Savanna — tropu pļavas un ekosistēma: definīcija un raksturojums

Savanna — uzzini par tropu pļavu ekosistēmu: definīcija, klimats, flora, uguns un dzīvnieku loma, kā arī sausuma un lietus sezonu ietekme.

Vārds savanna ir atvasināts no panamiešu valodas vārda, kas nozīmē prēriju vai līdzenumu. Tās parasti ir teritorijas, kas klātas ar augstu zāli; bieži vien tajās ir izkliedēti krūmi un koki, taču koku daudzums nav pietiekams, lai veidotos blīvs mežs. Visizplatītākā savannas definīcija — it īpaši tropu reģionos — ir tropu pļavas, piemēram, Āfrikā. Tām raksturīgas skaidri izteiktas sezonas: lietainais periods, kad veidojas lielākā daļa gada nokrišņu, un sausuma periods. Visi savannas augi un koki parasti var pārciest sausuma periodus, jo tiem attīstījušās īpašas pielāgošanās formas. Lielākajā daļā savannu nokrišņu ir teorētiski pietiekami daudz, lai attīstītos mežs, taču mežs neveidojas, jo kaut kas neļauj kokiem pilnībā aizņemt teritoriju — to var sekmēt gan dzīvnieku ganīšana un koku gāšana (piemēram, ziloņi Āfrikā), gan regulāri ugunsgrēki, kas iznīcina jaunos koku stādus. Tā vietā dominē zāles un citas augšanas formas, kuru saknes vai zemzemes daļas var ātri ataugt pēc uguns vai dry sezonas.

Raksturojums un izplatība

Savannas sastopamas galvenokārt tropu un subtropu joslās, bet līdzīgas ekosistēmas atrastamas arī mērenajos platuma grādos. Piemēri: Āfrikas plašās savannas, Dienvidamerikas llanos un pampas (dažviet ar atšķirīgu veģetāciju), Austrālijas tropiskās savannas. Savannu klimatiskie raksturlielumi parasti ietver mērenu līdz lielu gada nokrišņu daudzumu ar izteiktu sezonālu sadalījumu — lietainais periods var ilgt tikai dažus mēnešus, pēc tam seko gari, sausāki mēneši.

Veģetācija un pielāgošanās

• Zāles: dominējošais veģetācijas slānis, bieži ātri ataug pēc applaucēšanas vai nopļaušanas.
• Koki un krūmi: disperģēti, ar piederību pret sausumu un uguni (piemēram, bieza mizas, apakšzemes pūslīti atjaunošanās dzinumi, dziļas saknes).
• Sugas pielāgošanās: daudzām sugām ir dziļas saknes ūdens uzsūkšanai, sezonāla lapu nomaiņa vai sukulentiskas īpašības, lai samazinātu iztvaikošanu.

Uguns un dzīvnieku loma

Uguns ir viena no galvenajām dabiskajām regulējošajām īpašībām savannā. Periodiski ugunsgrēki iznīcina jaunos kokus un vairāk veicina zāļu attīstību, tādējādi uzturot atklātu ainavu. Dažas augu sugas ir pielāgojušās ugunij — tās ātri ataug no saknēm vai sēklām, kuras uguns palīdz izplatīt vai aktivizēt. Dzīvnieki, īpaši lielie ganītāji (piemēram, ziloņi, antilopes), formas var tieši ietekmēt koku izplatību, bojājot vai izraujot tos no saknēm. Kopā uguns un ganīšana nodrošina dinamisku līdzsvaru starp koku un zālaugu slāni.

Bioloģiskā daudzveidība un dzīvo organismi

Savannas ir bagātas ar dzīvnieku sugām — gan gaļēdājiem, gan zālēdājiem, kas migrē atkarībā no barības un ūdens pieejamības. Tajās dzīvo daudz putnu, rāpuļu un bezmugurkaulnieku. Augu sugu daudzveidība var būt liela, īpaši zālēdāju un sezonālo sugu ziņā, kā arī endēmiskas sugas vietējos reģionos.

Ekosistēmas pakalpojumi un cilvēka nozīme

• Barības nodrošināšana (ganību zemes lopkopībai).
• Ogļskābās gāzes uzglabāšana augsnē — savannas ietekmē globālo oglekļa ciklu.
• Bioloģiskā daudzveidība un tūrisms (piemēram, savannas nacionālie parki Āfrikā).
• Kultūras un vietējo kopienu resursi — pārtika, degviela, zāles.

Draudi un saglabāšana

Galvenie draudi savannām ir:

• zemes pārveidošana lauksaimniecībai un urbāna attīstība,
• pārmērīga ganīšana un degradācija,
• ugunsrežīma izjaukšana — gan pārmērīga uguns izmantošana, gan uguns novēršana, kas var izraisīt neparastu koku pārņemšanu (woody encroachment),
• klimata pārmaiņas, kas maina nokrišņu raksturu un sausuma intensitāti,
• invazīvas sugas, kas maina vietējo augu un dzīvnieku kopienu struktūru.

Aizsardzībai nepieciešamas integrētas pieejas: aizsargāto teritoriju izveide, ilgtspējīga ganīšana, kontrolēti plats uguns režīmi un vietējo kopienu iesaiste. Tāpat svarīga ir zinātniskā izpēte, lai izprastu savannu dinamiku un pielāgotos klimata pārmaiņām.

Noslēgums

Savanna nav vienkārši “zāļu lauks” — tā ir dinamiska ekosistēma, kurā līdzsvarā savstarpēji ietekmējas klimats, uguns, dzīvnieki un cilvēka darbība. Lai saglabātu šo bioloģiski vērtīgo ainavu nākotnei, ir jāuztur dabiskie procesi un jāīsteno ilgtspējīgas saimniekošanas prakses.

Ziemeļamerika

Ziemeļamerikā vārdu savanna lieto arī, lai apzīmētu garās zāles prērijas, kurās ir izkaisīti koki, parasti ozoli. Tas ir mērenā klimata apgabals (aukstāks nekā tropos). Tā tiek saukta par ozolu savannu, jo ozols ir galvenais koks. Vismaz pusei debesu skatu jābūt atklātam. Ja koku ir vairāk, tad to sauc par birzi vai mežu. Ja koku ir mazāk, tad tā ir prērija. (Ja ir daudz koku un krūmu un ļoti maz zāles, tad tas ir mežs). Ozolu savannas ir sastopamas Kalifornijā un Oregonā rietumu piekrastē. Dienvidrietumos tās sastopamas Arizonā, Ņūmeksikā un Meksikas ziemeļos. Vidējos rietumos tā ir sastopama augsto zālāju prērijās. Bieži vien birzs vai savanna atrodas uz austrumiem no upes, kas pietiekami bieži apturējusi ugunsgrēku, lai koki varētu augt. Lieli ozoli izdzīvo zāles ugunsgrēkus. Savannas Amerikas Savienoto Valstu vidējos rietumos uztur regulāru ugunsgrēku dēļ, nevis tāpēc, ka tās ir pārāk sausas daudziem kokiem.

Uguns saglabā savannas Ziemeļamerikā

Meklēt pēc burta