Arābu pavasaris definīcija, cēloņi un sekas
Arābu pavasaris (arābu: الربيع العربي, ar-rabīˁ al-ˁarabī) ir termins, ko plašsaziņas līdzekļos lieto, lai apzīmētu 2010. gada 18. decembrī sākušos revolucionāro demonstrāciju un protestu (gan nevardarbīgu, gan vardarbīgu), nemieru un pilsoņu karu vilni arābu pasaulē. Protestētāji bija sašutuši par to, ka viņu valstis viņiem nav piešķīrušas daudzas tiesības. Viņi arī uzskatīja, ka valdību dēļ viņu dzīves kvalitāte ir slikta.
Arābu pavasaris bieži tiek dēvēts par sācies Tunisijā pēc tam, kad pašnodarbinātais tirgotājs Mohamed Bouazizi 2010. gada 17.–18. decembrī Sidi Bu Zīdā izdarīja pašnāvību, aizdedzinoties, protestējot pret iestāžu pazemojumu un izmisumu. Notikumi ātri izplatījās uz citām valstīm, tostarp Ēģipti, Lībiju, Jemenas teritoriju, Sīriju, Bahrreinu, Maroku, Alžīriju un Jordāniju, radot dažāda mēroga politiskus pārveidojumus vai ilgas krīzes.
Cēloņi
- Politiskā represija: autoritāras valdības, ilgi pie varas esoši režīmi un ierobežotas politiskās brīvības.
- Ekonomiskās problēmas: augsta bezdarba līmeņa, īpaši jauniešu vidū, nabadzība, nevienlīdzība un piekļuves trūkums pamata pakalpojumiem.
- Korupcija un klientelizms: valsts iestāžu korupcija un resursu piesavināšanās, kas grauj sabiedrības uzticību.
- Demogrāfiskās spiediena faktori: jauna, izglītota, bet sociāli apdraudēta paaudze, kas vairs nepieņem status quo.
- Informācijas un mobilizācijas rīki: plašsaziņas līdzekļi, sociālie tīkli un mobilās komunikācijas palīdzēja ātri izplatīt informāciju, koordinēt protestus un piesaistīt starptautisku uzmanību.
Galvenie notikumi un attīstība
Notikumu gaita bija dažāda katrā valstī: dažās valstīs protesti noveda pie režīmu krišanas un jaunu valdību izveides (piemēram, Tunisija un Ēģipte 2011. gadā), citur — pie ilgstošiem bruņotiem konfliktiem un pilsoņu kariem (piemēram, Sīrijā un Lībijā). Starptautiska iejaukšanās, sekas iekšējai polarizācijai un ārējo spēku atbalsts dažkārt pastiprināja konfliktus.
Sekas
- Politiskās pārmaiņas: daļējā vai pilnīgā režīmu nomaiņa Tunijā, Ēģiptē (Hosni Mubarak atkāpās), Lībijā (Muammar Gaddafi gāja bojā) un Jemenā (Prezidents Ali Abdullah Saleh atkāpās). Tomēr daudzās vietās nāca arī Arābu ziema — atgriešanās pie autoritārākiem režīmiem vai pāreja uz nestabilu varu.
- Humanitārā krīze: simtiem tūkstošu līdz miljoniem cilvēku tika piespiesti pamest savas mājas, īpaši Sīrijā, kur konflikts radīja milzīgas cilvēciskās ciešanas.
- Drošības sekas: reģionā pieauga teroristu grupējumu aktivitāte (piemēram, ISIS izcelšanās daļēji izmantojot vakances un vardarbību Lībijā un Sīrijā), kā arī pastiprināta militāra represija pret protestētājiem.
- Ekonomiskā ietekme: ekonomiskā aktivitāte daļēji saruka, investīcijas samazinājās, un atjaunošanas izmaksas bija ļoti augstas daudzās valstīs.
- Ilgtermiņa politiskā ietekme: dažviet notika demokrātiskas reformas un jaunas konstitūcijas (piemēram, Tunisijā sākotnēji bija plaši atzītas demokrātiskas pārmaiņas), bet citur notika politiska fragmentācija, autoritārisma atjaunošanās vai hibrīdrežīmi. Kā piemēru var minēt arī vēlākus notikumus, kuros demokrātiskie ieguvumi tika ierobežoti vai atcelti.
- Starptautiskā dinamika: palielinājās ārējo spēku iesaistīšanās (piemēram, NATO iejaukšanās Lībijā 2011. gadā; Krievijas un Irānas atbalsts Sīrijas režīmam), kas padarīja konfliktus sarežģītākus un ilgstošākus.
Nākotnes perspektīvas un mācības
Arābu pavasaris parādīja, ka rūgtums par sociālo un politisko netaisnību var ātri pāraugt plašos nemieros, īpaši ja ir pieejami komunikācijas līdzekļi. Tajā pašā laikā tas atgādināja, ka revolūcijas neatrisina automātiski strukturālas problēmas — pārmaiņas prasa institucionālas reformas, ilgtspējīgu ekonomisko politiku un atbalstu tiesiskumam un cilvēktiesībām. Reģiona nākotne joprojām ir atkarīga no iekšējās politikas, ekonomiskajiem risinājumiem un starptautiskajām attiecībām.
Arābu pavasara ietekme joprojām ir jūtama: daudzos gadījumos tas ir radījis gan cerību uz pārmaiņām, gan izraisījis ilgstošu nestabilitāti un ciešanas. Diskusijas par tā sekām turpinās — gan akadēmiskajā, gan politiskajā līmenī, meklējot mācības un risinājumus, kas varētu veicināt drošāku, taisnīgāku un ilgtspējīgāku pāreju uz stabilām sabiedrībām.
kur
Protesti lika no varas atkāpties Tunisijas, Ēģiptes (divreiz), Lībijas un Jemenas valdniekiem. Bahreinā un Sīrijā notika pilsoņu sacelšanās. Lieli protesti notika Alžīrijā, Irākā, Jordānijā, Kuveitā, Marokā, Marokā un Sudānā. Mazāki protesti notika Mauritānijā, Omānā, Saūda Arābijā, Džibutijā, Rietumsahārā un Palestīnā. Nelieli protesti notika valstīs, kas nav arābu pasaules daļa, piemēram, Irānā un Izraēlā.
Izraēlā notika sadursmes pierobežā. 2011. gadā notika arābu minoritātes protesti Irānas Huzestānas provincē. Ieroči un tuaregu kaujinieki, kas atgriezās no Lībijas pilsoņu kara, bija veicinājuši konfliktu Mali, Ziemeļāfrikā. Sadursmes Libānā tika raksturotas kā Sīrijas sacelšanās izraisīta vardarbība.
Kas
Protestos tika izmantoti daži pilsoniskās pretošanās paņēmieni ilgstošās kampaņās, kas ietvēra streikus, demonstrācijas, gājienus un mītiņus. Protestētāji arī efektīvi izmantoja sociālos plašsaziņas līdzekļus, lai organizētos, sazinātos un palielinātu informētību pret valsts represiju mēģinājumiem un interneta cenzūru.
Daudzas Arābu pavasara demonstrācijas sastapās ar vardarbīgu reakciju no varas iestāžu puses, kā arī no valdību atbalstošo kaujinieku un pretdemonstrētāju puses. Dažos gadījumos uz šiem uzbrukumiem protestētāji atbildēja ar vardarbību. Arābu pasaulē galvenais demonstrantu sauklis bija Ash-sha`b yurid isqat an-nizam ("tauta vēlas gāzt režīmu").
Daži novērotāji salīdzina Arābu pavasara kustības ar 1989. gada revolūcijām Austrumeiropā vai 1848. gada revolūcijām Vācijas zemēs.
Valdības gāšana Ilgstoši pilsoniskie nemieri un izmaiņas valdībā Protesti un izmaiņas valdībā Lielāki protesti Mazāki protesti Protesti Protesti ārpus arābu pasaules valstīm
Termina izcelsme
Iespējams, ka pirmo reizi arābu pavasara jēdzienu, lai apzīmētu šos notikumus, sāka lietot amerikāņu politiskais žurnāls Foreign Policy. Marks Linčs (Marc Lynch), atsaucoties uz savu rakstu Foreign Policy, raksta: "Arābu pavasaris - termins, ko es, iespējams, netīšām ieviesu 2011. gada 6. janvāra rakstā". Džozefs Masads (Joseph Massad) raidījumā Al Jazeera teica, ka šis termins ir "daļa no ASV stratēģijas kontrolēt [kustības] mērķus un uzdevumus" un virzīt to uz amerikāņu stila liberālo demokrātiju. Ņemot vērā islāmistu partiju panākumus vēlēšanās pirms protestu sākuma daudzās arābu valstīs, notikumus sāka dēvēt arī par "islāmistu pavasari" vai "islāmistu ziemu".
Arābu ziema
Protestu un demonstrāciju sērija Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikā ir kļuvusi pazīstama kā "Arābu pavasaris" un dažkārt arī kā "Arābu pavasaris un ziema", lai gan ne visi protestu dalībnieki ir arābi. To izraisīja pirmie protesti, kas notika Tunisijā 2010. gada 18. decembrī pēc Mohameda Buazizi pašaizdedzināšanās, protestējot pret policijas korupciju un sliktu izturēšanos pret viņu. Protesti izraisīja līdzīgus nemierus arī ārpus reģiona, kas līdzinājās "ķēdes efektam".
Saistītās lapas
Jautājumi un atbildes
Jautājums: Kas ir Arābu pavasaris?
A: Arābu pavasaris ir plašsaziņas līdzekļos lietots termins, ar ko apzīmē revolucionāro demonstrāciju un protestu, nemieru un pilsoņu karu vilni arābu pasaulē, kas sākās 2010. gada 18. decembrī.
J: Kāpēc protestētāji piedalījās Arābu pavasarī?
A: Protestētāji piedalījās Arābu pavasarī, jo viņi bija dusmīgi, ka viņu valstis nedod viņiem daudz tiesību, un viņi uzskatīja, ka viņu dzīves kvalitāte valdību dēļ ir slikta.
J: Vai Arābu pavasara rezultātā notika kādas izmaiņas vadībā?
A.: Jā, Arābu pavasaris izraisīja daudzas izmaiņas vadībā.
J: Kad Arābu pavasarī iesaistītās valdības pārtrauca protestus?
A: Līdz 2012. gadam lielākā daļa Arābu pavasarī iesaistīto valdību bija vai nu sakautas un nomainītas, vai arī pārtrauca protestus.
J: Kas ir Arābu ziema?
A: Arābu ziema ir laika periods pēc Arābu pavasara, kad daudzās valstīs atgriezās vadītāji, kas ierobežoja tiesības, un tika izveidoti daudzi teroristu grupējumi.
Vai pēc Arābu pavasara protesti pilnībā apstājās?
A: Nē, daudzi protesti turpinājās arī pēc Arābu pavasara beigām.
J: Vai arābu pavasara protesti bija vardarbīgi vai nevardarbīgi?
A: Arābu pavasara protesti bija gan nevardarbīgi, gan vardarbīgi.
