Aušvica (Osvencima): nacistu koncentrācijas un iznīcināšanas nometņu komplekss

Iznīcināšanas nometnes atšķīrās no koncentrācijas nometnēm. Sākot ar 1940. gadu, nacisti uzcēla aptuveni 150 koncentrācijas nometnes un vēl daudzas citas apakšnometnes. Tomēr nacistiskajā Vācijā bija tikai sešas iznīcināšanas nometnes - visas Austrumeiropā:

• Aušvica II (Birkenau)

·          

• Sobibora
• Majdanek
• Bełżec
• Treblinka
• Chelmno

Iznīcināšanas nometnēs gandrīz visi tika nogalināti uzreiz pēc nokļūšanas nometnēs. Nacisti šajās nometnēs nogalināja aptuveni 3,0-3,5 miljonus cilvēku. 90 % no viņiem bija ebreji.

Katru dienu nacistu iestādes ar vilcieniem uz Aušvicu nogādāja daudzus ieslodzītos. Nometnes SS ārsti šos ieslodzītos sadalīja trīs grupās. To sauca par "atlasi". Atlase bija veids, kā SS noteica, uz kuru no Aušvicas nometnēm katrs ieslodzītais dosies.

Nāve

Lielākā daļa ieslodzīto, kas tika nosūtīti uz Aušvicu, tika izraudzīti nāvei. Tas nozīmē, ka esesieši nolēma, ka viņi ir jānogalina uzreiz. Parasti SS šajā grupā ielika visus bērnus, lielāko daļu sieviešu, visus vecāka gadagājuma cilvēkus, cilvēkus, kas izskatījās slimi, un cilvēkus, kuri izskatījās, ka nevar strādāt. SS apsargi šos cilvēkus nogādāja uzreiz Aušvicas gāzes kamerās un nogalināja ar indīgu gāzi. Viņi izmantoja ūdeņraža cianīda paveidu - indīgu gāzi, ko sauc par asins aģentu. Šo indīgo gāzi sauca par zyklonuB. Šī gāze bija ļoti efektīvs veids, kā nogalināt ieslodzītos, un 20 minūšu laikā tā varēja nogalināt ikvienu, kas tika pakļauts tās iedarbībai.

Primo Levi, ieslodzītais, kurš izdzīvoja Aušvicā, vēlāk rakstīja par to, kādas bija atlases:

Nepilnu desmit minūšu laikā visi veselie vīrieši bija sapulcējušies vienā grupā. [Pēc [SS apsargu] ātrās un kopsavilkuma izvēles katrs no mums tika atzīts par spējīgu vai nespējīgu lietderīgi strādāt [Trešā] Reiha labā..... [Mēs zinām, ka no mūsu [grupas] [nometnēs] nonāca ne vairāk kā deviņdesmit seši vīrieši un divdesmit deviņas sievietes un ka no visiem pārējiem, kuru skaits pārsniedza piecsimt, pēc divām dienām nebija dzīvs neviens...

 

Tā vienā mirklī pazuda mūsu sievietes, mūsu vecāki, mūsu bērni. Īsu brīdi mēs viņus redzējām kā neskaidru masu otrā perona galā, bet pēc tam vairs neko neredzējām.

Piespiedu darbs

SS izvēlējās dažus spēcīgus, veselus cilvēkus par vergu strādniekiem. Viņi strādāja Aušvicā I, IG Farben rūpnīcā Aušvicā III un munīcijas rūpnīcās apakšnometnēs. Saskaņā ar dokumentiem no 1940. līdz 1945. gadam par vergu strādniekiem strādāja aptuveni 405 000 cilvēku, un aptuveni 84 % no viņiem (340 000) nomira.

Vācu uzņēmējs Oskars Šindlers izglāba aptuveni 1000 ebreju no Polijas. Viņš nosūtīja viņus uz savu rūpnīcu, un šie ebreji dzīvoja.

Īpašas darba vietas

SS amatpersonas izvēlējās trešo cilvēku grupu, ko varēja izmantot īpašiem darbiem vai medicīniskiem eksperimentiem. Piemēram:

• Viens no nometnes ārstiem Jozefs Mengele interesējās par dvīņiem un rūķīšiem. SS sūtīja šos cilvēkus uz nometnes "slimnīcu", lai Mengele varētu ar viņiem veikt medicīniskus eksperimentus.
• SS izvēlējās dažus cilvēkus, kas palīdzēja apsargāt citus ieslodzītos. Bieži vien šim darbam izvēlējās vardarbīgus noziedzniekus. Šos cilvēkus sauca par "kapos".
• Dažus cilvēkus SS izvēlējās arī darbam gāzes kamerās un krematorijās un to apkārtnē. Šos cilvēkus viņi sauca par Sonderkommando.

Kapos un Sonderkomandos ļāva nelielam skaitam SS apsargu kontrolēt desmitiem tūkstošu ieslodzīto Aušvicā. Kopumā Aušvicā strādāja aptuveni 7000 SS darbinieku. ^{40. lpp.}

Aušvica I

Aušvica I bija visu Aušvicas kompleksa nometņu birojs.

Nacisti Aušvicā gūstekņus turēja no 1940. gada 14. jūnija līdz 1945. gada 27. janvārim.^{128. lpp.}

Ieslodzītie

Pirmie ieslodzītie Aušvicā I bija 728 cilvēki no Polijas. Viens no šiem ieslodzītajiem bija Kazimiers Albins. Viņš izdzīvoja Aušvicā. Vēlāk viņš rakstīja par to, kā sākās pirmā diena Aušvicā:

[Mums bija jāsēžas piecās rindās... [SS sargs] Fričs paziņoja: "Šī ir Aušvicas koncentrācijas nometne... Jebkura pretestība vai nepakļaušanās tiks nežēlīgi sodīta. Ikviens, kas nepaklausīs priekšniecībai vai mēģinās aizbēgt, tiks sodīts ar nāvi. Jauni un veseli cilvēki šeit nedzīvo ilgāk par trim mēnešiem. Priesteri vienu mēnesi, ebreji divas nedēļas. Ir tikai viena izeja - caur krematorijas skursteņiem."

Nākamie bija 48 homoseksuāli vīrieši no Vācijas. Pēc tam kā ieslodzītie ieradās ebreji.

No 1940. līdz 1941. gadam Aušvicā I jebkurā laikā atradās no 13 000 līdz 16 000 ieslodzīto. 1942. gadā - 20 000 ieslodzīto. Lielākā daļa no šiem ieslodzītajiem nebija ebreji, jo lielākā daļa ebreju ieslodzīto tika nosūtīti uz Aušvicu II.

Aušvicā ieslodzītajiem uz formas tērpiem bija jāuzliek zīmes, lai parādītu, kāpēc viņi tika nosūtīti uz Aušvicu. Piemēram, ebreju ieslodzītajiem uz apģērba bija jāuzšuj divi dzelteni trīsstūri Dāvida zvaigznes formā. Homoseksuāļiem uz apģērba bija jāuzšuj rozā trīsstūris. SS katram ieslodzītajam piešķīra arī kārtas numuru un uztetovēja to uz ieslodzīto ķermeņa. SS nekad nesauca ieslodzītos vārdos, bet tikai pēc viņu numuriem.

Dzīves apstākļi Aušvicā I bija ļoti slikti. Ieslodzītie saņēma ļoti maz pārtikas. Nebija sanitāro apstākļu, kas ļāva viegli izplatīties slimībām. Daudzi ieslodzītie nomira no slimībām, bada un sasalšanas.

Svētdienās ieslodzītajiem bija jātīra savas barakas, un viņiem bija atļauts nomazgāties dušā.

Sodi un spīdzināšana

SS uzbūvēja dažāda veida telpas, kas bija paredzētas ieslodzīto sodīšanai un spīdzināšanai. Tās ietvēra:

• Pastāvīgās šūnas: Tās bija 1,5 kvadrātmetrus lielas telpas. Vienā no šīm telpām esesieši turēja četrus cilvēkus. Telpas bija tik mazas, ka ieslodzītajiem nācās stāvēt visu nakti. Tad viņiem bija jāstrādā dienas laikā.
• Bada šūnas: Šajās telpās esesieši ieslodzītos ieslodzītos ieslodzīja un nedeva viņiem ne ūdeni, ne pārtiku. Viņi atstāja ieslodzītos nomirt no dehidratācijas vai bada.
• Dusināšanas šūnas: Tās bija telpas ar tikai vienu nelielu logu. Šajās telpās esesieši ieslodzīja daudzus ieslodzītos. Kad ieslodzītie ieelpoja telpā esošo skābekli, skābekļa palika arvien mazāk un mazāk. Galu galā skābekļa telpā palika tik maz, ka ieslodzītie aizdusa.

Dažreiz esesieši ieslodzītajam sasēja rokas aiz muguras un pakāra viņu par plaukstām. Tas salauztu cilvēka plecu locītavas. SS šādi piekārtus ieslodzītos turēja vairākas stundas vai dienas, dažkārt līdz ieslodzīto nāvei.

Dažus ieslodzītos esesieši arī pakāra pie kakla, lai viņi mirtu lēnā un sāpīgā nāvē.

Gāzes kameras

Pirmo reizi SS izmēģināja ieslodzīto nogalināšanu ar zyklonu B Aušvicā I 1941. gada 3. septembrī.

Pirmajā izmēģinājumā SS izmantoja Zyklon B pret 600 karagūstekņiem no Padomju Savienības un aptuveni 250 poļiem. ^{88. lpp.} Kad gāze nogalināja šos gūstekņus, SS saprata, ka ar Zyklon B var nogalināt cilvēkus daudz ātrāk nekā ar šaušanu. Viņi uzcēla gāzes kameru, kurā vienlaicīgi varēja nogalināt vairāk nekā 700 cilvēku. ^{160. lpp.} 11. nometnes blokā viņi uzcēla arī krematoriju. ^{160. lpp. 160. lpp.}

No 1941. līdz 1942. gadam SS šajā gāzes kamerā nogalināja aptuveni 60 000 cilvēku. Pēc 1942. gada gāzes kameru pārveidoja par pretgaisa patversmi, kurā SS varēja paslēpties, ja tuvumā sabiedroto lidmašīnas nomestu bumbas. ^{123.-124. lpp.}

Šodien gāzes kamera joprojām pastāv. Tā ir pārbūvēta, izmantojot oriģinālās detaļas. Tagad tā ir daļa no Aušvicas muzeja.

Ieslodzītās sievietes

1942. gada 26. martā SS uz Aušvicu nosūtīja pirmās ieslodzītās sievietes.

No 1941. gada marta līdz 1945. gada janvārim nacists Dr. Kārlis Klaubergs Aušvicā veica medicīniskus eksperimentus ar daudzām sievietēm. Viņš vēlējās atrast veidu, kā pēc iespējas vienkāršāk un ātrāk sterilizēt miljoniem cilvēku. Lai sterilizētu ieslodzītās sievietes, viņš mēģināja izmantot rentgena starus, ķirurģiju un medikamentus. Nacistu plāns bija atbrīvoties no visiem, kas nebija "ariji". Īstenojot šo plānu, nacisti sterilizēja daudzus cilvēkus, lai viņiem nevarētu dzemdēt bērnus, kas nav "ariji". ^{73. lpp.}

1943. gadā Heinrihs Himlers deva rīkojumu SS izveidot Aušvicā bordeli. Ne ebrejietes ieslodzītās sievietes tika piespiestas strādāt šajā bordeli. Ieslodzītajiem, kas bija svarīgi nacistiem, piemēram, kaposiem un pavāriem, tika atļauts izmantot bordeli kā atlīdzību. Heinrihs Himlers arī pavēlēja homoseksuāliem ieslodzītajiem katru nedēļu apmeklēt bordeli. Viņš uzskatīja, ka tas viņus "izārstēs" no homoseksualitātes.

Johanna Langefelde, Marija Mandele un Elizabete Volkenrāte bija atbildīgas par ieslodzītajām sievietēm Aušvicā.

Dr. Mengele

Noziedznieks Jozefs Mengele veica medicīniskus eksperimentus ar daudziem ieslodzītajiem, īpaši ar dvīņiem, rūķiem un cilvēkiem ar fiziskiem traucējumiem. Visi šie eksperimenti bija ļoti rupji un sāpīgi. Piemēram, Mengele dažus ieslodzītos kastrēja, neizmantojot nekādus anestēzijas līdzekļus. Šo eksperimentu laikā nomira daudzas sievietes un vīrieši.

Mengele vadīja arī Aušvicas nometnes "slimnīcu". Tā nebija parasta slimnīca. Tajā strādāja ieslodzītie ārsti, piemēram, Gisella Perla. Viņi centās palīdzēt slimajiem vai ievainotajiem ieslodzītajiem, taču viņiem nebija ne medikamentu, ne medicīnas piederumu, pat ne tīru pārsēju vai tekoša ūdens. Ja pacientiem ātri neuzlabojās, Mengele viņus sūtīja uz gāzes kamerām vai arī nacistu ārsti nogalināja, injicējot fenolu.

Aušvica II (Birkenau)

Aušvica II bija Aušvicas nāves nometne. To sauca arī par Birkenau (izrunā "BEER-kin-now"), kas nozīmē "bērzu mežs" (mežs). Mūsdienās Birkenau bieži dēvē vienkārši par "Aušvicu".

1941. gada oktobrī nacisti sāka būvēt Aušvicu II, jo Aušvica I kļuva pārāk pārpildīta. Šajā laikā Ādolfs Hitlers bija nolēmis nogalināt visus ebrejus. Nacisti šo plānu sauca par "galīgo risinājumu". Drīz pēc tās uzcelšanas Heinrihs Himlers pavēlēja izmantot Aušvicu II kā slepkavošanas centru. Tā mērķis bija nogalināt katru ieslodzīto, kas tur tika nosūtīts.

Aušvicā II bija četras gāzes kameras. Nacisti gāzu kameras padarīja līdzīgas dušām. Viņi pārliecināja ieslodzītos, ka viņi dodas uz gāzes kamerām, lai nomazgātos dušā. ^{160. lpp.} Tad viņi ielaida gāzes kamerās zyklonu B un nogalināja visus, kas tajās atradās. Mirušo ķermeņus sadedzināja Aušvicas II četrās krematorijās. ^{160. lpp.}

Aušvica II bija lielākā nacistiskās Vācijas pārvaldītā nāves nometne holokausta laikā. Aušvicā SS nogalināja vairāk cilvēku nekā jebkurā citā nacistu nāves nometnē. SS uzbūvēja Aušvicas II gāzes kameras tā, lai tajās vienlaicīgi varētu ievietot 2000 cilvēku. Tas nozīmēja, ka gāzes kamerās ik pēc 30 minūtēm varēja nogalināt aptuveni 2000 cilvēku.

Aušvica III (Monovica)

Aušvicu III sauca arī par Monovicu (izrunā "MOW-no-vitz"). Monovicā un 48 apakšnometnēs ap to ieslodzītie strādāja par vergiem IG Farben rūpnīcā un rūpnīcās, kas ražoja ieročus vācu armijai. ^{53. lpp.}

IG Farben rūpnīca Monovicā tika atvērta 1941. gadā. Līdz 1942. gada oktobrim ieslodzītie bija spiesti uzcelt Monovicas nometni, lai tajā varētu dzīvot vergu strādnieki. IG Farben maksāja par nometnes celtniecību. Tādējādi Monovica kļuva par pirmo koncentrācijas nometni vēsturē, par kuras celtniecību maksāja un kuru būvēja privāts uzņēmums. ^{53. lpp.}

No 1941. līdz 1945. gadam IG Farben rūpnīcā strādāja aptuveni 35 000 ieslodzīto. Septiņi no katriem desmit ieslodzītajiem (aptuveni 25 000) nomira no bada, slimībām un piespiedu darba. ^{51., 53., 55. lpp.} Vidējais ieslodzītais pēc nosūtīšanas uz Monovicu nodzīvoja tikai trīs mēnešus. ^{56. lpp.}

IG Farben rūpnīcas vadītāji vienmēr centās piespiest ieslodzītos strādāt smagāk. Bieži vien viņi draudēja ieslodzītajiem, sakot, ka viņus aizsūtīs uz gāzes kamerām, ja viņi nestrādās cītīgāk. ^{56. lpp.} Katru mēnesi 20 % rūpnīcas vergu (katrs piektais) nomira vai tika aizsūtīti uz gāzes kamerām.

Līdz 1943. gada vasarai Aušvicas nometnes komandieris bija Rūdolfs Hess. ^{193. lpp.} Pēc viņa par nometnes komandieriem kļuva Artūrs Lībenšels un Rihards Bērs.

Pēc Otrā pasaules kara Hess uzrakstīja autobiogrāfiju. Viņš sniedza daudz informācijas par Aušvicas nometnēm. Nirnbergas prāvā viņam tika piespriests nāvessods. Viņu pakāra Aušvicas I krematorijas priekšā.

Līdz 1943. gadam Aušvicas nometnēs bija izveidojušās daudzas pretošanās grupas. Tās bija grupas, kas centās cīnīties pret nacistiem, kā vien spēja.

Dažiem ieslodzītajiem aizbēgt no Aušvicas palīdzēja pretošanās grupas. Šie cilvēki nesa informāciju pasaulei par Aušvicā notiekošajām slepkavībām.

Tomēr, ja viens ieslodzītais aizbēga, esesieši nogalināja daudzus citus ieslodzītos. Dažreiz viņi uz Aušvicu atveda izbēgušo ieslodzīto ģimenes locekļus. SS to darīja, lai citi ieslodzītie nemēģinātu bēgt. Kopumā no trim dažādām Aušvicas nometnēm mēģināja izbēgt aptuveni 700 ieslodzīto. No šiem 700 cilvēkiem aptuveni 300 izdevās izbēgt.

Daži no Aušvicas sonderkomandām cīnījās pret SS. Piemēram, 1944. gadā daži no Aušvicas Sonderkommando uzspridzināja vienu no nometnes krematorijām.

Arī 1944. gadā Sonderkommando locekļi slepeni fotografēja Aušvicā. Šīs ir vienīgās fotogrāfijas, kurās redzama Aušvicā notiekošā masu slepkavība. Polijas pretošanās kustības dalībnieki palīdzēja iznest fotogrāfijas no nometnes.

Informācija

No 1941. līdz 1944. gadam sabiedrotie ieguva informāciju par Aušvicas nometnēm. Tomēr viņi neticēja, ka Aušvicā tika nogalināti tik daudz cilvēku. Tad no Aušvicas izbēga divi cilvēki - Rūdolfs Vrba un Alfrēds Veclers. Viņi rakstīja ziņojumus par to, kas notika Aušvicā. No šiem ziņojumiem sabiedroto vadītāji 1944. gada vidū uzzināja patiesību par Aušvicu.

1944. gadā sabiedroto lidmašīnas bija nofotografējušas vairākas teritorijas, tostarp Aušvicu. Tomēr šīs fotogrāfijas neviens neizpētīja. Pirmo reizi šīs fotogrāfijas kāds rūpīgi aplūkoja 20. gadsimta 70. gados.

Savulaik sabiedrotie bija plānojuši nometnes bombardēt. Tomēr viņi nolēma to nedarīt, jo nevēlējās nogalināt ieslodzītos. Patiesībā dažas lidmašīnas nometa bumbas uz tuvējiem militārajiem mērķiem. Viena bumba nokrita uz nometni. Tā nogalināja 315 ieslodzītos un vēl 1425 ievainoja.

Cilvēki joprojām strīdas par to, ko sabiedrotie varēja darīt, lai glābtu vairāk ieslodzīto Aušvicā.

1944. gada beigās Sarkanā armija jau bija tuvu Aušvicai. SS uzspridzināja Birkenavas gāzes kameras, lai noslēptos. Viņi iznīcināja arī daudzas citas ēkas un dokumentāciju. ^{125.-127. lpp.} 1945. gada 17. janvārī nometnes SS apsargi sāka pamest Aušvicu. Viņi piespieda vairāk nekā 58 000 ieslodzīto doties gājienā uz rietumiem, uz Glivices vai Vodzilavas pilsētām. Ierodoties šajās pilsētās, viņi ar vilcieniem tika nogādāti koncentrācijas nometnēs Vācijā. Viņi atstāja aiz sevis tikai tos, kuri nevarēja doties ceļā. Piespiedu gājienā gāja bojā aptuveni 38 000 ieslodzīto. ^{125.-127. lpp.}

1945. gada 27. janvārī Sarkanās armijas 322. kājnieku vienības karavīri sasniedza Aušvicu. Viņi atrada un atbrīvoja aptuveni 7500 ieslodzīto. ^{128. lpp.}

Neviens precīzi nezina, cik daudz cilvēku gāja bojā Aušvicā vai citās nacistu nometnēs. SS veica uzskaiti, bet lielāko daļu no tās iznīcināja.

Vēsturnieki ir izmantojuši dažādus veidus, lai noteiktu, cik daudz cilvēku gāja bojā Aušvicā. Piemēram, viņi ir pētījuši liecinieku teikto Nirnbergas procesā. Arī daži cilvēki, kas pārdzīvojuši Aušvicu, palīdzēja aplēst, cik cilvēku tur gāja bojā.

Tomēr daudzi cilvēki un valdības par to nav vienojušās:

• Padomju Savienības un Polijas komunistiskās valdības apgalvoja, ka Aušvicā ir gājuši bojā 4 miljoni cilvēku^{. 132–133}
• Rūdolfs Hess apgalvoja, ka tur gāja bojā 2,5 līdz 3 miljoni cilvēku Vēlāk viņš rakstīja, ka ir kļūdījies, sakot, ka "skaitlis divarpus miljoni [ir] pārāk liels".
• Ādolfs Eihmans teica, ka mirušo skaits bija 2 miljoni.
• 1983. gadā franču zinātnieks Žoržs Velerss bija viens no pirmajiem, kas izmantoja nacistu datus par deportācijām, lai aprēķinātu Aušvicā nogalināto skaitu. Viņš aprēķināja, ka gāja bojā 1,613 miljoni cilvēku, tostarp 1,42 miljoni ebreju un 146 000 poļu.
• Aptuveni tajā pašā laikā Franciszek Piper, izmantojot vilcienu ierašanās un deportāciju uzskaiti, aprēķināja 1,1 miljonu ebreju nāves gadījumu, 140 000-150 000 poļu nāves gadījumu un 23 000 romu nāves gadījumu.

Amerikas Savienoto Valstu Holokausta memoriālais muzejs apgalvo, ka tie ir "precīzākie aplēses par upuru skaitu" Aušvicā no 1940. līdz 1945. gadam:

Muzejs

Dažus gadus pēc Otrā pasaules kara beigām Polijas valdība nolēma atjaunot Aušvicu un izveidot tur muzeju. Dažas nometnes tika izremontētas. Dažkārt tās veica ļoti nelielas izmaiņas salīdzinājumā ar sākotnējo iekārtojumu.

Muzejā ir daudz daļu un eksponātu. Tie ietver:

• Aušvica II un gāzes kameru paliekas.
• Aptuveni 110 000 vīriešu, sieviešu un bērnu apavu. Apavi piederēja Aušvicā nogalinātajiem cilvēkiem.
• Aptuveni 3800 koferi, kurus cilvēki, kas tika nosūtīti uz Aušvicu, paņēma līdzi. Kad cilvēki tika nosūtīti uz Aušvicu, nacisti viņiem teica, ka viņi vienkārši dodas uz citu dzīvesvietu. Tāpēc cilvēki paņēma līdzi čemodānus ar daudzām lietām, kas, viņuprāt, viņiem būtu vajadzīgas.
• Citas lietas, ko uz Aušvicu sūtīja līdzi. To vidū ir vairāk nekā 12 000 virtuves piederumu, brilles, apģērbs un daudzas citas lietas.
• Lietas, ko SS izmantoja, lai nogalinātu ieslodzītos. To vidū ir viltotas gāzes kameru dušas galviņas, zilon B kannas, vienas gāzes kameras durvis un krematorija.

1947. gadā muzejs tika atvērts apmeklētājiem. Vēlāk cilvēki izkaisīja Aušvicas upuru pelnus starp barakām, kurās dzīvoja ieslodzītie. Viņi visu šo teritoriju uzskata par kapu vietu.

Citi apbalvojumi

1979. gadā Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras asociācija (UNESCO) Aušvicu iekļāva Pasaules mantojuma sarakstā.

1979. gadā Polijas pāvests Jānis Pāvils II celebrēja misi Aušvicā II.

Pagājušā gadsimta 80. gados pāvests Jānis Pāvils II par katoļu svētajiem pasludināja divus Aušvicā nogalinātos cilvēkus:

• Maksimiliāns Kolbe, poļu priesteris. Nacisti viņu aizsūtīja uz Aušvicu, jo viņš palīdzēja ebreju bēgļiem. Kad no Aušvicas aizbēga trīs vīrieši, esesieši izvēlējās desmit citus ieslodzītos, kurus atriebības nolūkos nomira badā. Kad viens no šiem ieslodzītajiem sāka raudāt par savu ģimeni, Kolbe brīvprātīgi pieteicās tikt nogalināts viņa vietā.
• Edita Šteina, ebrejiete, kas pievērsās katoļticībai un kļuva par karmelītu mūķeni. SS viņu nogalināja Aušvicas gāzes kamerās.

2005. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija 27. janvāri pasludināja par Starptautisko holokausta upuru piemiņas dienu. Viņi izvēlējās 27. janvāri, jo tā ir diena, kad Sarkanā armija atbrīvoja Aušvicu.

2005. gada 27. janvārī Eiropas Parlaments ar klusuma brīdi atzīmēja Aušvicas atbrīvošanas gadadienu. Eiropas Parlaments arī pieņēma rezolūciju, kurā teikts, ka Aušvicas nometnēs nogalinātie aptuveni 1,5 miljoni cilvēku bija briesmīgi. Parlaments norādīja, ka rezolūciju pieņēma daļēji tāpēc, ka "Eiropā "satraucoši pieaug antisemītisms un jo īpaši antisemītiski incidenti, kā arī tāpēc, lai no jauna mācītos plašākas mācības par to, cik bīstami ir viktimizēt cilvēkus rases, etniskās izcelsmes, reliģijas, sociālās klasifikācijas, politiskās pārliecības vai seksuālās orientācijas dēļ".

Pretrunas

Pēc Otrā pasaules kara Padomju Savienības un Polijas komunistiskās valdības Aušvicā uzstādīja piemiņas zīmi. Uz tās bija rakstīts, ka Aušvicā gāja bojā 4 miljoni cilvēku. Pēc Polijas komunistiskās valdības krišanas 1989. gadā zīme tika nomainīta, norādot, ka tur gāja bojā 1,1 miljons cilvēku. Cilvēki, kas cenšas noliegt holokaustu, izmanto šo atšķirību, lai apgalvotu, ka holokausts bija propaganda. Tomēr holokausts ir vēstures fakts, un SS Aušvicā nogalināja vismaz 1,1 miljonu cilvēku.

Sākot ar 1989. gadu, Polijas valdība un plašsaziņas līdzekļi iebilda, ka nav godīgi izmantot nosaukumu "Polijas nāves nometnes", lai apzīmētu Aušvicas nometnes. Viņi apgalvoja, ka šis nosaukums radīja iespaidu, ka Polija vadīja nāves nometnes. Patiesībā Poliju bija pārņēmusi nacistiskā Vācija, un nāves nometnes vadīja nacisti. ^{73. lpp.} 2006. gadā Polijas valdība lūdza UNESCO mainīt Aušvicas Pasaules mantojuma vietas nosaukumu. Viņi vēlējās, lai UNESCO mainītu nosaukumu no "Aušvicas koncentrācijas nometne" uz "Bijusī nacistiskās Vācijas koncentrācijas nometne Aušvica-Birkenava". Polijas valdība uzskatīja, ka tas ļaus izvairīties no sabiedrības maldināšanas un parādīs, ka nometni vadīja nacistiskā Vācija, nevis Polija. UNESCO 2007. gadā piekrita un mainīja objekta nosaukumu uz "Auschwitz Birkenau: "Vācijas nacistu koncentrācijas un iznīcināšanas nometne (1940-1945)".

Polijas valdība bija atļāvusi šajās vietās filmēt divas filmas un televīzijas seriālu. Tomēr dažos gadījumos tā neļāva filmēt nometnēs. Polija 2006. gada februārī atteica vīzas dažiem pētniekiem no Irānas, kuri vēlējās apmeklēt Aušvicu. Viņi to darīja tāpēc, ka Irānas prezidents Mahmuds Ahmadinedžads ir noliedzis holokaustu un pat teicis, ka tas ir "mīts".

Reliģiskie strīdi

1984. gadā karmelītes atvēra klosteri Aušvicas I tuvumā. Ebreju grupas protestēja, un 1993. gadā karmelīti klosteri pārcēla.

1987. gadā, pēc tam, kad pāvests Jānis Pāvils II pasludināja Editu Šteinu par svēto, katoļi pie gāzes kameras uzstādīja krustu. Pēc kāda laika šajā vietā parādījās Dāvida zvaigzne. Parādījās daudzi reliģiski simboli. Visbeidzot cilvēki tos visus noņēma.

1988. gadā karmelīti pie Aušvicas 11. korpusa uzstādīja 8 metrus (26 pēdas) augstu krustu. Ebreju grupas protestēja, norādot, ka lielākā daļa Aušvicā nogalināto bija ebreji. Līdz 1998. gadam tika uzstādīti 300 mazāki krusti. Visbeidzot cilvēki mazos krustus noņēma. Tomēr lielākais krusts joprojām tur atrodas.

• Holokausts
• Iznīcināšanas nometne
• Rūdolfs Vrba
• Nacistu koncentrācijas nometņu saraksts