugāles Mazaganas cietoksnis El Jadidā

1549. gadā reģions nonāca arābu dinastiju rokās, kas apgalvoja, ka ir islāma pravieša Muhameda pēcteči: vispirms Saadi dinastija, kas valdīja no 1549. līdz 1659. gadam, un pēc tam Alauitu dinastija, kas pie varas bija kopš 17. gadsimta.

Saadi dinastijas laikā valsts atvairīja osmaņu iebrukumus un portugāļu iebrukumu 1578. gada kaujā pie Ksar el Kebir. Ahmada al-Mansūra valdīšanas laikā sultanāts ieguva jaunu bagātību un prestižu, un liela ekspedīcija uz Rietumāfriku 1591. gadā sagrāva graujošu sakāvi Songajas impērijai. Tomēr teritoriju pārvaldīšana Sahāras otrā pusē izrādījās pārāk sarežģīta. Pēc al-Mansūra nāves valsti sadalīja viņa dēli.

1666. gadā Maroku atkal apvienoja Alauitu dinastija, kas kopš tā laika ir Marokas valdošais nams. Maroka saskārās ar agresiju no Spānijas un Osmaņu impērijas sabiedrotajiem, kas virzījās uz rietumiem. Alauīti spēja stabilizēt savu stāvokli, un, lai gan karaliste bija mazāka nekā iepriekšējās karaļvalstis šajā reģionā, tā joprojām bija diezgan bagāta. Pretēji vietējo cilšu pretestībai Ismails Ibn Šarifs (1672-1727) sāka veidot vienotu valsti. 1684. gadā viņš ar savu Jaysh d'Ahl al-Rif (Rifiešu armiju) atkaroja angļu Tangīru un 1689. gadā padzina spāņus no Larašas.

Maroka bija pirmā valsts, kas 1777. gadā atzina topošās Amerikas Savienotās Valstis par neatkarīgu valsti. Amerikas revolūcijas sākumā Amerikas tirdzniecības kuģiem Atlantijas okeānā uzbruka barbaru pirāti. Marokas sultāns Muhameds III 1777. gada 20. decembrī paziņoja, ka amerikāņu tirdzniecības kuģi atradīsies sultanāta aizsardzībā un tādējādi varēs droši kuģot. Marokas un Amerikas draudzības līgums, kas tika parakstīts 1786. gadā, ir vecākais ASV draudzības līgums, kas nav lauzts.

Francijas un Spānijas protektorāti

Spānijas ģenerāļa Margaļmiljas kara laikā. Le Petit Journal, 1893. gada 13. novembris.

Galvenie raksti: Franču Maroka un Spānijas protektorāts Marokā

Industrializējoties Eiropai, Ziemeļāfrika tika arvien vairāk novērtēta, ņemot vērā tās kolonizācijas potenciālu. Francija izrādīja lielu interesi par Maroku jau 1830. gadā, ne tikai lai aizsargātu savas Alžīrijas teritorijas robežu, bet arī tāpēc, ka Maroka atradās stratēģiski izdevīgā vietā pie diviem okeāniem. Spānijas strīds par Seūtas anklāvu 1860. gadā lika Spānijai izsludināt karu. Uzvarētāja Spānija izlīgumā ieguva vēl vienu anklāvu un paplašinātu Seūtu. 1884. gadā Spānija izveidoja protektorātu Marokas piekrastes teritorijās.

1904. gadā Francija un Spānija iezīmēja ietekmes zonas Marokā. Francijas ietekmes zonas atzīšana no Apvienotās Karalistes puses izraisīja spēcīgu reakciju no Vācijas impērijas puses, un 1905. gadā draudēja krīze. Jautājumu atrisināja Alhesirasas konferencē 1906. gadā. Agadiras krīze 1911. gadā palielināja spriedzi starp Eiropas lielvarām. Ar 1912. gada Fēzas līgumu Maroka kļuva par Francijas protektorātu un izraisīja 1912. gada nemierus Fēzā. Spānija turpināja pārvaldīt savu piekrastes protektorātu. Ar to pašu līgumu Spānija uzņēmās aizsargājošās varas lomu Sahāras ziemeļu un dienvidu zonā.

Marokā ieradās desmitiem tūkstošu kolonistu. Daži izpirka lielu daļu bagātās lauksaimniecības zemes, citi organizēja raktuvju un ostu ekspluatāciju un modernizāciju. Starp šiem elementiem izveidojušās interešu grupas nepārtraukti izdarīja spiedienu uz Franciju, lai tā pastiprinātu savu kontroli pār Maroku - kontroli, kas bija nepieciešama arī tāpēc, ka starp marokāņu ciltīm, no kurām daļa jau kopš iekarošanas sākuma bija nostājusies franču pusē, nemitīgi notika kari. Ģenerālgubernators maršals Hūberts Ljautejs (Hubert Lyautey) sirsnīgi apbrīnoja Marokas kultūru un panāca, ka tika ieviesta kopīga Marokas un Francijas administrācija, vienlaikus izveidojot modernu skolu sistēmu. Vairākas marokāņu karavīru divīzijas (goumiers jeb regulārie karavīri un virsnieki) dienēja Francijas armijā gan Pirmajā, gan Otrajā pasaules karā, kā arī Spānijas nacionālistu armijā Spānijas pilsoņu kara laikā un pēc tam (Regulares). 1925. gadā tika atcelta verdzība.

Tandžērā dzīvoja 40 000 musulmaņu, 31 000 eiropiešu un 15 000 ebreju.

No 1921. līdz 1926. gadam Abd el-Krima vadītā berberu sacelšanās Rifa kalnos noveda pie Rifa Republikas izveides. Sacelšanos galu galā apspieda Francijas un Spānijas karaspēks.

1943. gadā tika nodibināta Istiqlal partija (Neatkarības partija), kas ar diskrētu ASV atbalstu centās panākt neatkarību. Šī partija vēlāk nodrošināja lielāko daļu nacionālistu kustības vadības.

Kad 1953. gadā Francija izsūtīja sultānu Mohammedu V uz Madagaskaru un viņu nomainīja nepopulārais Mohammeds Ben Aarafa, tas izraisīja aktīvu pretestību Francijas un Spānijas protektorātam. Ievērojamākā vardarbība notika Oudždā, kur marokāņi ielās uzbruka franču un citu eiropiešu iedzīvotājiem. Francija 1955. gadā atļāva Mohamedam V atgriezties, un nākamajā gadā sākās sarunas, kas noveda pie Marokas neatkarības. 1956. gada martā Francijas protektorāts tika izbeigts, un Maroka atguva neatkarību no Francijas kā "Marokas Karaliste". Mēnesi vēlāk Spānija jaunajai valstij atdeva lielāko daļu sava protektorāta Marokas ziemeļu daļā, bet saglabāja divus piekrastes anklāvus (Seūtu un Meliļu) Vidusjūras piekrastē. Sultāns Muhameds 1957. gadā kļuva par karali.

Pēc neatkarības atgūšanas

Muhameda V mauzolejs Rabatā.

Pēc Muhameda V nāves 1961. gada 3. martā par Marokas karali kļuva Hasans II. 1963. gadā Marokā notika pirmās vispārējās vēlēšanas. Tomēr 1965. gadā Hasans izsludināja ārkārtas stāvokli un atcēla parlamenta darbību. 1971. gadā notika neveiksmīgs mēģinājums gāzt karali un nodibināt republiku. Patiesības komisija, kas tika izveidota 2005. gadā, lai izmeklētu cilvēktiesību pārkāpumus viņa valdīšanas laikā, apstiprināja gandrīz 10 000 gadījumu, sākot no nāves apcietinājumā līdz piespiedu izsūtīšanai. Saskaņā ar patiesības komisijas datiem Hasana valdīšanas laikā tika reģistrēti aptuveni 592 nogalināti cilvēki.

Spānijas anklāvs Ifni dienvidos 1969. gadā tika atdots Marokai. 1973. gadā tika izveidota Polisario kustība, kuras mērķis bija izveidot neatkarīgu valsti Spānijas Sahārā. 1975. gada 6. novembrī karalis Hasans aicināja brīvprātīgos šķērsot Spānijas Sahāru. Tika ziņots, ka "Zaļajā gājienā" piedalījās aptuveni 350 000 civiliedzīvotāju. Mēnesi vēlāk Spānija piekrita atstāt Spānijas Sahāru, kas drīz kļuva par Rietumsahāru, un nodot to kopīgai Marokas un Mauritānijas kontrolei, neraugoties uz Alžīrijas iebildumiem un militāras intervences draudiem. Marokas spēki okupēja teritoriju.

Rietumsahārā drīz vien notika Marokas un Alžīrijas karaspēka sadursmes. Maroka un Mauritānija sadalīja Rietumsahāru. Cīņas starp Marokas armiju un Polisario spēkiem turpinājās daudzus gadus. Ilgstošais karš Marokai radīja ievērojamus finansiālus zaudējumus. Hassans 1983. gadā atcēla plānotās vēlēšanas politisko nemieru un ekonomiskās krīzes apstākļos. Maroka 1984. gadā izstājās no Āfrikas Vienotības organizācijas, protestējot pret SADR uzņemšanu šajā organizācijā. Polisario apgalvoja, ka no 1982. līdz 1985. gadam nogalināja vairāk nekā 5000 Marokas karavīru.

Alžīrijas iestādes ir aplēsušas, ka Alžīrijā ir 165 000 sahravi bēgļu. Diplomātiskās attiecības ar Alžīriju tika atjaunotas 1988. gadā. 1991. gadā Rietumsahārā sākās ANO uzraudzīts pamiers, taču teritorijas statuss joprojām nav noteikts, un tiek ziņots par pamiera pārkāpumiem. Nākamajā desmitgadē bija daudz strīdu par ierosināto referendumu par teritorijas nākotni, taču strupceļu neizdevās pārvarēt.

Politisko reformu rezultātā 1990. gados 1997. gadā tika izveidota divu palātu likumdevēja vara, un 1998. gadā pie varas nāca Marokas pirmā opozīcijas vadītā valdība.

Protestētāji Kasablankā pieprasa, lai varas iestādes pilda savus solījumus par politiskajām reformām.

Karalis Hasans II nomira 1999. gadā, un viņa pēctecis bija viņa dēls Mohammeds VI. Viņš ir piesardzīgs modernizators, kurš ir ieviesis zināmu ekonomikas un sociālo liberalizāciju.

2002. gadā Mohammeds VI apmeklēja Rietumsahāru pretrunīgi vērtētā vizītē. Maroka 2007. gadā Apvienoto Nāciju Organizācijai iesniedza Rietumsahāras autonomijas plānu. Polisario šo plānu noraidīja un iesniedza savu priekšlikumu. Maroka un Polisario fronte rīkoja ANO sponsorētas sarunas Ņujorkā, bet nespēja panākt vienošanos. Drošības spēki 2010. gadā iebruka Rietumsahāras protestu nometnē, izraisot vardarbīgas demonstrācijas reģiona galvaspilsētā El Aaiūnā.

2002. gadā Maroka un Spānija ar ASV starpniecību vienojās par strīdīgo Perejilas salu. Spānijas karaspēks bija ieņēmis parasti neapdzīvoto salu pēc tam, kad Marokas karavīri uz tās izsēdās un uzcēla teltis un karogu. Spriedze atjaunojās 2005. gadā, kad simtiem afrikāņu migrantu mēģināja uzbrukt Spānijas Meliļas un Seūtas anklāvu robežām. Maroka deportēja simtiem nelegālo migrantu. Spānijas premjerministrs Zapatero 2006. gadā apmeklēja Spānijas anklāvus. Viņš bija pirmais Spānijas līderis 25 gadu laikā, kas oficiāli apmeklēja šīs teritorijas. Nākamajā gadā Seūtu un Meliļu apmeklēja Spānijas karalis Huans Karloss I, vēl vairāk sadusmojot Maroku, kas pieprasīja anklāvu kontroli.

Marokas 2011.-2012. gada protestu laikā tūkstošiem cilvēku sapulcējās Rabatā un citās pilsētās, pieprasot politiskas reformas un jaunu konstitūciju, kas ierobežotu karaļa pilnvaras. Karalis 2011. gada jūlijā guva pārliecinošu uzvaru referendumā par reformēto konstitūciju, ko viņš bija ierosinājis, lai nomierinātu Arābu pavasara protestus. Neraugoties uz Mohameda VI veiktajām reformām, demonstranti turpināja prasīt dziļākas reformas. Simtiem cilvēku piedalījās arodbiedrību mītiņā Kasablankā 2012. gada maijā. Dalībnieki apsūdzēja valdību, ka tā nav īstenojusi reformas.

Politika

Maroka ir konstitucionāla monarhija. Politiskās pilnvaras ir sadalītas starp karali Muhamedu VI (sestais) un valdības vadītāju. Karalis ir valsts vadītājs (persona, kas atbild par valsti) un svarīgākā persona.

Marokas iedzīvotāji balso par Parlamenta deputātiem, lai tie runātu viņu vārdā un palīdzētu viņiem pieņemt likumus. Ministru padome nosaka, kas ir jādara. Viņš pieņem visus svarīgos lēmumus. Šodien valdības vadītājs ir Abdelilah Benkirane.

Likumdošanas nozare

Kopš 1996. gada konstitucionālās reformas divpalātu likumdevēja vara sastāv no divām palātām. Marokas Pārstāvju asamblejā (Majlis an-Nuwwâb/Assemblée des Répresentants) ir 325 deputāti, kurus ievēl uz pieciem gadiem, no kuriem 295 ievēlēti daudzmandātu vēlēšanu apgabalos un 30 ievēlēti no nacionālajiem sarakstiem, kuros ir tikai sievietes. Padomnieku asamblejā (Majlis al-Mustasharin) ir 270 locekļi, kurus ievēl uz deviņiem gadiem un kurus ievēl vietējās padomes (162 vietas), profesionālās palātas (91 vieta) un algota darba ņēmēji (27 vietas).

Parlamenta pilnvaras, lai gan tās joprojām ir salīdzinoši ierobežotas, tika paplašinātas 1992. un 1996. gada un vēl vairāk 2011. gada konstitūcijas pārskatīšanas laikā, un tās ietver budžeta jautājumus, likumprojektu apstiprināšanu, ministru uzklausīšanu un ad hoc izmeklēšanas komisiju izveidi, lai izmeklētu valdības darbību. Parlamenta apakšpalāta var atlaist valdību, balsojot par neuzticības izteikšanu.

Pēdējās parlamenta vēlēšanas notika 2011. gada 25. novembrī, un daži neitrāli novērotāji tās atzina par lielākoties brīvām un godīgām. Vēlētāju aktivitāte šajās vēlēšanās tika lēsta 43 % reģistrēto vēlētāju.

Ģeogrāfija

Maroka atrodas blakus Alžīrijai austrumos un Mauritānijai dienvidos. Marokas ziemeļos atrodas Vidusjūra, bet rietumos - Atlantijas okeāns.

Marokas ģeogrāfija ir daudzveidīga - no auglīgiem līdzenumiem līdz mežiem, aukstiem kalniem, sausām zemēm un tuksnešiem. Lielākā daļa cilvēku dzīvo piekrastes tuvumā vai auglīgās saimniecībās. Marokas platība ir 446 550 km². Maroka kontrolē arī lielāko daļu Rietumsahāras teritorijas, kas ir 266 000 km² liela.Marokai ir Atlantijas okeāna piekraste, kas gar Gibraltāra šaurumu sniedzas līdz Vidusjūrai. Tā robežojas ar Spāniju ziemeļos (ūdens robeža caur Gibraltāra šaurumu un sauszemes robeža ar trim nelieliem Spānijas kontrolētiem eksklāviem - Seūtu, Meliļu un Peñón de Vélez de la Gomera), Alžīriju austrumos un Rietumsahāru dienvidos. Tā kā Maroka kontrolē lielāko daļu Rietumsahāras teritorijas, tās dienvidu robeža de facto ir ar Mauritāniju.

Starptautiski atzītās valsts robežas atrodas starp 27° un 36° ziemeļu platuma un 1° un 14° rietumu garuma. Pievienojot Rietumsahāru, Maroka atrodas galvenokārt starp 21° un 36° ziemeļu platuma un 1° un 17° rietumu garuma (Ras Nuadibu pussala atrodas nedaudz uz dienvidiem no 21° un uz rietumiem no 17°).

Marokas ģeogrāfija aptver gan Atlantijas okeānu, gan kalnainus apvidus, gan Sahāras tuksnesi. Maroka ir Ziemeļāfrikas valsts, kas robežojas ar Atlantijas okeāna ziemeļu daļu un Vidusjūru, starp Alžīriju un anektēto Rietumsahāru. Tā ir viena no trim valstīm (kopā ar Spāniju un Franciju), kurai ir gan Atlantijas okeāna, gan Vidusjūras piekraste.

Liela daļa Marokas ir kalnaina. Atlasa kalni atrodas galvenokārt valsts centrā un dienvidos. Rifa kalni atrodas valsts ziemeļos. Abi kalnu masīvi ir apdzīvoti galvenokārt ar berberu tautu. Maroka ar platību 446 550 km2 (172 414 km²) ir piecdesmit septītā lielākā valsts pasaulē (aiz Uzbekistānas). Alžīrija robežojas ar Maroku austrumos un dienvidaustrumos, taču kopš 1994. gada robeža starp abām valstīm ir slēgta.

Spānijas teritorija Ziemeļāfrikā, kas robežojas ar Maroku, ietver piecus anklāvus Vidusjūras piekrastē: Seūta, Meliļa, Peñón de Vélez de la Gomera, Peñón de Alhucemas, Chafarinas salas un strīdīgais Perejil salu punkts. Atlantijas okeāna piekrastē Kanāriju salas pieder Spānijai, bet Madeira uz ziemeļiem - Portugālei. Maroku ziemeļos norobežo Gibraltāra šaurums, kur starptautiskajai kuģniecībai ir netraucēta tranzīta caurbraukšana starp Atlantijas okeānu un Vidusjūru.

Rifa kalni stiepjas reģionā, kas robežojas ar Vidusjūru, no ziemeļrietumiem uz ziemeļaustrumiem. Atlasa kalni stiepjas gar valsts mugurkaulu no ziemeļaustrumiem uz dienvidrietumiem. Lielākā valsts dienvidaustrumu daļa atrodas Sahāras tuksnesī, un tā kopumā ir reti apdzīvota un ekonomiski neproduktīva. Lielākā daļa iedzīvotāju dzīvo uz ziemeļiem no šiem kalniem, bet uz dienvidiem atrodas Rietumsahāra - bijusī Spānijas kolonija, kuru Maroka anektēja 1975. gadā (sk. Zaļo martu). Maroka apgalvo, ka Rietumsahāra ir tās teritorijas daļa, un dēvē to par savām dienvidu provincēm.

Marokas galvaspilsēta ir Rabata, bet lielākā pilsēta ir tās galvenā osta Kasablanka. Citas pilsētas ir Agadir, Essaouira, Fes, Marakeša, Mekneša, Mohamedija, Oujda, Ouarzazat, Safi, Salē, Tanžēra un Tetūāna.[Br.-Bl. "Vegetatio." Vegetatio, vol. 11, no. 5/6, 1963, 405-405. lpp., www.jstor.org/stable/20034938.]

Klimats

Köppen klimata tipi Marokā

• Pārskats:

Vidusjūras klimats valstī ir līdzīgs Kalifornijas dienvidu klimatam, jo valsts ziemeļu un centrālajā daļā kalnu grēdās ir sulīgi meži, kas tālāk uz dienvidaustrumiem mijas ar sausākiem apstākļiem un iekšzemes tuksnešiem. Marokas piekrastes līdzenumos pat vasarā ir ārkārtīgi mērena temperatūra, ko ietekmē aukstā Kanāriju straume Atlantijas okeāna piekrastē.

Rifa, Vidējā un Augstā Atlasa kalnos ir vairāki atšķirīgi klimata tipi: Vidusjūras klimats piekrastes zemienē, kas augstākajās vietās nomainās ar mitru mērenu klimatu, kurā ir pietiekami daudz mitruma, lai varētu augt dažādu sugu ozoli, sūnu paklāji, kadiķi un Atlantijas egle, kas ir Marokas endēmiskais karaliskais skujkoks. Ielejās auglīgās augsnes un lielais nokrišņu daudzums ļauj augt bieziem un sulīgiem mežiem. Mākoņu meži ir sastopami Rifa kalnu rietumos un Vidējā Atlasa kalnos. Augstākajos augstumos klimats kļūst alpīnisks, un tur var uzturēt slēpošanas kūrortus.

Uz dienvidaustrumiem no Atlasa kalniem, netālu no Alžīrijas robežām, klimats kļūst ļoti sauss, ar garām un karstām vasarām. Ārkārtīgs karstums un zems mitruma līmenis ir īpaši izteikts zemienes reģionos uz austrumiem no Atlasa kalnu grēdas, jo kalnu sistēma rada lietus ēnas efektu. Marokas dienvidaustrumu daļā ir ļoti karsts, un tā ietver daļu Sahāras tuksneša, kur plašas smilšu kāpu un akmeņainu līdzenumu platības ir pārklātas ar sulīgām oāzēm.

Pretstatā Sahāras reģionam valsts dienvidos piekrastes līdzenumi ir auglīgi valsts centrālajā un ziemeļu daļā, un tie veido valsts lauksaimniecības pamatu, kurā dzīvo 95 % iedzīvotāju. Tiešā saikne ar Atlantijas okeāna ziemeļu daļu, tuvums kontinentālajai Eiropai un garie Rifa un Atlasa kalni ir faktori, kas nosaka diezgan eiropeisku klimatu valsts ziemeļu daļā. Tas padara Maroku par kontrastu valsti. Apmēram 12 % valsts teritorijas aizņem meži, bet 18 % - aramzeme. Aptuveni 5 % Marokas zemes tiek apūdeņoti lauksaimniecības vajadzībām.

Erg Chebbi ainava

Atlasa kalni

Kopumā, izņemot dienvidaustrumu reģionus (pirmssahāras un tuksnešainos apgabalus), Marokas klimats un ģeogrāfija ir ļoti līdzīga Pireneju pussalai. Tādējādi mums ir šādas klimata zonas:

• Vidusjūras: dominē valsts Vidusjūras piekrastes reģionos, gar (500 km joslu) un dažās Atlantijas okeāna piekrastes daļās. Vasaras ir karstas līdz mēreni karstas un sausas, vidējais maksimums ir no 29 °C (84,2 °F) līdz 32 °C (89,6 °F). Ziemas parasti ir maigas un mitras, dienas vidējā temperatūra svārstās no 9 °C (48,2 °F) līdz 11 °C (51,8 °F), un vidējā zemākā temperatūra ir no 5 °C (41,0 °F) līdz 8 °C (46,4 °F), kas raksturīga Vidusjūras rietumu piekrastes apgabaliem. Gada nokrišņu daudzums šajā apgabalā svārstās no 600-800 mm rietumos līdz 350-500 mm austrumos. Ievērojamas pilsētas, kas ietilpst šajā zonā, ir Tanžēra, Tetūāna, Al Hošima, Nadora un Safī.
• Subvidusjūras klimats: tas ietekmē pilsētas, kurām raksturīgas Vidusjūras reģiona iezīmes, bet kuras joprojām ir diezgan pakļautas citu klimatisko apstākļu ietekmei, jo tās atrodas relatīvā augstumā vai arī ir tieši pakļautas Atlantijas okeāna ziemeļu daļas ietekmei. Tādējādi mums ir divi galvenie ietekmējošie klimatiskie apstākļi:

Oceanic: Okeāna: nosaka vēsākas vasaras, kur maksimums reti pārsniedz 27 °C (80,6 °F) un attiecībā uz Essaouira reģionu gandrīz vienmēr ir aptuveni 21 °C (69,8 °F). Vidējā diennakts temperatūra var sasniegt 19 °C (66,2 °F), savukārt ziemas ir vēsas līdz maigas un mitras. Gada nokrišņu daudzums svārstās no 400 līdz 700 mm. Ievērojamas pilsētas, kas ietilpst šajā zonā, ir Rabata, Kasablanka, Kenitra, Salē un Essaouira.

Kontinentālā: Tas nosaka lielāku atšķirību starp augstumu un zemumu, kā rezultātā vasaras ir karstākas, bet ziemas - aukstākas nekā tipiskās Vidusjūras zonās. Vasarā karstuma viļņu laikā dienas maksimums var sasniegt pat 40 °C (104,0 °F), bet parasti tas ir no 32 °C (89,6 °F) līdz 36 °C (96,8 °F). Tomēr temperatūra pazeminās, kad saule uzspīd. Nakts temperatūra parasti ir zemāka par 20 °C (68,0 °F), bet vasaras vidū dažkārt pat zemāka par 10 °C (50,0 °F). Ziemas ir vēsākas, un no decembra līdz februārim temperatūra vairākkārt var nokristies zem nulles punkta. Reizēm var arī snigt. Piemēram, 2005. gada ziemā Fesā reģistrēts 8 °C (17,6 °F). Gada nokrišņu daudzums svārstās no 500 līdz 900 mm. Ievērojamas pilsētas ir Fess, Meknēsa, Šefčauena, Beni-Mellala un Taza.

• Kontinentālais Tas dominē valsts ziemeļu un centrālās daļas kalnainajos reģionos, kur vasaras ir karstas līdz ļoti karstas, ar maksimālo temperatūru no 32 °C (89,6 °F) līdz 36 °C (96,8 °F). Savukārt ziemas ir aukstas, un zemākā temperatūra parasti pārsniedz nulles punktu. Kad Marokā ieplūst auksts un mitrs gaiss no ziemeļrietumiem, temperatūra uz dažām dienām var viegli pārsniegt 10 °C (14,0 °F). Šajā valsts daļā bieži un bagātīgi snieg. Nokrišņu daudzums svārstās no 400 līdz 800 mm. Ievērojamas pilsētas ir Khenifra, Imilchil, Midelt un Azilal.
• Alpine: Šis klimata tips ir sastopams dažās Vidējā Atlasa kalnu grēdas daļās un Augstā Atlasa kalnu grēdas austrumu daļā. Vasaras ir ļoti siltas vai mēreni karstas, bet ziemas ir garākas, aukstas un sniegotas. Nokrišņu daudzums svārstās no 400 līdz 1200 mm. Vasarās gaisa temperatūra pārsniedz 30 °C (86,0 °F), bet zemākā temperatūra ir vēsāka un pārsniedz 15 °C (59,0 °F). Ziemās augstums reti pārsniedz 8 °C (46,4 °F), bet zemākā temperatūra ir krietni zem nulles punkta. Šajā valsts daļā ir daudz slēpošanas kūrortu, piemēram, Oukaimeden un Mischliefen. Ievērojamas pilsētas ir Ifrane, Azrou un Boulmane.
• Daļēji sauss: Šis klimata tips ir sastopams valsts dienvidos un dažās valsts austrumu daļās, kur nokrišņu daudzums ir mazāks un gada nokrišņu daudzums ir no 200 līdz 350 mm. Tomēr šajos reģionos parasti ir vērojamas Vidusjūras reģiona iezīmes, piemēram, nokrišņu režīms un termiskie raksturlielumi. Ievērojamas pilsētas ir Agadīra, Marakeša un Oudža.

Uz dienvidiem no Agadiras un uz austrumiem no Džeradas pie Alžīrijas robežām sāk dominēt sauss un tuksnešains klimats.

Piezīme: Tā kā Maroka atrodas tuvu Sahāras tuksnesim un Atlantijas okeāna Ziemeļu jūrai, reģionālo sezonālo temperatūru ietekmē divas parādības: vai nu paaugstinot temperatūru par 7-8 grādiem pēc Celsija, kad no austrumiem pūš siroko, kas rada karstuma viļņus, vai pazeminot temperatūru par 7-8 grādiem pēc Celsija, kad no ziemeļrietumiem pūš auksts un mitrs gaiss, kas rada aukstuma viļņus vai aukstuma periodu. Tomēr šīs parādības vidēji ilgst ne ilgāk par 2 līdz 5 dienām.

Valstis vai reģioni, kam ir tādas pašas klimatiskās īpašības kā Marokai, ir Kalifornija (ASV), Portugāle, Spānija un Alžīrija.

• Nokrišņi:

Gada nokrišņu daudzums Marokā dažādos reģionos ir atšķirīgs. Valsts ziemeļrietumos nokrišņu daudzums ir no 500 mm līdz 1200 mm, bet ziemeļaustrumos - no 350 mm līdz 600 mm. Marokas ziemeļu centrālajā daļā nokrišņu daudzums ir no 700 mm līdz 3500 mm. Atlantijas okeāna piekrastē no Kasablankas līdz Essauirai ir no 300 mm līdz 500 mm. Reģionos no Essaouira līdz Agadirai ir no 250 mm līdz 400 mm. Marakešas reģions centrālajā dienvidu daļā saņem tikai 250 mm gadā. Dienvidaustrumu reģioni, kas būtībā ir vissausākie apgabali, saņem tikai no 100 līdz 200 mm, un pamatā sastāv no sausām un tuksnešainām zemēm.

No botāniskā viedokļa Marokā ir ļoti daudzveidīga veģetācija, sākot ar Vidusjūras rietumu valstīm (Marokai, Alžīrijai, Itālijai, Spānijai, Francijai un Portugālei) raksturīgajiem sulīgajiem, lielajiem skujkoku un ozolu mežiem un beidzot ar krūmiem un akācijām tālāk uz dienvidiem. Tas ir saistīts ar klimata un nokrišņu režīma daudzveidību valstī.

Marokas laikapstākļi ir vieni no visnevainojamākajiem četru gadalaiku ziņā. Lielākajā daļā reģionu ir atšķirīgi gadalaiki, kur vasaru parasti nesabojā lietus, bet ziema ir mitra, sniegota un mitra ar maigu, vēsu vai aukstu temperatūru, savukārt pavasarī un rudenī ir silts vai maigs laiks, ko raksturo ziedu ziedēšana pavasarī un lapu krišana rudenī. Šāds laikapstākļu veids ir ietekmējis Marokas kultūru un uzvedību, un tam ir bijusi nozīme iedzīvotāju sociālajā mijiedarbībā, līdzīgi kā daudzās citās valstīs, kas ietilpst šāda veida klimata zonā. attēlots ISO 3166-1 alpha-2 ģeogrāfiskās kodēšanas standartā ar simbolu MA. Šis kods tika izmantots par pamatu Marokas interneta domēnam ma.

Marokas galvaspilsēta ir Rabata. Rabatā dzīvo aptuveni 1,2 miljoni cilvēku. Tomēr lielākā Marokas pilsēta ir Kasablanka, kurā dzīvo gandrīz 4 miljoni cilvēku. Gan Rabatā, gan Kasablankā ir lielas ostas un rūpniecības zonas. Trešā lielākā pilsēta ir Marakeša, no kuras ir radies vārds "Maroka". Tekken, Vera u. c. "Increasing Pressure, Declining Water and Climate Change in North-Eastern Morocco." (Pieaugošais spiediens, ūdens samazināšanās un klimata pārmaiņas Marokas ziemeļaustrumos). Journal of Coastal Conservation, 17. sēj., Nr. 3, 2013, 379-388. lpp. www.jstor.org/stable/42657030.

Cilvēki un kultūra

Marokā ir aptuveni 34 miljoni iedzīvotāju. Marokas iedzīvotājus sauc par marokāņiem. Marokāņi ir arābi, vietējie berberi, Subsahāras Āfrikas iedzīvotāji un eiropieši.

Marokas oficiālās valodas ir arābu un berberu valoda. Uzņēmumos, universitātēs un dažos televīzijas kanālos tiek plaši izmantota arī franču valoda. Maroka 44 gadus bija daļa no Francijas koloniālās impērijas. Daži iedzīvotāji ziemeļos (tuvu Spānijai) runā arī spāniski. Arī Spānija okupēja Marokas daļas, bet 1956. un 1975. gadā tās atstāja.

Lielākā daļa izglītoto marokāņu slikti runā angliski vai vispār to nezina. 21. gadsimtā arvien vairāk skolās skolēniem tiek mācīta angļu valoda.

Lielākā daļa marokāņu piekopj islāmu kā savu reliģiju. Ļoti maz ir kristiešu, ebreju un neticīgo. Marokā atrodas vecākā universitāte pasaulē - Karauinas Universitāte.

Militārais

Marokas Karaliskā jūras kara flotes daudzfunkcionālā fregate FREMM Mohammed VI.

Obligātais militārais dienests Marokā ir oficiāli atcelts kopš 2006. gada septembra, un Marokā obligātā militārā rezerve ir spēkā līdz 50 gadu vecumam. Marokas bruņotie spēki sastāv no Karaliskajiem bruņotajiem spēkiem, kuros ietilpst armija (lielākā nozare), jūras spēki, gaisa spēki, Karaliskā gvarde, Karaliskā žandarmērija un palīgspēki. Iekšējā drošība kopumā ir efektīva, un politiskās vardarbības akti notiek reti (izņēmums ir viens gadījums - 2003. gadā Kasablankā notikušie sprādzieni, kuros tika nogalināti 45 cilvēki).

ANO uztur nelielus novērotāju spēkus Rietumsahārā, kur izvietots liels skaits Marokas karavīru. Rietumsahārā aktīvi darbojas Rietumsahāras Polisario grupējums, kurā ir aptuveni 5000 kaujinieku, un kopš 20. gadsimta 70. gadiem tas ar pārtraukumiem ir iesaistījies karadarbībā ar Marokas spēkiem.

Ārējās attiecības

Maroka ir Apvienoto Nāciju Organizācijas locekle un ir Arābulīgas, Arābu Magribas Savienības (UMA), Islāma sadarbības organizācijas (OIC), Nepievienošanās kustības un Sahelas un Sahāras valstu kopienas (CEN_SAD) locekle. Marokas attiecības starp Āfrikas, arābu un Rietumu valstīm ir ļoti atšķirīgas. Marokai ir bijušas ciešas saiknes ar Rietumiem, lai gūtu ekonomiskus un politiskus ieguvumus. Francija un Spānija joprojām ir galvenie tirdzniecības partneri, kā arī galvenie kreditori un ārvalstu investori Marokā. No kopējiem ārvalstu ieguldījumiem Marokā Eiropas Savienība investē aptuveni 73,5 %, bet arābu valstis - tikai 19,3 %. Daudzas valstis no Persijas līča un Magribreģiona valstīm arvien vairāk iesaistās liela mēroga attīstības projektos Marokā.

Maroka pieprasa suverenitāti pār Spānijas anklāviem Seūtu un Meliļu.

Maroka bija vienīgā Āfrikas valsts, kas nebija Āfrikas Savienības dalībvalsts, jo 1984. gada 12. novembrī tā vienpusēji izstājās no Āfrikas Savienības (toreiz saukta par Āfrikas Vienotības organizāciju) 1982. gadā pieņemtās Sahravi Arābu Demokrātiskās Republikas uzņemšanas pilntiesīgā locekļa statusā bez referenduma par pašnoteikšanos strīdīgajā Rietumsahāras teritorijā. Maroka atkal pievienojās ĀS 2017. gada 30. janvārī.

Strīds ar Spāniju 2002. gadā par mazo Perejilas salu atdzīvināja jautājumu par Meliļas un Seūtas suverenitāti. Šos nelielos anklāvus Vidusjūras piekrastē ieskauj Maroka, un tos jau gadsimtiem ilgi pārvalda Spānija.

ASV valdība Marokai ir piešķīrusi galvenā sabiedrotā, kas nav NATO sabiedrotā, statusu. Maroka bija pirmā valsts pasaulē, kas atzina ASV suverenitāti (1777. gadā).

Maroka ir iekļauta Eiropas Savienības Eiropas kaimiņattiecību politikā (EKP), kuras mērķis ir tuvināt ES un tās kaimiņvalstis.

Rietumsahāras statuss

Maroka anektēja Rietumsahāru 1975. gadā. Polisario fronte kontrolē teritoriju uz austrumiem no Marokas uzbēruma (sienas).

Konflikta par Rietumsahāru dēļ Saguia el-Hamra un Rio de Oro reģionu statuss ir strīdīgs. Rietumsahāras kara laikā no 1976. gada līdz 1991. gadam, kad tika noslēgts pamiers, kas joprojām ir spēkā, Polisario fronte - Sahravi nacionālās atbrīvošanas kustība - cīnījās pret Maroku un Mauritāniju. Apvienoto Nāciju Organizācijas misijai MINURSO ir uzdots organizēt referendumu par to, vai teritorijai jākļūst neatkarīgai vai jāatzīst par Marokas sastāvdaļu.

Daļa teritorijas - brīvā zona - ir lielākoties neapdzīvota teritorija, ko Polisario fronte kontrolē kā Sahravi Arābu demokrātisko republiku. Tās administratīvā mītne atrodas Tindufā, Alžīrijā. Kopš 2006. gada neviena ANO dalībvalsts nav atzinusi Marokas suverenitāti pār Rietumsahāru.

Marokas valdība 2006. gadā ierosināja reģionam piešķirt autonomijas statusu ar Marokas Karaliskās Sahāras lietu konsultatīvās padomes (CORCAS) starpniecību. Šis projekts 2007. gada aprīļa vidū tika iesniegts Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomei. Šo priekšlikumu atbalstīja tādi Marokas sabiedrotie kā Amerikas Savienotās Valstis, Francija un Spānija. Drošības padome aicināja puses sākt tiešas un beznosacījumu sarunas, lai panāktu abpusēji pieņemamu politisku risinājumu.

Nodaļas

Maroka ir sadalīta 12 reģionos. Reģioni ir sadalīti 62 prefektūrās un provincēs.

No 2014. gada reģioni ir šādi:

• 1. Tangera-Tetūana
• 2. Oriental
• 3. Fesa-Meknesa
• 4. Rabata-Sale-Kenitra
• 5. Beni Mellal-Khenifra
• 6. Kasablanka-Setata
• 7. Marakeša-Safī
• 8. Draa-Tafilalet
• 9. Souss-Massa
• 10. Guelmim-Oued lietvārds
• 11. Laayoune-Sakia el Hamra
• 12. Dakhla-Oued ed Dahab

Provinces

Maroka ir sadalīta 37 provincēs un 2 vilejās: Agadir, Al Hoceima, Azilal, Beni Mellal, Benslimane, Boulemane, Casablanca, Chefchaouen, El Jadida, El Kelaa of Sraghna, Errachidia, Essaouira, Fez, Figuig, Guelmim, Ifrane, Kenitra, Khemisset, Rommani, Khenifra, Khouribga, Laayoune, Larache, Marrakech, Meknes, Nador, Ouarzazate, Oujda, Rabat, Sale, Settat, Safi, Sidi Kacem, Tangier, Tan-Tan, Taounate, Taroudant, Tata, Taza, Tetouan, Tiznit. Trīs papildu provinces Dakhla (Oued ed Dahab), Boujdour un Es-Smara, kā arī daļa Tan-Tan un Laayoune ietilpst Rietumsahāras teritorijā, par kuru Marokas Republika ir pasludinājusi savu statusu.

Ekonomika

Ieguves rūpniecība, lauksaimniecība, zvejniecība un tūrisms ir četras galvenās Marokas tautsaimniecības daļas. Turklāt Eiropā strādājošie marokāņi (aptuveni 2 miljoni) katru gadu nosūta miljardiem eiro naudas savām ģimenēm uz mājām.

Arī tūrisms kļūst ļoti svarīgs. Daudzi amerikāņi un eiropieši ierodas, lai apskatītu Marokas vēsturiskās vietas, dzīvotu berberu dzīvi laukos vai izbaudītu silto sauli un garās un tīrās pludmales. Visvairāk tūristu iecienītā pilsēta ir Marakeša.

Marokas valūta ir dirhams, tā kods ir MAD.

Saistītās lapas

• Marokas upju saraksts
• Marokas Grand Prix
• Maroka olimpiskajās spēlēs
• Marokas nacionālā futbola izlase