Kapo — nacistu koncentrācijas nometņu ieslodzīto funkcionāri
Kapo — nacistu koncentrācijas nometņu ieslodzīto funkcionāri: skarbs vēstures stāsts par varu, nodevību un holokausta nežēlību.
Kapo jeb ieslodzītais funkcionārs bija īpaša veida ieslodzītais nacistu koncentrācijas nometnēs holokausta laikā. Termins radies no itāļu vārda "capo" — "galva, priekšnieks". Kapo atlēja un izmantoja kā starpnieku starp Schutzstaffel (SS) apsargiem un pārējiem ieslodzītajiem. Kā funkcionālie ieslodzītie (vācu valodā bieži lietots jēdziens Funktionshäftling), kapo pildīja dažādas vadības, uzraudzības un administratīvas funkcijas nometnēs.
SS kapus izvēlējās visos nometņu līmeņos, lai samazinātu nepieciešamo SS personālu un padarītu nometņu vadību efektīvāku. Daži kapo bija atbildīgi par citu ieslodzīto uzraudzību un par tiem, kuriem bija jāstrādā piespiedu darbs. Citi nodarbojās ar lietvedību, uzskaiti, izvietošanu barakās, rindu veidošanu un citām organizatoriskām darbībām. Kapu lomā iekļuva tādas pozīcijas kā bloka priekšnieks (Blockältester), darbu uzraugs (Arbeitskapo) vai citu mazāku vienību vadītājs.
Atlase un sociālais sastāvs. SS bieži izvēlējās kapus no ieslodzītajiem, kas jau iepriekš bija vardarbīgu noziedzīgu bandu vai noziedznieku vidū, jo tie spēja ar spēku vai draudiem kontrolēt citus ieslodzītos. Tomēr kapu vidū bija arī politisko ieslodzīto, karagūstekņu un ebreju, kuri piekrita sadarbībai, lai izdzīvotu. Šī daudzveidība padarīja kapu lomas morāli un juridiski sarežģītas — daži izmantoja varu, lai izdzīvotu vai palīdzētu ģimenei, citi kļuva par nežēlīgiem izpildītājiem.
Privilegijas un piespiedu lojalitāte. Lai gan kapo par darbu nesaņēma algu, viņiem bieži tika piešķirta īpaša attieksme: atbrīvošana no smaga fiziska darba, papildus ēdiens, cigaretes, alkohols, brīvāka pārvietošanās nometnē, parastas drēbes vai atsevišķas istabas. Šīs privilēģijas bija instruments, ar kuru SS nodrošināja kapu lojalitāti. Kapos bija jāsaglabā SS apmierinātība — ja viņi nespēja pietiekami efektīvi kontrolēt pārējos ieslodzītos vai kļuva par "nepaklausīgiem", viņiem varēja atņemt privilēģijas un atgriezties parastā ieslodzītā stāvoklī, kas bieži nozīmēja smagu izrēķināšanos vai nāvi.
Vardarbība un sekas citiem ieslodzītajiem. SS bieži apzināti izmantoja kapu vardarbību pret pārējiem ieslodzītajiem, jo tā atbrīvoja SS no tiešas iesaistes un ļāva uzturēt bailes atmosfēru. Daudzi kapo veica spīdzināšanu, fiziskas slepkavības, izsmieklu vai pazemošanu — darbības, kas palielināja nometņu nežēlību un upuru ciešanas. Tajā pašā laikā kapo bija arī tās pakļautās sistēmas upuri: viņi strādāja zem SS kontroles, bieži dzīvoja pastāvīgā bailē un bija atkarīgi no savām "pozīcijām" izdzīvošanai.
Morālā un tiesiskā atbildība pēc kara. Pēc Otrā pasaules kara kapo loma izraisīja plašas debates. Daži kapo tika tiesāti un sodīti par noziegumiem pret cilvēci vai slepkavībām, jo tiesas tos atzina par aktīviem noziegumu līdzdalībniekiem. Citi tika uzskatīti par upuriem vai to rīcība tika vērtēta kontekstā — kā piespiedu sadarbība, ko vadīja izdzīvošanas instinkts. Īpaši sarežģīta bija situācija ar tiem, kuriem bija maz izvēles un kuri izpildīja SS rīkojumus, lai saglabātu paša dzīvību.
Vēsturiskā nozīme. Kapo sistēma bija būtiska nacistu koncentrācijas nometņu administrēšanas sastāvdaļa — tā samazināja nepieciešamo SS skaitu, ekonomiski atvieglināja nometņu uzturēšanu un nostiprināja vardarbības un kontroles struktūru, kas ļāva holokausta un citu apspiešanas politiku īstenot plašākā mērogā. Pētījumi un memuāri par kapo darbu palīdz izprast nometņu iekšējo hierarhiju, upuru un pāridarītāju dinamiku, kā arī cilvēka morāles robežas ārkārtējās situācijās.
Studijas, liecības un tiesas prāvas turpina atklāt kapo fenomenu kā kompleksu kombināciju nozieguma, izdzīvošanas, piespiešanas un izvēles — aspektiem, kas ir būtiski, vēsturiski analizējot nacistu nolīgtās institūcijas un to ilgtermiņa sekas.
Kapo vadītājs Salaspils koncentrācijas nometnē, Latvijā, ar Lagerpolizist (nometnes policista) aproci.
Ko darīja kapos
Koncentrācijas nometnes kontrolēja SS. Tomēr ikdienā nometnes uzturēja kapo. Viņi ļāva nometnēm darboties ar mazāku SS apsargu skaitu. Dažkārt līdz pat 10 % no nometņu ieslodzītajiem bija kapo. Bez kapos esesieši, kas vadīja nometnes, nebūtu spējuši nodrošināt vienmērīgu nometņu darbību.
Citi ieslodzītie bieži vien ienīda kapus un uzskatīja viņus par nacistu pakalpiņiem. Dažkārt citi ieslodzītie spļaudījās uz kapos. Daži baraku priekšnieki (blockälteste) slepeni palīdzēja ieslodzītajiem savos barakos iegūt papildu pārtiku vai vieglāku darbu. Tomēr citi kapo vairāk palīdzēja esesiešiem, daļēji tāpēc, ka uzskatīja, ka tas viņiem palīdzēs izdzīvot nometnēs.
Citu ieslodzīto ieslodzīto vidū kapo noziedznieki tika dēvēti par "profesionāliem noziedzniekiem". Šie kapo bija pazīstami ar to, ka bija nežēlīgi un brutāli pret citiem ieslodzītajiem. Patiesībā tas bija iemesls, kādēļ SS bija izvēlējies viņus par kapos. Saskaņā ar bijušo ieslodzīto teikto, kapos, kas bija noziedznieki, bija lielāka iespēja palīdzēt SS. Kapo, kuri tika nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm par nepiekrišanu nacistu politikai, visticamāk, bija izpalīdzīgi citiem ieslodzītajiem.
Olivers Lustigs savā nometnes vārdnīcā rakstīja:
Vicenzo un Luidži Pappalettera savā grāmatā "Brutāļiem ir grīda" raksta, ka ikreiz, kad [koncentrācijas nometnē] Mauthausenā ieradās jauns [ieslodzīto] transports, kapo Augusts Ādams izvēlējās profesorus, juristus, priesterus un tiesnešus un ciniski tos izvaicāja: "Vai jūs esat jurists? Profesors? Labi! ... Es esmu slepkava. Man ir piecas sodāmības: viena par slepkavību un četras par laupīšanu. Nu, šeit es esmu komandieris. Pasaule ir apgāzusies kājām gaisā, vai jūs to sapratāt? Vai jums vajadzīgs dolmetscher, tulks? Lūk, tas ir!" Un viņš rādīja uz savu nūju, pēc kuras trāpīja. Kad viņš bija apmierināts, viņš izveidoja [darba grupu] ar izraudzītajiem un aizsūtīja viņus tīrīt tualetes.
Dominēšana un terors
SS izmantoja dominanci un teroru, lai kontrolētu daudzos ieslodzītos nometnēs, kurās bija tikai daži esesmaņi. Ļoti svarīga šīs sistēmas daļa bija kapi, kur ieslodzītie tika pilnībā kontrolēti un vienmēr bija jābaidās, ka viņus ievainos vai nogalinās.
Nacisti izmantoja dažādas stratēģijas, lai psiholoģiski un fiziski spīdzinātu ieslodzītos un kontrolētu viņu stāvokli. Šīs stratēģijas ietvēra:
- Bads: Lai gan ieslodzītie strādāja smagu darbu, viņiem netika dots pietiekami daudz pārtikas, lai izdzīvotu.
- Izsīkums: Ieslodzītie vienmēr bija vāji un izsmelti (ļoti noguruši), jo strādāja ļoti smagu darbu bez pietiekama pārtikas daudzuma.
- Fiziska vardarbība: SS vai kapo varēja sist vai ievainot ieslodzītos, kad vien vēlējās. Ieslodzītie nekad nezināja, kad viņus var sist, sist ar pātagu vai spīdzināt.
- Pazemināšana: Nacisti koncentrācijas nometnes vadīja tīši pazemojošā veidā. Viņi izturējās pret ieslodzītajiem tā, it kā viņi pat nebūtu cilvēki.
- Stingri nometnes noteikumi
- Ja viens ieslodzītais izdarīja kaut ko tādu, kas SS nepatika, tika sodītas veselas ieslodzīto grupas.
Kapos palīdzēja ar visām šīm lietām. Viņu darbs ietvēra arī ieslodzīto piespiešanu cītīgāk strādāt. Daudzi kapo, īpaši noziedznieki, varēja būt ļoti nežēlīgi pret ieslodzītajiem, jo īpaši tad, kad tuvumā atradās SS apsargi, lai parādītu, ka viņi dara savu darbu un ir pelnījuši īpašu attieksmi. Viņi bieži sita ieslodzītos, un daži pat nogalināja ieslodzītos. Daži kapo seksuāli izmantoja jaunus zēnus un vīriešus.
Viens no kapo, kas nebija krimināli sodīts, bija Jozefs Heidens. Viņš bija Austrijas politiskais ieslodzītais (ieslodzītais, kurš nonāca cietumā, jo nepiekrita nacistu politiskajiem uzskatiem). Ieslodzītie no viņa baidījās un viņu ienīda. Viņš bija pazīstams kā sadists - cilvēks, kuram patika sāpināt un spīdzināt cilvēkus. Viņš nogalināja vairākus cilvēkus, kamēr bija kapo. No Dachau koncentrācijas nometnes viņu atbrīvoja 1942. gadā, un viņš pievienojās Waffen SS. Daži kapo personīgi palīdzēja SS masveidā nogalināt citus ieslodzītos. Sākot ar 1944. gada oktobri, nacisti sāka pārcelt noziedzīgos kapo uz Waffen SS Dirlewanger brigādi.
Kapos bija slikta reputācija, jo viņi palīdzēja nacistiem un bieži bija nežēlīgi. Tomēr grāmatā, kas sarakstīta par ebreju kapos, teikts, ka daudzi kapos jutās nonākuši pa vidu. Viņi jutās kā nacistu upuri, taču vienlaikus viņi palīdzēja nacistiem un sāpināja līdzcilvēkus. Daudzi no viņiem jutās vainīgi par to, ko darīja, gan tajā laikā, gan pēc Otrā pasaules kara beigām.
Kapo rangs
Kapo sistēmā bija dažādi kapo veidi, kuriem bija dažādas pakāpes un dažādi amati.
Visaugstākais un visvarenākais amats, ko varēja iegūt ieslodzītais, saucās Lagerältester ("nometnes priekšnieks" jeb "nometnes vecākais"). Viņš (vai viņa) bija tieši pakļauts nometnes komandantam (komandierim). Lagerältester bija jāgādā par to, lai katru dienu nometnēs viss noritētu raiti.
Otrs spēcīgākais kaposs bija Blockältester (bloka vai kazarmas priekšnieks) un Stubenältester (istabas priekšnieks). Bloķmeistars bija atbildīgs par ieslodzītajiem barakās un par to, lai viņi ievērotu noteikumus. Stubenälteste bija atbildīgs par konkrētu kazarmas telpu. Viņam vajadzēja piespiest ieslodzītos, lai kazarmas būtu kārtīgas un tīras. Viņš bija atbildīgs arī par telpas higiēnu, piemēram, par utīm (kas izplatīja tādas slimības kā tīfs).
Blockschreiber (reģistrators vai kazarmas ierēdnis) veica uzskaiti. Piemēram, viņš uzskaitīja ieslodzītos ieslodzītos iesaukšanas laikā (kad ieslodzītie bija spiesti stāvēt un skaitīties atkal un atkal).
Darba brigādes ārpus nometnes vadīja Vorarbeiter (brigadieris), Kapo vai Oberkapo (galvenais kapo). Šie funkcionāri piespieda savus līdzgaitniekus strādāt arvien smagāk un smagāk, sitot un sitot, pat nogalinot.
Kapo bieži vien varēja palīdzēt citiem ieslodzītajiem, iekārtojot viņus labākās barakās vai norīkojot uz vieglāku darbu. Dažkārt kapo pat varēja panākt, ka citus ieslodzītos svītroja no transporta sarakstiem, kad viņus bija paredzēts nosūtīt uz nāves nometnēm. Daži kapo varēja arī iegūt ieslodzītajiem jaunu identitāti, lai pasargātu viņus no vajāšanas. Kad kapo darīja šādas lietas, viņi parasti to darīja tikai savas grupas cilvēkiem (piemēram, cilvēkiem no tās pašas valsts vai politiskās partijas). Ne visi kapo to darīja, un tiem, kas to darīja, bija jābūt ļoti uzmanīgiem. Ja kapo sadusmoja esesiešus, palīdzot citiem ieslodzītajiem, viņi zaudēja darbu un pat varēja tikt nosūtīti uz gāzes kamerām, lai tiktu nogalināti. Heinrihs Himlers to aprakstīja kādā runā:
Brīdī, kad viņš kļūst par kapo, viņš vairs neguļ kopā ar [citiem ieslodzītajiem]. Viņš ir atbildīgs par darbu izpildi, par to, lai tie būtu tīri, lai gultas būtu labi uzceltas. [...] Tātad viņam ir jāvada savi vīri. Brīdī, kad mēs kļūstam ar viņu neapmierināti, viņš vairs nav kapo, viņš atkal guļ ar saviem vīriem. Un viņš zina, ka jau pirmajā naktī viņi viņu piekāps līdz nāvei.
Heinrihs Himlers, 1944. gada 21. jūnijs.
Kapo, kurš SS iepatikās, varēja veidot nometnes "karjeru" un tikt paaugstināts no kapo līdz Oberkapo un galu galā līdz Lagerältester. Tomēr viņu tikpat viegli varēja aizsūtīt uz gāzes kamerām, ja viņš darīja kaut ko tādu, kas SS nepatika.
Oberkapo aproce
Saistītās lapas
Meklēt