Zālāji (pļavas): definīcija, tipi un izplatība
Zālāji (pļavas): definīcija, tipi (savannas, prērijas, stepes), izplatība un klimats — kur pasaulē atrodas lielākās pļavas un kādas to īpašības.
pļava ir zemes platība, kurā pārsvarā aug zālaugi. Tā var būt gan dabīga, gan cilvēka apsaimniekota (piemēram, siena pļava), un tajā reizēm ir arī atsevišķi koki vai krūmi. Vairākās pasaules daļās ir pļavas. Zālāji ir sastopami Āfrikā, Ziemeļamerikā, Vidusāzijā, Dienvidamerikā un Austrālijas piekrastē. Vislielākās pļavas atrodas Austrumāfrikā. Zālājus ar dažiem izkliedētiem kokiem sauc par savannām. Citas sauc par prērijām vai stepēm.
Definīcija un raksturojums
Zālāji ir ekosistēmas, kuru dominējošā veģetācija ir zālaugi un lakstaugi (forbijas). Tie parasti ir atvērti apgabali ar salīdzinoši nelielu koku segumu. Zālāju struktūru un izskatu nosaka klimats (īpaši nokrišņu daudzums un sezonālība), augsne, uguns un ganāmpulka (mežizstrāde vai ganīšana).
Galvenie tipi
- Savannas — tropu vai subtropu zālāji ar izkliedētiem kokiem (piem., akāciju koki Austrumāfrikā).
- Prērijas — mitrākas mērenās joslas zālāji, piemēram, Ziemeļamerikas lielās līdzenumi.
- Stepes — sausākas mērenās joslas zālāji, plaši sastopamas Vidusāzijā un Eiropā.
- Pampas — plašas, relatīvi vienmērīgas zālāju platības Dienvidamerikā.
- Siena pļavas — cilvēka apsaimniekotas pļavas, kas tiek nopļautas siena ražošanai un bieži ir bagātas ar dažādām ziedaugu sugām.
Klimats un nokrišņi
Zālājos nokrišņu daudzums parasti svārstās apmēram no 25 līdz 75 cm gadā (250–750 mm), taču tas var atšķirties starp tipu un reģionu. Daudziem zālājiem ir izteikta sausā un mitrā sezona; savannās, piemēram, ilgstoša sausuma periods mijas ar lietainu sezonu. Uguns un ganīšana palīdz saglabāt zāli kā dominējošo veģetāciju, jo tās ierobežo koku izplatību.
Flora un fauna
Zālāju galvenie veģetācijas elementi ir dažādu sugu graudzāles (Poaceae), forbijas un krūmi. Šīs biocenozes atbalsta bagātīgu dzīvnieku pasauli — no grauzējiem un bezmugurkaulniekiem līdz lieli zālēdājiem (piem., zebrām, zubrām, bifeļiem, bizoniem) un to plēsējiem (lauvajiem, vilkiem u. c.). Daudzas putnu sugas izmanto zālājus ligzdošanai un barošanai.
Cilvēka izmantošana un apsaimniekošana
- Ganīšana un liellopu audzēšana — viena no galvenajām zālāju izmantošanas formām.
- Siena ražošana — īpaši mērenos platuma grādos pļavu apsaimnieko, lai iegūtu barību ziemai.
- Lauksaimniecība — daudzas zālāju teritorijas tiek pārvērstas par lauksaimniecības laukiem vai dārzu audzēšanai.
- Ainavu un bioloģiskās daudzveidības uzturēšana — pareiza apsaimniekošana (piem., regulāra pļaušana vai kontrolēta ganīšana) palīdz saglabāt daudzveidīgas siena pļavas.
Draudi un aizsardzība
Zālāji saskaras ar vairākām problēmām: pārganošana, lauksaimniecības paplašināšana un intensīva meliorācija, koku stādīšana (afforestācija), invazīvas sugas un klimata pārmaiņas. Lai saglabātu zālāju bioloģisko daudzveidību, nepieciešama mērķtiecīga aizsardzība — piemēram, aizsargājamās teritorijas izveide, atjaunošanas projekti, ilgtspējīga ganāmpulka pārvaldība un uguns režīma kontrole.
Kopsavilkums
Zālāji (pļavas) ir plašas un daudzveidīgas zemes platības, kurās dominē zālaugi. Tie ir svarīgi gan kā dzīvotne daudziem augiem un dzīvniekiem, gan kā ekonomiski nozīmīgas teritorijas cilvēkiem. To saglabāšanai nepieciešama sabalansēta apsaimniekošana, kas ņem vērā gan dabiska procesa — uguns un ganīšanas — lomu, gan cilvēka vajadzības.
Veģetācija
Zālāju veģetācijas augstums var ievērojami atšķirties. Dienvidanglijas krīta pļavas ir diezgan īsas, bieži vien ar maziem, smalkiem ziediem.
Ziemeļamerikas "augstās zāles prērijās", Dienvidamerikas pļavās un Āfrikas savannās zāle ir diezgan augsta. Tas nodrošina zināmu segumu mazākiem dzīvniekiem un tādējādi palielina sugu skaitu, kas tur var dzīvot.
Dažās pļavās var būt sastopami kokaugi, krūmi vai koki. Daudzgadīgo zālaugu un lakstaugu sakņu sistēmas veido sarežģītus paklājus, kas notur augsni.
Ziemeļamerikā augsto lakstaugu stiebrzāle
Tālainās prērijas ir Ziemeļamerikas dabiskā ekosistēma, pirms to aizstāja mūsdienu kultūraugi. Atkāpjoties ledājiem, aptuveni pirms 10 000 gadiem morēnas materiāls tika nogāzts. Vēja nogāztā smilšmāla un organiskās vielas uzkrājās. Tas veidoja augsni. Prērijā bija visdziļākais augsnes virskārtas līmenis, kāds jebkad reģistrēts. Dzīvnieki, piemēram, bifeļi, aļņi, brieži un truši.
A ar savu urīnu un izkārnījumiem papildina augsni ar slāpekli. Prēriju suņi izraka tuneļus, kas "aerēja augsni un novadīja ūdeni vairākus metrus zem virsmas". No 5000 līdz 8000 gadiem vairāk nekā 240 miljonus akru (970 000 km2 ) plašās prēriju pļavas bija nozīmīga ainavas sastāvdaļa.
No 1800. līdz 1930. gadam lielākā daļa no tās tika iznīcināta. Apmetņi to, ko dēvēja par "Lielo Amerikas tuksnesi" vai "Iekšējo jūru", pārveidoja par lauksaimniecības zemēm. Viņi nomainīja vecos zālājus ar jauniem, galvenokārt kviešiem un kukurūzu. Bizonus viņi aizstāja ar liellopiem, cita veida liellopiem. Piemēram, aptuveni 40 % pasaules kukurūzas audzē Amerikas Savienotajās Valstīs, galvenokārt zemē, kur agrāk auga zāle. Eiropas liellopu ganīšanas veids, gandrīz pilnīga prēriju suņu iznīcināšana, kā arī zemes uzaršana un kultivēšana nodarīja postījumus. Pļaušana nopļāva lakstaugu sakņu sistēmu un pārtrauca vairošanos. Augsnes nosusināšana mainīja augsnes ūdens saturu, un augsnes erozija iznīcināja augsni.
Atšķiras aplēses par to, cik liela daļa no sākotnējās prēriju platības ir saglabājusies. Iespējams, mazāk nekā 1 %, galvenokārt "izkliedētās atliekās, kas atrodamas pionieru kapsētās, atjaunošanas projektos, gar lielceļiem un dzelzceļa ceļiem, kā arī stāvos stāvkrastos augstu virs upēm", līdz 4 %.
Tallgrass prairie, Midewin
Zālāji Kantabrijā, Spānijas ziemeļos
Graudaugu kultūras bijušajās pļavās
Augi un dzīvnieki
Zālājos ir maz koku, jo nokrišņu daudzums ir neliels. Ēnainie koki, ko sauc par akācijām, ir vieni no nedaudzajiem kokiem, kas šeit var augt. Meža ugunsgrēki ir bieži sastopami un iznīcina kokus. Koku augšanu kavē arī dzīvnieki, jo tie apēd mīkstos dzinumus, pirms tie var izaugt par pieaugušiem kokiem. Ir zināms, ka ziloņi nolauž izaugušus kokus un barojas ar to lapām, padarot kokus vēl retākus.
Zāle joprojām var augt, jo tā izdzīvo sausumu un dzīvnieku staigāšanu. Tāpēc pļavas var pabarot lielu skaitu dzīvnieku. Pie dzīvniekiem pieder peles, žurkas, kas ēd galvenokārt sēklas. Čūskas, vanagi un ērgļi ēd galvenokārt sīkus dzīvniekus. Lielie dzīvnieki, galvenokārt ganītāji, ir zebras, strausi, žirafes, degunradži, ziloņi, zirgi un antilopes.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir pļava?
A: Pļava ir bioms, kurā pārsvarā aug zālaugi ar dažiem savvaļas zālājiem un kokiem.
J: Kur ir sastopamas pļavas?
A: Zālāji ir sastopami Āfrikā, Ziemeļamerikā, Vidusāzijā, Dienvidamerikā un Austrālijas piekrastē.
J: Kāds ir lielākais zālājs pasaulē?
A: Vislielākās pļavas atrodas Austrumāfrikā.
J: Kā sauc pļavas, kurās ir daži atsevišķi koki?
A: Zālājus ar dažiem izkliedētiem kokiem sauc par savannām.
J: Kādi ir daži citi zālāju nosaukumi?
A: Citi zālāju nosaukumi ir prērijas vai stepes.
J: Kas ir bioms?
A: Bioms ir zemes platība, kurai ir savs unikāls klimats, augi un dzīvnieki.
J: Vai zālāji ir raksturīgi tikai kādai vienai vietai?
A: Nē, pļavas ir sastopamas vairākās pasaules daļās.
Meklēt