AlegsaOnline.com

Arābu ziema (kopš 2014.): politiskā krīze, pilsoņu kari un ISIS

Arābu ziema (kopš 2014.): politiskā krīze, britāni pilsoņu kari un ISIS — padziļināta analīze par vardarbību, bēgļu krīzi un reģionālo nestabilitāti.

Autors: Leandro Alegsa

09-11-2025

Arābu ziemas laikā atdzima autoritārisms, absolūtās monarhijas un islāma ekstrēmisms.

Arābu ziema sākās 2014. gadā un iestājās četrus gadus pēc Arābu pavasara. Tā ietver pilsoņu karus, pieaugošu reģionālo nestabilitāti, arābu valstu ekonomisko un demogrāfisko lejupslīdi un etniski reliģiskos karus.

Līdz 2014. gada vasarai arābu ziema bija izraisījusi gandrīz ceturtdaļmiljonu nāves gadījumu un miljoniem bēgļu. Iespējams, visnozīmīgākais notikums bija Irākas un Levantas Islāma valsts uzplaukums no 2014. gada līdz mūsdienām.

Galvenie konflikti un krīzes

Arābu ziemas laikā konfliktu un krīžu kopums skāra vairākas reģiona valstis, bieži vien vienlaikus pastiprinot nākamos konfliktus:

Sīrijas pilsoņu karš — ilgstošs un daudzslāņains konflikts, kurā iesaistīti režīma spēki, dažādas opozīcijas grupas, kurp ieskaitāmi arī islāmistu un ārvalstu aktieri; sekas — miljonu bēgļu straumes, pilsētu iznīcināšana un smags humanitārais stāvoklis.
Irāka — politiskā nesaskaņa un drošības sabrukums ļāva 2014. gadā pieaugt ISIS ietekmei, pēc tam sekoja ASV vadīta koalīcija, vietējas spēku pretuzbrukumi un ilgstoša atjaunošanās.
Jemena — 2014.–2015. gados konflikts pārauga pilsoņu karā ar Saūda Arābijas vadītu militāru iejaukšanos, izraisot plašu humanitāro katastrofu.
Libija — pēc 2011. gada režīma krišanas valsts sadalījās ietekmes sfērās, izveidojot paralēlas varas struktūras un vērienīgu bruņotu konfliktu.
Egypta — pēc 2013. gada militārā apvērsuma notika spēcīga represiju atjaunošanās pret opozīciju un sabiedrisko telpu, kas iezīmēja autoritārisma atgriešanos vairākās vietās.

ISIS un citi ekstrēmistu grupējumi

2014. gadā parādījās un nostiprinājās Irākas un Levantas Islāma valsts (ISIS), kas izmantoja politisko vakuumu, sektantiskas spriedzes un drošības spēku vājināšanos, lai kontrolētu plašas teritorijas. ISIS piesaistīja ārvalstu kaujiniekus, īstenoja teroraktu kampaņas reģionā un ārpus tā, kā arī radikāli mainīja reģiona drošības arhitektūru. Paralēli darbojās arī citi džihādisma un ekstrēmistu grupējumi, kā arī vietējie bruņotie formējumi, kas bieži sadarbojās vai sacentās ar ISIS un viens ar otru.

Starptautiskā iesaistīšanās un reģionālās spēles

Arābu ziema padziļināja ārvalstu iesaisti:

ASV un koalījas spēki reaģēja pret ISIS ar gaisa uzlidojumiem un lokālu atbalstu pretterorisma operācijās.
Krievija iejaucās Sīrijā ar militāru atbalstu režīmam 2015. gadā, kas būtiski ietekmēja kara gaitu.
Irāna un tās sabiedrotie atbalstīja Sīrijas režīmu un dažādas šī reģiona šīītu grupas.
Turcija, Saūda Arābija, Katara, Apvienotie Arābu Emirāti un citas valstis atbalstīja pretējas puses dažādos konfliktos, bieži pastiprinot reģionālo polarizāciju.

Sekas — humanitārā, sociālā un ekonomiskā krīze

Arābu ziemas ietekme ir daudzšķautņaina un ilgstoša:

Humanitārā katastrofa: miljoni cilvēku iekšēji pārvietoti, miljoniem bēgļu un plašas civiliedzīvotāju ciešanas no trūkuma, slimībām un trūcīgas veselības aprūpes.
Ekonomiskā lejupslīde: infrastruktūras sagraušana, ārvalstu investīciju kritums, augsta bezdarba līmeņa, īpaši jauniešu vidū, un iztikas grūtības daudzās kopienās.
Politiskā polarizācija un autoritārisms: daļā valstu atjaunojās stingri režīmi vai notika jaunas autoritāras prakses; absolūtās monarhijas un dažas autoritāras valdības pastiprināja drošības aparātus.
Diaspora un demogrāfiskas izmaiņas: kvalificētas darbaspēka aizplūšana, sabiedrības izjaukšana un ilgtermiņa pārmaiņas reģiona iedzīvotāju struktūrā.
Drošības draudi globālā mērogā: terorisms, starptautisko kaujinieku plūsma un proliferācija ieročiem radīja papildu riskus reģionam un tālāk.

Perspektīvas un izaicinājumi

Arābu ziema atstājusi reģionā dziļas rētas: institūciju vājināšanos, neatrisinātas sektantiskas spriedzes un starptautisko interešu konkurenci. Atjaunošana prasa politiskas kompromisa meklējumus, plašu humanitāro atbalstu, drošības garantijas un ilgtermiņa ekonomiskas reformas. Tomēr autoritārisma atjaunošanās, ārvalstu ietekme un pastāvīgā vardarbība sarežģī šos centienus, tāpēc reģiona perspektīva joprojām ir neskaidra.

Kas notika?

Sīrijas pilsoņu karš,
Irākas nemieri un tiem sekojošais pilsoņu karš, Ēģiptes krīze,
Lībijas krīze; pēc sarunu pārtraukšanas Lībijā ir sākušas karot dažādas kaujinieku grupas un ciltis.
krīzi Jemenā.
Mohameda Mursi atstādināšana un ģenerāļa Abdel Fattah el-Sisi stāšanās amatā kampaņā pret Musulmaņu brālību.
atgriešanās pie autoritārisma un pilsonisko brīvību apspiešanas Ēģiptē kopš 2013. gada 3. jūlija.
Libānas un Bahreinas arēnas.
Mali ziemeļu daļas konflikts bieži tika raksturots kā daļa no "islāmistu ziemas".
Tunisijā notikušās politiskās pārmaiņas, kas bija saistītas ar valdības maiņu,
iespējamu ISIL sacelšanos.

Ķīniešu profesors Džans Veivejs (Zhang Weiwei) 2011. gada jūnijā debatēs ar Fransisu Fukujammu (Francis Fukuyama) pirmo reizi prognozēja "Arābu ziemu". "Mana izpratne par Tuvajiem Austrumiem liek man secināt, ka rietumiem nevajadzētu būt pārāk laimīgiem. Tas radīs milzīgas problēmas Amerikas interesēm. Pagaidām to sauc par "Arābu pavasari", un es domāju, ka tas drīz kļūs par Tuvo Austrumu ziemu."

2016. gada sākumā žurnāls The Economist rakstīja, ka ziema turpinās un ir "sliktāka nekā jebkad agrāk".

Sekas

Saskaņā ar Moše Dayan Tuvo Austrumu un Āfrikas studiju centra datiem 2014. gada janvārī Arābu ziema Arābu līgai izmaksāja 800 miljardus ASV dolāru. Paredzams, ka 2014. gadā sešpadsmit miljoniem cilvēku Sīrijā, Ēģiptē, Irākā, Jordānijā un Libānā būs vajadzīga palīdzība.

Saskaņā ar Amerikas Universitātes Beirūtā veiktā pētījuma datiem 2014. gada vasarā bojā gāja ceturtdaļmiljons cilvēku, un miljoniem ir bēgļi.

Politikas publicists un komentētājs Džordžs Vils (George Will) norādīja, ka 2017. gada sākumā Lībijā gāja bojā vairāk nekā 30 000 cilvēku, Sīrijā tika nogalināti 220 000-320 000 cilvēku, un no Sīrijas pilsoņu kara vien bija aizbēguši 4 miljoni bēgļu.

Tur valda haoss un vardarbība. No Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfrikas uz Eiropu aizbēga tik daudz cilvēku, ka tas ir izraisījis Eiropas migrantu krīzi. Rezultātā bieži sāka lietot vārdu "laivu cilvēki", ar ko savulaik parasti apzīmēja vjetnamiešu laivu cilvēkus. Tie ir bēgļi no Lībijas vai Tunisijas, kas bēg uz Eiropas Savienību pāri Vidusjūrai. Daži Eiropas politiķi baidās, ka migranti varētu "appludināt" viņu krastus. Tāpēc daudzi eiropieši izstrādā likumus, lai palīdzētu pārvaldīt ieceļotājus pie savu valstu robežām.

Vieta netālu no Turcijas un Sīrijas robežas Sīrijas iedzīvotājiem, kas vēlas bēgt no Sīrijas pilsoņu kara (2012). Daudzi zaudēja savas mājas.

Saistītās lapas

Irākas un Levantas Islāma valsts

Starptautiskā militārā intervence pret ISIL

Mūsdienu konfliktu saraksts Ziemeļāfrikā
Sīrijas pilsoņu kara izplatīšanās
Irānas un Saūda Arābijas pastarpinātais konflikts

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir Arābu ziema?

A: Arābu ziema apzīmē autoritārisma, absolūto monarhiju un islāma ekstrēmisma atdzimšanas periodu arābu pasaulē.

Q: Kad sākās Arābu ziema?

A: Arābu ziema sākās 2014. gadā, četrus gadus pēc Arābu pavasara.

J: Kādas ir dažas arābu ziemas sekas?

A: Dažas no Arābu ziemas sekām ir pilsoņu kari, pieaugoša reģionālā nestabilitāte, arābu valstu ekonomiskais un demogrāfiskais panīkums un etniski-reliģiski kari.

J: Cik daudz nāves gadījumu arābu ziema izraisīja 2014. gada vasarā?

A.: Līdz 2014. gada vasarai arābu ziema bija izraisījusi gandrīz ceturtdaļmiljonu nāves gadījumu.

J: Kāds, iespējams, bija nozīmīgākais notikums arābu ziemas laikā?

A: Nozīmīgākais notikums arābu ziemas laikā, iespējams, bija Irākas un Levantas Islāma valsts uzplaukums no 2014. gada līdz mūsdienām.

J: Kā autoritārisms, absolūtās monarhijas un islāma ekstrēmisms veicina arābu ziemu?

A: Šie faktori veicina arābu ziemu, jo tie veicina konfliktus, grauj demokrātiju un cilvēktiesības, kā arī rada nestabilitātes un vardarbības vidi.

J: Vai arābu ziemas sekas ir pozitīvas?

A.: Arābu ziemas pozitīvo rezultātu ir maz, jo to lielākoties raksturo konflikti un ciešanas. Tomēr daži apgalvo, ka tā ir veicinājusi lielāku izpratni un diskusijas par politiskajiem un sociālajiem jautājumiem arābu pasaulē.