Čīle (oficiālais nosaukums — Čīles Republika) ir valsts Dienvidamerikas dienvidrietumu daļā, kas stiepjas gar Plata okeāna krastu no Perū robežas ziemeļos līdz Patagonijas ledājiem dienvidos. Lielākā daļa iedzīvotāju runā spāniski, taču reģionos ar ievērojamu pamatiedzīvotāju klātbūtni var sastapt arī vietējās valodas.

Ģeogrāfija

Čīle ir ārkārtīgi garš un šaurs valsts — tās garums ziemeļi‑dienvidi ir ap 4 300 km, bet platums mēdz būt tikai daži simti kilometru. Valsti ierobežo Klusais okeāns rietumos, bet austrumos to šķērso Andu kalnu grēda, kas veido dabiskās robežas ar Argentīnu. Čīles sastāvā ietilpst arī salas Klusajā okeānā, piemēram, Rapa Nui (Lieldienu sala) un Juan Fernández salu grupa, kā arī valsts izsaka teritorālu prasību uz daļu no Antarktikas kontinenta.

Valsts teritoriālā struktūra sadalīta reģionos, provincēs un komūnās; pilsētvides un lauku teritoriju kontrasts ir liels, — centrālajā joslā atrodas valsts politiskais un ekonomiskais centrs.

Klimats un ainavas

Čīles reljefs un klimats ir ļoti dažādi. Valsts ziemeļos — Atakamas tuksnesī — ir sauss vai hiper-sauss klimats; dažās vietās nokrišņu daudzums ir gandrīz nulle, un tiek uzskatīts par vienu no sausākajām vietām uz Zemes (vietām vidējais gada nokrišņu daudzums ir ļoti mazs, dažkārt mazāks par 1 mm).

Čīles centrālajā daļā, kur atrodas tādas pilsētas kā Santjago un Valparaīso, valda Vidusjūras klimats ar siltām, sausām vasarām un vēsām, mitrām ziemām; piemēram, janvārī vidējā temperatūra var sasniegt ap 28 °C, bet jūlijā ap 11 °C. Šī centrālā josla — tā sauktā Liela ieleja (Central Valley) — ir valsts lauksaimniecības mugurkauls un ļoti piemērota kultūraugu audzēšanai.

Uz dienvidiem klimats kļūst aukstāks un mitrāks: Tālajos dienvidos ir meži, fjordi, glacjeri un plata Patagonijas stepes ar ievērojamām dabas ainavām (piem., Torres del Paine). Klusā okeāna piekrastes temperatūras un klimatiskos apstākļus stipri ietekmē Humbolta straume, kas atdziest piekrastes ūdeņus un veicina zivsaimniecību.

Iedzīvotāji un iekļaušanās

2009. gadā Čīlē dzīvoja aptuveni 16,9 miljoni cilvēku. Kopš tā laika iedzīvotāju skaits ir audzis — jaunākas aplēses liecina par aptuveni 19–20 miljoniem iedzīvotāju. Aptuveni puse valsts iedzīvotāju koncentrējas centrālajā joslā; aptuveni 10 miljoni cilvēku dzīvo ap Valparaīso un Santjago, kas aizņem apmēram 20 % no visas zemes apdzīvotības.

Demogrāfiskā struktūra ir samērā homogēna, taču etniskā situācija ir sarežģīta: daudzi čīlieši ir gan eiropiešu, gan vietējo pamatiedzīvotāju (piemēram, mapuču) izcelsmes maisījums. Vēstures gaitā valstī ieradās ievērojams skaits imigrantu, kas ietekmējis kultūru un demogrāfiju.

Valoda, reliģija un kultūra

Valsts oficiālā valoda ir spāņu. Papildus ir dzīvas vietējās valodas, piemēram, mapudungun un aimara, īpaši reģionos, kur dzīvo pamatiedzīvotāju kopienas.

Reliģiski liela daļa iedzīvotāju ir Romas katoļi (apmēram 60–63 % pēc dažādām aplēsēm), taču daudzi no tiem baznīcu neapmeklē regulāri. Apmēram 10 % ir protestanti, savukārt valsts religiskajā spektrā ir arī ebreji un musulmaņi. Reliģiskā dzīve ir tikai viena no daudzajām identitātes izpausmēm; kultūru ietekmē gan spāņu mantojums, gan vietējās un imigrantu tradīcijas.

Izglītība un sabiedrība

Čīle ir salīdzinoši labi izglītota valsts reģionā — lasītprasme ir augsta. Oficiālās statistikas dati norādīja, ka tikai aptuveni 2,7 % iedzīvotāju neprot lasīt vai rakstīt, kas ir zems rādītājs salīdzinājumā ar daudzām dienvidamerikāņu valstīm. Skolu sistēma piedzīvojusi reformu periodus, un daļa uzskata, ka Čīlē ir viena no labākajām skolu sistēmām Dienvidamerikā, lai gan izglītības pieejamībā un kvalitātē pastāv reģionālas atšķirības.

Ekonomika un resursi

Čīles ekonomika būtiski balstās uz dabas resursiem. Valsts ir viens no pasaules vadošajiem vara (kopā ar varu) un īpaši vara rūdas (kobre) ražotājiem — rūpniecība un eksports saistīti ar vara ieguvi ir stratēģiski svarīgi. Papildus tam nozīmīga loma ir lauksaimniecībai (vīnogkopība, augļu eksports), zivsaimniecībai un koksnes pārstrādei. Tūrisms pievērš uzmanību dabas skaistumam — no Atakamas tuksneša līdz Patagonijas ledājiem.

Etniķa daudzveidība un imigrācija

Aptuveni daļa čīliešu ir cilvēki ar eiropiešu izcelsmes saknēm, galvenokārt spāņi, bet nozīmīgas ir arī vāciešu, angļu, itāļu un arābu kopienas. Tajā pašā laikā daļa iedzīvotāju ir pamatiedzīvotāju pēcteči un jaukti (eiropiešu un pamatiedzīvotāju) izcelsmes. Aptuveni 2 % iedzīvotāju sevi identificē kā indiāņi vai pamatiedzīvotāji, un pamatiedzīvotāju grupas turpina aktīvi saglabāt savas tradīcijas un valodas.

Imigranti veido nozīmīgu, bet salīdzinoši nelielu daļu iedzīvotāju — starp imigrantu grupām ir peruāņi, bolīvieši, kolumbieši, haitieši, ķīnieši un dažādu Eiropas valstu pilsoņi. Imigrācija ietekmē tirgu, darba spēku un kultūras daudzveidību.

Interesanti fakti

  • Lielākā daļa Čīles iedzīvotāju dzīvo urbānās teritorijās — galvaspilsēta Santjago ir nozīmīgs politikas, finanšu un kultūras centrs.
  • Čīles kulinārijā izceļas jūras veltes, empanadas, vīni un reģionālie ēdieni; rodas savdabīgas kombinācijas starp Eiropas un vietējām tradīcijām.
  • Čili pipari, lai gan nosaukuma līdzība ir interesanta, nav tieši cēlušies no šīs valsts, — piparu izcelsme ir plašāka un saistīta ar Amerikas pamatiedzīvotājiem un kultūrām visā Latīņamerikā un ASV.

Valūta: Čīles peso.

Šis apskats sniedz vispārēju priekšstatu par Čīli — valsti ar lielu ģeogrāfisko un klimatisko dažādību, spēcīgu lauksaimniecības un rūpniecības nozari, kā arī bagātu kultūras mantojumu. Lai uzzinātu vairāk, ieteicams apskatīt atsevišķas tēmas — reģionu īpatnības, čīliešu vēsturi, pamatiedzīvotāju kultūras un mūsdienu ekonomiskos datus.