Klosteris — nozīme, abatija, mūku dzīve un vēsture
Atklāj klostera nozīmi, abātiju lomu, mūku dzīves noteikumus un bagāto vēsturi — no viduslaiku zināšanām līdz mūsdienu garīgajai dzīvei.
Klosteris ir sabiedrības institūcija un ēku komplekss, kur dzīvo reliģiskas kopienas locekļi — parasti mūki. Dažkārt vārdu "klosteris" lieto arī, runājot par sieviešu kopienām; mūķenes parasti dzīvo sieviešu klosteros, ko dažkārt sauc arī par mūteru abatijām. Vārds abatija (no sīriešu valodas vārda abba — “tēvs”) tiek lietots attiecībā uz lielāku vai īpaši organizētu kristiešu klosteri. Klostera vadītāju mūku vidū sauc par abatu, bet mūķeni, kas vada sieviešu kopienu, — par abatiju.
Klostera funkcijas un dzīves principi
Vairākās reliģijās pastāv klosteru sistēmas ar līdzīgām pamatvērtībām. Kristiešu klosteros ir kapelas, kurās mūki un mūķenes regulāri svin dievkalpojumus, lūgšanas un liturģijas. Tradicionāli klostera locekļi pieņem solījumus, piemēram, šķīstību (bezprecības solījums), nabadzību (kopīpašuma un vienkāršas dzīves princips) un paklausību ordenim vai abats/abatijai. Tas nozīmē, ka personīgais īpašums ir ierobežots vai nav atļauts — viss, ko viņi lieto, parasti pieder kopienai.
Ikdienas darbi un pakalpojumi
Klostera dzīve ietver gan garīgus pienākumus, gan praktisku darbu. Daži klosteri ir pašpietiekami — Viduslaikos, kad pēc Romas impērijas sabrukuma klosteri kļuva par zināšanu, rakstniecības un izglītības centriem, mūki pārvaldīja lauksaimniecību, dzīvniekus, maizi cepa un nodarbojās ar amatniecību. Mūsdienās klosteros joprojām var redzēt rokrakstu pārrakstīšanu, bibliotēku darbību un mākslu, bet bieži vien tiek veikti arī šādi pienākumi:
- izglītība un mācību darbība (daži mūki māca skolās vai fakultātēs);
- veselības aprūpe un sociālās palīdzības sniegšana (piem., medicīniskā palīdzība vai hospisi);
- draudzības un garīgā atbalsta sniegšana — klosteri piesaista cilvēkus pēc garīgām konsultācijām, lūgšanām un retrītiem, kā arī stāsta par Dievu un ticību;
- ražošana un amatniecība — medus, siers, sieros, garšvielas, grāmatas, ikonogrāfija un citi produkti;
- kopienas darbi — dārzkopība, remontdarbi un ikdienas saimniecība.
Klostera arhitektūra un atrašanās vieta
Daži klosteri tika būvēti tālu no apdzīvotām vietām, lai nodrošinātu klusumu, meditāciju un izolāciju. Šādos gadījumos mūki centās būt paši sev pietiekami — audzēt pārtiku, ārstēt slimības, mācīties un lūgties. Citi klosteri atradās pilsētās vai to tuvumā, kur tie kalpoja kā garīgās dzīves centri un sabiedriskā pakalpojuma sniedzēji. Tipiskas klostera ēkas sastāv no kapelas, klostera iekšējā pagalma (kloisters), refektorija (ēdamistaba), miega telpām, bibliotēkas un strādnieku telpām.
Vēsture un nozīme
Klosteru attīstība ir cieši saistīta ar agrīno kristietību un viduslaiku Eiropas vēsturi. Jau no 4.–6. gadsimta pastāvēja permantentas mūku kopienas ar noteiktām regulām (piemēram, sv. Benedikta regula), kas ietekmēja Rietumu klosteru dzīvi. Viduslaikos klosteri bieži bija nozīmīgi kultūras un izglītības centri: tur saglabāja manuskriptus, veica tulkojumus, izglītoja prāvestus un bērnus, kā arī palīdzēja saglabāt lauksaimniecības un medicīnas zināšanas pēc Romas impērijas sabrukuma.
Mūku un mūķeņu lomas mūsdienās
Mūsdienās ne visi mūki dzīvo pilnīgā izolācijā. Daudzi klosteri pielāgojas laikmetam — nodarbojas ar izglītību, sociālo darbu, lauku saimniecību un tūrisma pakalpojumiem (retriīti, viesmīlība). Ir dažādi ordeni ar atšķirīgām tradīcijām: daži vairāk uzsver contemplatio (lūgšanu un meditāciju), citi — aktīvu darbu sabiedrībā. Klosteros var būt arī laikabiedru (laicīgo) atbalsts un brālības, kas sadarbojas ar vietējām kopienām.
Kopējais pienesums sabiedrībai
Klosteri ir bijuši un joprojām ir nozīmīgi gan garīgi, gan praktiski: tie saglabā kultūras mantojumu, nodrošina izglītību, veselības aprūpi un sociālos pakalpojumus, kā arī piedāvā vietu garīgai atsvaidzināšanai. Pat ja tradicionālā klostera dzīve šodien retāk sastopama, klostera ideja — veltīt dzīvi ticībai, kopienai un darbam — turpina iedvesmot daudzus cilvēkus.
Monte Kasīno abatija, slavens klosteris un Svētā Benedikta ordeņa mātes nams.
Sīriešu pareizticīgo klosteris Mor Gabriel, dibināts 397. gadā.
Jautājumi un atbildes
J: Kāda ir atšķirība starp klosteri un klosteri?
A: Klosteris ir vieta, kur dzīvo mūki, bet klosteris vai klosteris parasti ir vieta, kur dzīvo mūķenes.
J: Kas ir abats?
A: Abats ir mūks, kas vada klosteri.
J: Kas ir abats?
A: Abats ir mūķene, kas vada klosteri.
Vai mūki drīkst precēties?
Atbilde: Nē, mūki nedrīkst precēties, un viņiem ir jāievēro celibāts.
J: Vai mūkiem ir atļauts kaut kas piederēt?
Atbilde: Nē, mūkiem nav atļauts neko iegūt savā īpašumā; viss viņu īpašums pieder klosterim.
J: Kā viduslaikos klosteri palīdzēja saglabāt zināšanas?
A: Viduslaikos, pēc Romas impērijas sabrukuma, klosteri bija viena no nedaudzajām vietām, kur vēl pastāvēja zināšanas. Mūki saglabāja šīs zināšanas, kopējot manuskriptus un mācot par tām citiem.
J: Kādu darbu mūsdienu mūki veic savās kopienās?
Atbilde: Mūsdienu mūki bieži sniedz tādus pakalpojumus kā mācīšana, medicīniskā aprūpe vai stāstīšana cilvēkiem par Dievu savās kopienās.
Meklēt