Kapo jeb ieslodzītais funkcionārs bija īpaša veida ieslodzītais nacistu koncentrācijas nometnēs holokausta laikā. Termins radies no itāļu vārda "capo" — "galva, priekšnieks". Kapo atlēja un izmantoja kā starpnieku starp Schutzstaffel (SS) apsargiem un pārējiem ieslodzītajiem. Kā funkcionālie ieslodzītie (vācu valodā bieži lietots jēdziens Funktionshäftling), kapo pildīja dažādas vadības, uzraudzības un administratīvas funkcijas nometnēs.

SS kapus izvēlējās visos nometņu līmeņos, lai samazinātu nepieciešamo SS personālu un padarītu nometņu vadību efektīvāku. Daži kapo bija atbildīgi par citu ieslodzīto uzraudzību un par tiem, kuriem bija jāstrādā piespiedu darbs. Citi nodarbojās ar lietvedību, uzskaiti, izvietošanu barakās, rindu veidošanu un citām organizatoriskām darbībām. Kapu lomā iekļuva tādas pozīcijas kā bloka priekšnieks (Blockältester), darbu uzraugs (Arbeitskapo) vai citu mazāku vienību vadītājs.

Atlase un sociālais sastāvs. SS bieži izvēlējās kapus no ieslodzītajiem, kas jau iepriekš bija vardarbīgu noziedzīgu bandu vai noziedznieku vidū, jo tie spēja ar spēku vai draudiem kontrolēt citus ieslodzītos. Tomēr kapu vidū bija arī politisko ieslodzīto, karagūstekņu un ebreju, kuri piekrita sadarbībai, lai izdzīvotu. Šī daudzveidība padarīja kapu lomas morāli un juridiski sarežģītas — daži izmantoja varu, lai izdzīvotu vai palīdzētu ģimenei, citi kļuva par nežēlīgiem izpildītājiem.

Privilegijas un piespiedu lojalitāte. Lai gan kapo par darbu nesaņēma algu, viņiem bieži tika piešķirta īpaša attieksme: atbrīvošana no smaga fiziska darba, papildus ēdiens, cigaretes, alkohols, brīvāka pārvietošanās nometnē, parastas drēbes vai atsevišķas istabas. Šīs privilēģijas bija instruments, ar kuru SS nodrošināja kapu lojalitāti. Kapos bija jāsaglabā SS apmierinātība — ja viņi nespēja pietiekami efektīvi kontrolēt pārējos ieslodzītos vai kļuva par "nepaklausīgiem", viņiem varēja atņemt privilēģijas un atgriezties parastā ieslodzītā stāvoklī, kas bieži nozīmēja smagu izrēķināšanos vai nāvi.

Vardarbība un sekas citiem ieslodzītajiem. SS bieži apzināti izmantoja kapu vardarbību pret pārējiem ieslodzītajiem, jo tā atbrīvoja SS no tiešas iesaistes un ļāva uzturēt bailes atmosfēru. Daudzi kapo veica spīdzināšanu, fiziskas slepkavības, izsmieklu vai pazemošanu — darbības, kas palielināja nometņu nežēlību un upuru ciešanas. Tajā pašā laikā kapo bija arī tās pakļautās sistēmas upuri: viņi strādāja zem SS kontroles, bieži dzīvoja pastāvīgā bailē un bija atkarīgi no savām "pozīcijām" izdzīvošanai.

Morālā un tiesiskā atbildība pēc kara. Pēc Otrā pasaules kara kapo loma izraisīja plašas debates. Daži kapo tika tiesāti un sodīti par noziegumiem pret cilvēci vai slepkavībām, jo tiesas tos atzina par aktīviem noziegumu līdzdalībniekiem. Citi tika uzskatīti par upuriem vai to rīcība tika vērtēta kontekstā — kā piespiedu sadarbība, ko vadīja izdzīvošanas instinkts. Īpaši sarežģīta bija situācija ar tiem, kuriem bija maz izvēles un kuri izpildīja SS rīkojumus, lai saglabātu paša dzīvību.

Vēsturiskā nozīme. Kapo sistēma bija būtiska nacistu koncentrācijas nometņu administrēšanas sastāvdaļa — tā samazināja nepieciešamo SS skaitu, ekonomiski atvieglināja nometņu uzturēšanu un nostiprināja vardarbības un kontroles struktūru, kas ļāva holokausta un citu apspiešanas politiku īstenot plašākā mērogā. Pētījumi un memuāri par kapo darbu palīdz izprast nometņu iekšējo hierarhiju, upuru un pāridarītāju dinamiku, kā arī cilvēka morāles robežas ārkārtējās situācijās.

Studijas, liecības un tiesas prāvas turpina atklāt kapo fenomenu kā kompleksu kombināciju nozieguma, izdzīvošanas, piespiešanas un izvēles — aspektiem, kas ir būtiski, vēsturiski analizējot nacistu nolīgtās institūcijas un to ilgtermiņa sekas.