Aļnis (Alces alces) — liels briedis: suga, izplatība un dzīvesveids

Uzzini visu par aļni (Alces alces): sugu, izplatību Ziemeļeiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā, dzīvesveidu, biotopiem, uzvedību un aizsardzības pasākumiem.

Aļnis (Alces alces; Eiropā to sauc par aļni) ir viens no lielākajiem briedu dzimtas pārstāvjiem. Tas ir masīvs un garšmatu dzīvnieks ar plašu krūškurvja augstumu, garu purnu un raksturīgām plaukveida ragām (pie pieaugušiem tēviņiem). Dažas taksonomiskas skolas amerikāņu populācijas atsevišķi klasificē kā citu sugu — Alces americanus, taču bieži tās uzskata par vienas plašas sugas reģionālām pasugām.

Nosaukumi un atšķirības

Aļņa tēviņu parasti sauc par tēviņu vai bulli, aļņa mātīti — par govi, bet mazuli — par teļu. Daudzskaitļa forma latviešu valodā ir "aļņi". Angļu valodā sugas nosaukums ir "moose"; nereti jokojot dzirdama arī forma "meese" — tā ir neoficiāla un kļūdaina analogija ar vārdu "goose/geese".

Izskats

• Augums plecos: parasti 1,4–2,1 m.
• Svars: pieauguši tēviņi var svērt aptuveni 200–700 kg atkarībā no reģiona un pieejamā barības daudzuma; mātītes parasti vieglākas (ap 200–400 kg).
• Ragi: raksturīgs plati izplatīts, plaukveida ragu komplekts pie tēviņiem — tie var sasniegt vairākus metrus platumā un katru gadu tiek nobīdīti un ataug jauni.
• Apģērbs: bieza, tumšāka brūna vai pelēkbrūna kažokāda, ar izteiktu kakla siksnu un gariem kāju kauliem.

Izplatība

Aļņi sastopami galvenokārt ziemeļu puslodē — Ziemeļeiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā. Tie aizņem lielas teritorijas boreālajos mežos, taigas joslā un vietās ar pieejamu barību.

Dzīves vide un barība

Aļņi dod priekšroku mitrām un pusmitrām biotopām — ezeru, purvu un mitru pļavu tuvumā. Bieži tos var sastapt arī upju krastos un mežu pakājēs vai kalnu nogāzēs. Aļņi ir fitofāgi (augu ēdāji): galvenokārt ēd lapas, zarus, koku mizu, krūmu dzinumus, kā arī ūdensauģus, kas rudenī un ziemā nodrošina lielu daļu barības.

Uzvedība un vairošanās

• Tā kārulekļi ir pārsvarā vientuļnieki; izņemot mātītes ar teļiem vai īslaicīgas pulcēšanās ziemā, aļņi dzīvo atsevišķi.
• Vairošanās periods (ruja) notiek rudenī; tēviņi cīnās savā starpā, izmantojot ragus, un izstaro zvanīgas skaņas, lai pievilinātu mātītes.
• Parasti piedzimst viens vai divi teļi pavasarī; teļi ir dzimuši ar plankumainu kažoku, kas pirmajos mēnešos nodrošina maskēšanos.

Plēsēji, draudi un saglabāšana

Dabīgie plēsēji aļņiem ir vilki un lāči, īpaši, ja tie sastop jaunu vai vājāku indivīdu. Cilvēks ir galvenais drauds — medības, biotopu fragmentācija, ceļu un dzelzceļu satiksme (ceļu sadursmes), kā arī klimata pārmaiņas, kas maina pieejamās dzīves vides un barības sadalījumu. Daudzviet aļņu populācijas ir stabilas vai pat palielinās, bet lokāli tās var būt apdraudētas.

Interesanti fakti

• Aļņi labi peld un bieži barojas ūdenī, kur var sasniegt ūdensaugu laukumus, kas citādi nebūtu pieejami.
• Ragi aug ļoti ātri — pavasarī un vasarā tie attīstās īpašā pēkšņā augšanas tempā, sākotnēji pārklāti ar "samtu" (mīkstu asinsvadus saturošu audi), kas vēlāk nolobās.
• Aļņi spēlē nozīmīgu lomu ekosistēmā kā koksnes un krūmu lapu atbaidītāji, ietekmējot mežu attīstību un struktūru.

Dzīve

Laši ir aktīvi dienas laikā. Tie dzīvo vieni, bet ziemā dažkārt veido nelielas grupas. Laši ēd zāli, lapas, zarus, zarus, vītolu, bērzu, kļavu dzinumus un ūdensaugus. Pēc 8 mēnešu grūtniecības mātīte dzemdē vienu vai divus mazuļus. Mātītes pirmo reizi var būt grūsnas, kad ir vecumā no diviem līdz trim gadiem. Jaunie aļņi vienu gadu dzīvo kopā ar māti, bet pēc gada viņi atstāj māti un dzīvo vieni. Laši parasti dzīvo līdz piecpadsmit gadu vecumam, bet var sasniegt pat divdesmit septiņu gadu vecumu. Lašu māte agresīvi aizsargā savus mazuļus. Lašu mazuļus medī lāči un vilki.

Aļņa mātīte un viņas teliņš.

Plēsēji

Pieaugušam aļnim ir maz dabisko ienaidnieku. Sibīrijas tīģeri medī pieaugušus aļņus. Draudi ir arī vilki, jo īpaši mātītēm ar mazuļiem. Ir zināms, ka brūnie lāči medī aļņus, lai gan lāči biežāk pārņem vilku nogalinātus dzīvniekus vai noķer jaunus aļņus, nevis paši medī pieaugušus aļņus. Amerikas melnie lāči un pumas var noķert aļņu teļus un dažkārt nogalināt pieaugušās govis. Visdrīzāk, ka vilkačveidīgie aļņi ēst aļņus kā līķus, bet tie ir nogalinājuši aļņus, tostarp pieaugušos, ja aļņi ir novājināti bargās ziemas apstākļos. Zombzivis ir vienīgais zināmais aļņu jūras plēsējs. Ir zināms, ka tie ir medījuši aļņus, kas peld starp salām Ziemeļamerikas ziemeļrietumu piekrastē.

Laši un cilvēki

Cilvēki aļņus ir medījuši jau kopš akmens laikmeta.

Tumšās kažokādas dēļ aļņus ir grūti pamanīt, kad tie naktī šķērso ceļus. Dažkārt tos notriec automašīnas. Dažās valstīs, piemēram, Kanādā, Somijā un Zviedrijā, uz ceļiem ir uzstādītas brīdinājuma zīmes par aļņiem, un autoceļi ir nožogoti.

Dzelzs laikmeta segli no Sibīrijas, uz kura attēlots Sibīrijas tīģeris, kas medī aļni.

Meklēt pēc burta