Koncentrācijas nometne

Nometnes 1800. gados

Amerikas pamatiedzīvotāju "rezervāti"

Pirmās modernās koncentrācijas nometnes ASV tika izveidotas 1838. gadā. Aptuveni šajā laikā Amerikas Savienotās Valstis kļuva arvien lielākas. Tomēr zemēs, kuras ASV vēlējās pārņemt, dzīvoja Amerikas pamatiedzīvotāji.

1830. gadā Amerikas Savienoto Valstu Kongress un prezidents Endrjū Džeksons pieņēma likumu "Indiāņu pārcelšanās likums". Šis likums paredzēja, ka visiem Amerikas pamatiedzīvotājiem bija jāatstāj ASV un jāpārceļas uz "Indiāņu teritoriju" uz rietumiem no Misisipi upes. Tomēr daudzi čerokiji nevēlējās pamest savas zemes. Amerikas Savienoto Valstu valdība 1838. gada maijā nolēma piespiest čerokijus pamest Amerikas Savienotās Valstis.

Vispirms karavīri piespieda aptuveni 17 000 čeroki un 2000 viņu afroamerikāņu vergu ievietot koncentrācijas nometnēs, kur viņiem nācās dzīvot 1838. gada vasarā. Nometnēs no dizentērijas un citām slimībām nomira 353 čerokiji. Visbeidzot, čeroki bija spiesti doties uz teritoriju, kas tagad ir Oklahoma. (Tolaik Oklahoma vēl neatradās ASV sastāvā.) Valdība piespieda arī citas Amerikas pamatiedzīvotāju ciltis pamest savas zemes un pārcelties uz rietumiem.

Drīz vien daudzi cilvēki no Amerikas Savienotajām Valstīm sāka pārcelties uz rietumiem. Tagad Amerikas Savienotās Valstis atkal sāka iekarot Amerikas pamatiedzīvotāju zemes. Aptuveni 1860. gados daudzas Amerikas pamatiedzīvotāju ciltis sāka cīnīties. Šīs cīņas tagad sauc par indiāņu kariem. Amerikas Savienoto Valstu valdība reaģēja, piespiežot Amerikas pamatiedzīvotājus atkal pamest savas zemes un pārcelties uz koncentrācijas nometnēm. Valdība šīs nometnes sauca par "indiāņu rezervātiem". (Par rezervātiem tās sauca tāpēc, ka daļa zemes bija atvēlēta jeb "rezervēta" Amerikas pamatiedzīvotājiem.) Tomēr Amerikas pamatiedzīvotājiem nebija atļauts atstāt rezervātus. Dažos rezervātos daudzi cilvēki, īpaši bērni, nomira no bada un slimībām.

Amerikas pilsoņu kara nometnes

Amerikas Pilsoņu kara laikā 1860. gados sagūstītos karavīrus dažkārt ievietoja nometnēs. Šīs nometnes bija paredzētas kā karagūstekņu nometnes ar labiem apstākļiem. Tomēr, karam turpinoties, gan Savienība, gan Konfederācija sagūstīja vairāk ienaidnieka karavīru. Nometnes kļuva ļoti pārpildītas un tajās valdīja briesmīgi apstākļi. Trūka pārtikas, un daudzi vīrieši nomira badā. Bija arī ļoti vāji sanitārie apstākļi, kas ļāva viegli izplatīties slimībām. Daudzi gūstekņi nomira no šīm slimībām.

Nāvējošākais karagūstekņu nometnis Pilsoņu kara laikā bija Andersonvilas cietums. Andersonvilas cietumu pārvaldīja Konfederēto Valstu armija. Andersonvilā gāja bojā aptuveni ceturtā daļa ieslodzīto.  

Ļoti slikti apstākļi bija arī Savienības karagūstekņu nometnēs. Četrās dažādās Savienības nometnēs vismaz 15 % gūstekņu nomira. Nometnē, ko sauca par Pulaski fortu, Savienības karavīri tīši badā nomira 600 konfederātu karagūstekņu. No viņiem 46 nomira. Savienības karavīri to darīja, lai atriebtos par to, kā izturējās pret Savienības ieslodzītajiem Andersonvilas cietumā.

Līdz Pilsoņu kara beigām karagūstekņu nometnēs bija miruši aptuveni 30 000 Savienības karavīru un aptuveni 26 000 Konfederācijas karavīru.

Spānija

19. gadsimta beigās Kuba bija Spānijas impērijas kolonija. Tas nozīmēja, ka Spānija kontrolēja Kubu. Kad Kubas iedzīvotāji no 1895. līdz 1898. gadam mēģināja sacelties un cīnīties par neatkarību, Spānija izveidoja koncentrācijas nometnes un nosūtīja tajās dzīvot daudzus Kubas iedzīvotājus. To sauca par "Reconcentrado" ("Rekoncentrācijas") politiku.

Cilvēki, kas cīnījās par Kubas neatkarību, bija partizānu kaujinieki. Viņi nevalkāja militāras formas tērpus un varēja slēpties civiliedzīvotāju grupās. Viņi varēja arī nometņot un medīt, un viņiem nebija vajadzīga neviena palīdzība, lai izdzīvotu. Lai neļautu partizāniem darīt šīs lietas, Spānijas valdība nolēma ievietot Kubas iedzīvotājus koncentrācijas nometnēs. Ideja bija tāda, ka nometnēs Kubas iedzīvotājus varētu "aizsargāt" Spānijas armija, līdz Spānijas impērija uzvarēs karu. Tomēr šī ideja nedeva rezultātus. Vismaz 30 % Kubas iedzīvotāju nometnēs nomira no bada, slimībām, sliktiem sanitārajiem apstākļiem un zāļu trūkuma. Turklāt koncentrācijas nometnes nepalīdzēja spāņiem uzvarēt karā.

Cietoksnis, kas tika izmantots, lai ieslodzītu čeroki pirms "asaru takas".


Savienības karavīrs, kurš izdzīvoja Andersonvilā

Nometnes 1900. gadu sākumā

Britu impērija

No 1900. līdz 1902. gadam Lielbritānijas impērija lorda Kitčenera vadībā izmantoja koncentrācijas nometnes. Tajā laikā Dienvidāfrikā notika cīņa pret būru tautu Otrajā būru karā. Sākumā briti nespēja uzvarēt būrus. Viņi reaģēja, ievietojot koncentrācijas nometnēs buru kaujinieku ģimenes locekļus. Viņi to darīja, lai šie ģimenes locekļi nevarētu sniegt buru kaujiniekiem pārtiku vai palīdzību. Britu karavīri arī nodedzināja buru mājas un saimniecības un iznīcināja visu ražu, ko varēja atrast. Viņi to darīja, lai būru kaujinieki nevarētu nekur atrast pārtiku vai patvērumu.

Krievija un Padomju Savienība

Krievija izmantoja gūstekņu nometnes, īpaši Arktikā vai Sibīrijā, tālu no lielākajām pilsētām. Pirmā gūstekņu nometne Krievijā tika uzcelta 1918. gadā. Tomēr pēc Padomju Savienības izveidošanas 1922. gadā padomju valdība sāka sūtīt daudz vairāk cilvēku uz piespiedu darba nometnēm. Līdz 1936. gadam šajās nometnēs bija 5 000 000 ieslodzīto.

Šīs nometnes krievu valodā sauc par zonu. Tās mēdz saukt arī par "gulagiem". GULAG ir saīsinājums no krievu valodas vārdiem "Galvenā nometņu pārvalde" (krievu: Главное управление лагерей и мест заключения; Главное управление лагерей и мест заключения; Glavnoe upravlenye lagerey i mest zaklyucheniya). Tā bija valdības aģentūra, kas bija atbildīga par ieslodzījuma nometnēm laikā, kad Padomju Savienību vadīja Josifs Staļins. Tomēr cilvēki, kuri neprot krievu valodu, bieži lieto vārdu "gulags", runājot par jebkuru piespiedu darba nometni Krievijā vai Padomju Savienībā.

Uz gulagiem tika izsūtīti arī citi cilvēki:

• Cilvēki, kas mēģināja gāzt padomju valdību
• Antikomunisti
• Cilvēki, kas publiski praktizēja noteiktas reliģijas.
• Cilvēki no etniskajām grupām, kurus valdība uzskatīja par nelojāliem Padomju Savienībai (tika izmantots reti, galvenokārt Otrā pasaules kara laikā).
• Komunistiskās partijas un Sarkanās armijas locekļi, kuri, kā tiek apgalvots, mēģināja gāzt padomju valdību.
• Cilvēki, kurus valdība uzskatīja par nodevējiem (piemēram, Anna Larina).
• Noziedznieki
• Cilvēki, kurus valdība uzskatīja par ienaidniekiem vai draudiem.
• Cilvēki, kas nepatiesi apsūdzēti noziegumos

Nometnes Otrā pasaules kara laikā

Nacistiskā Vācija

Otrā pasaules kara laikā nacistiskā Vācija izveidoja daudzas koncentrācijas nometnes, vergu darba nometnes un iznīcināšanas nometnes (nāves nometnes). Nacistiskās Vācijas līderis Ādolfs Hitlers uzskatīja, ka noteiktas cilvēku grupas ir nepilnvērtīgas (ne tik labas kā citas). Viņš pat uzskatīja, ka ir cilvēku grupas, kas nav pelnījušas dzīvot, - viņš tās dēvēja par "dzīvības necienīgām". Šīs trīs grupas bija ebreji, romi un cilvēki ar invaliditāti. Hitlers vēlējās, lai viņa nacisti nogalinātu visus Eiropas ebrejus, romus un invalīdus.

Hitlers vēlējās atbrīvoties arī no citām grupām, kas viņamnepatika, tostarp no cilvēkiem, kuri, viņaprāt, varēja izaicināt nacistu valdību vai cīnīties pret to. Pie šiem cilvēkiem piederēja sociālisti, komunisti, noteiktu reliģiju pārstāvji un pretošanās kustību dalībnieki (grupas, kas centās cīnīties pret nacistiem jebkādā veidā).

Daudzus no šiem cilvēkiem nacisti nosūtīja uz koncentrācijas nometnēm, lai strādātu vergu darbu. Pēc dažiem gadiem dažas nometnes tika izveidotas tikai cilvēku nogalināšanai. Tagad tās sauc par "iznīcināšanas nometnēm" vai "nāves nometnēm". Šajās nometnēs cilvēki tika nogalināti gāzes kamerās, nošauti, nostrādāti līdz nāvei un pavadīti nāves gājienos. Daudzi cilvēki nometnēs nomira arī no slimībām un bada.

Vairāk nekā puse no holokaustā bojāgājušajiem ebrejiem gāja bojā nacistu koncentrācijas nometnēs. Tikai Aušvicas nometnēs gāja bojā vismaz 1,1 miljons cilvēku (aptuveni 1 000 000 ebreju un aptuveni 75 000 cilvēku, kas nebija ebreji, piemēram, poļi). Otrā pasaules kara beigās nacisti nometņu gāzes kamerās nogalināja līdz 20 000 cilvēku dienā.

Horvātijas neatkarīgā valsts

Ar nacistiskās Vācijas atbalstu jaunās Horvātijas neatkarīgās valsts (HNS) Ustaše valdība izveidoja koncentrācijas nometnes un iznīcināšanas nometnes. Galvenokārt nometnes bija paredzētas serbiem. ISC ienīda serbus un uzskatīja viņus par ISC lielākajiem ienaidniekiem. Tomēr Ustaše arī palīdzēja nacistiem īstenot "galīgo risinājumu", nogalinot šajās nometnēs daudzus ebrejus. Citi cilvēki, kurus Ustaše iedzina nometnēs, bija romi, horvāti, Dienvidslāvijas iedzīvotāji, kuri bija cīnījušies pret ISC, un cilvēki, kuri pārkāpa ISC noteiktos noteikumus un likumus.

Japāņu-amerikāņu internēšanas nometnes

Otrā pasaules kara laikā Amerikas Savienotās Valstis vairāk nekā 110 000 japāņu izcelsmes amerikāņu ieslodzīja internēšanas nometnēs.

1941. gada 7. decembrī Japāna uzbruka Pērlhārborai Havaju salās. 1942. gada februārī Amerikas Savienoto Valstu valdība izdeva rīkojumu, ka Rietumu piekrastē nedrīkst dzīvot neviens, kam ir japāņu izcelsme. Valdība prezidenta Franklina Delano Rūzvelta vadībā uzskatīja, ka japāņu izcelsmes amerikāņi varētu būt Japānas spiegi vai mēģināt kaitēt ASV.

Aptuveni 80% Amerikas japāņu tautības iedzīvotāju, kas dzīvoja ASV kontinentālajā daļā, bija spiesti pamest savas mājas un dzīvot internēšanas nometnēs. Vairāk nekā trīs no katriem pieciem šiem cilvēkiem bija dzimuši ASV un bija ASV pilsoņi. Aptuveni puse no visiem nometnēs iesūtītajiem bija bērni.

Pēc tam, kad Kanāda bija pieteikusi karu Japānai, tā arī piespieda cilvēkus ar japāņu izcelsmi ievietot internēšanas nometnēs.

80. gados ASV valdība atzina, ka Otrā pasaules kara laikā japāņu tautības amerikāņi nebija bīstami valstij. 1988. gadā prezidents Ronalds Reigans parakstīja likumu, kurā atvainojās par internēšanas nometnēm. Likumā bija teikts, ka "internācijai nebija nekāda iemesla.... [un] internāciju izraisīja rasu aizspriedumi, kara histērija un [valdības] vadības kļūda".

Itālija

Otrā pasaules kara laikā Itālijas fašistiskā valdība (Benito Musolīni vadībā) bija nacistiskās Vācijas sabiedrotā. Itālija bija ieņēmusi Dienvidslāviju, Grieķiju un Francijas dienvidaustrumu daļu. Nacisti pavēlēja Itālijai ievietot šajās teritorijās dzīvojošos ebrejus koncentrācijas nometnēs un pēc tam nosūtīt tos uz nacistu nāves nometnēm. Tomēr Itālija atteicās. Itālijas militārie spēki un policija nevēlējās palīdzēt nogalināt vai deportēt ebrejus.

Tomēr 1943. gadā, kad Musolīni bija zaudējis varu, nacistiskā Vācija ieņēma Itālijas ziemeļu un centrālo daļu. Viņi arī atjaunoja Musolīni pie varas. Nacisti izveidoja koncentrācijas nometnes, lai turētu Itālijas ebrejus un citus ieslodzītos līdz brīdim, kad viņus varēs nosūtīt uz nāves nometnēm. Vienā no šīm koncentrācijas nometnēm, ko sauca par La Risiera di San Sabba, nacisti spīdzināja un nogalināja aptuveni 5000 cilvēku. Daudzi no šiem cilvēkiem bija "politieslodzītie" - cilvēki, kuri nepiekrita valdībai.

Norvēģija

Nacistiskās Vācijas okupācijas valdības ieslodzījumanometņu skaits bija "aptuveni 500" vai 709, ieskaitot dažas nāves nometnes.

Padomju Savienība

Kad Otrā pasaules kara sākumā Josifs Staļins un Padomju Savienība iebruka Polijā, Sarkanā armija ar ieročiem deportēja vismaz 1,5 miljonus poļu. Viņus piespieda iekāpt lopu vagonos (vilciena vagonos), kas viņus aizveda uz Sibīriju. Uz koncentrācijas nometnēm tika deportētas veselas ģimenes, ieskaitot bērnus un vecus cilvēkus.

Kara laikā Padomju Savienība izmantoja arī gulagus, lai turētu nacistiskās Vācijas un tās sabiedroto karagūstekņus.

Padomju karagūstekņi bada nāvē Mauthausenas koncentrācijas nometnē


Manzanaras internēšanas nometne 1942. gadā

Nometnes 20. gadsimta 90. gadu beigās

Latīņamerika

20. gadsimta 70. un 80. gados daudzas militārās diktatūras Latīņamerikā izveidoja koncentrācijas nometnes, lai ieslodzītu, spīdzinātu un nogalinātu savus politiskos oponentus (cilvēkus, kuri nepiekrita diktatūrai). Piemēram:

• Argentīnā "netīrā kara" laikā tika izveidotas vairāk nekā 300 koncentrācijas nometnes. Lielāko daļu šī laika Argentīnas diktators bija Jorge Rafaels Videla.
• Augusto Pinočeta vadītā Čīle izveidoja 17 koncentrācijas nometnes. Šīs nometnes tika izmantotas ieslodzīto spīdzināšanai. Pēc spīdzināšanas daudzi ieslodzītie "pazuda". Tas nozīmēja, ka militārie spēki viņus nogalināja, un viņu mirstīgās atliekas nekad netika atrastas. Kamēr pie varas bija Pinočets, tika spīdzināti 28 000 cilvēku, 2 279 cilvēki tika nogalināti un 1 248 cilvēki "pazuda".
• Fidela Kastro vadītā Kuba no 1965. līdz 1968. gadam izmantoja koncentrācijas nometnes. Tās bija piespiedu darba nometnes cilvēkiem, kurus Kastro uzskatīja par Kubai kaitīgiem. Kastro valdība uzskatīja, ka, piespiežot šos cilvēkus strādāt, viņi varēs "pārkvalificēties" (mainīt viņu domāšanu un uzvedību). Nometnēs tika iesūtīti homoseksuālisti, cilvēki bez mājām vai darba, Jehovas liecinieki, citi reliģiskie misionāri un cilvēki, kuri nepiekrita komunistu valdībai.

Padomju Savienība

Pēc Otrā pasaules kara Padomju Savienība turpināja izmantot piespiedu darba nometnes. Patiesībā pēc kara gulagos tika iesūtīti padomju karavīri un civiliedzīvotāji, kas bija nonākuši nacistu gūstā vai izmantoti kā vergu strādnieki nacistiskajā Vācijā. Krievu rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins 1973. gadā uzrakstīja grāmatu "Gulaga arhipelāgs" par savu pieredzi padomju darba nometnē.

Dienvidslāvijas kari

90. gados Dienvidslāvijas karu laikā bija vairākas koncentrācijas nometnes.

Nometnes 2000. gados

Amerikas Savienotās Valstis

Kopš 2002. gada janvāra Amerikas Savienotās Valstis pārvalda Gvantanamo līča cietuma nometni. Daži cilvēki Gvantanamo ir dēvējuši par koncentrācijas nometni vai gulagu. To vidū ir Fidela Kastro, Amnesty International vadītājs un citas aktīvistu grupas, piemēram, CounterPunch.

Austrālija

Klusā okeāna risinājums ir nosaukums Austrālijas valdības politikai, kas paredz patvēruma meklētājus nogādāt uz aizturēšanas centriem Klusā okeāna salu valstīs, nevis ļaut viņiem izkāpt Austrālijas cietzemē.

Gaza

Gazas joslu no ziemeļiem, austrumiem un rietumiem bloķē Izraēlas valsts, bet no dienvidiem - Ēģiptes valsts, kas bieži vien tiek dēvēta par "lielāko blokādi pasaulē". Hamas ir teroristiska organizācija, kuras izcelsme ir Gazā. Viņi ir Gazas vadošie diktatori. Papildus tam, ka palestīnieši nevar izbraukt no nometnes. Kopš 2007. gada Izraēla un Ēģipte ir īstenojušas graujošu blokādi, neļaujot ievest ieročus, bet piegādājot pirmās nepieciešamības preces, piemēram, garšvielas, sveces, zvejas aprīkojumu, zīdaiņus un pat cementu. Izraēlas bruņotie spēki ir aktīvi darbojušies reģionā, lai nodrošinātu Izraēlas drošību.

Fotogalerija