Urīns: sastāvs, funkcijas un veselības nozīme

Urīns ir šķidrums, ko organisms veido nierēs. Tas tiek uzglabāts urīnpūslī un izdalās pa urīnizvadkanālu — caurulīti, kas ved no urīnpūšļa uz ārpusi; atvere parasti atrodas dzimumlocekļa galā (vīriešiem) vai vulvā (sievietēm). Urīnēšana ir viens no galvenajiem veidiem, kā organisms izvada nevajadzīgās vielas un regulē šķidruma, elektrolītu un skābju-bāzu līdzsvaru asinīs.

Sastāvs un veidošanās

Urīna veidošanos nodrošina nieres, kur asinis tiek filtrētas glomerulos, bet vēlāk nieru kanāliņos notiek nepieciešamo vielu reabsorbcija un nevajadzīgo vielu sekrēcija. Galvenās urīna komponentes ir:

Ūdens — veido aptuveni 90–96 % urīna tilpuma (atkarībā no šķidruma uzņemšanas un nieru funkcijas);
Urīnviela (apm. 2 %), kas rodas aknās no amonjaka atjaunošanās un ir galvenais slāpekļa saturošs metabolīta produkts (urīnviela);
Anonīmi vielmaiņas atkritumi — kreatinīns, urīnskābe;
Minerālvielas un elektrolīti — nātrijs, kālijs, hlorīdi, fosfāti u. c. (sāļi);
Pigmenti (piemēram, urobilīni), hormonu metabolīti, mazmolekulāras organiskas vielas, nelielas olbaltumvielu vai fermentu daļiņas atkarībā no veselības stāvokļa.

Urīna pH parasti svārstās no aptuveni 4,6 līdz 8,0, atkarībā no uztura un vielmaiņas apstākļiem. Diennakts urīna tilpums pie vesela pieaugušā parasti ir aptuveni 0,6–2 litri, atkarībā no šķidruma uzņemšanas, sviedru zuduma un nieru darbības. Dehidratācijas gadījumā urīns kļūst koncentrētāks un izdalās mazāk, bet pie lielas šķidruma uzņemšanas — daudzums palielinās un urīns ir gaišāks.

Urīna funkcijas organismā

Urīns ir svarīgs organisma regulācijas un izvadfunkciju instruments. Galvenās funkcijas:

Papildu ūdens
Papildu elektrolīti (sāļi)
Urīnviela (lielākoties organismam nav nepieciešama)
Narkotikas
Toksīni (indes organismā)( Ņemiet vērā, ka lielākā daļa toksīnu tiek izvadīti ar aknu žulti, kas toksīnus pārnes uz izkārnījumiem. Daudzos aprakstos par urīnu teikts, ka daži toksīni tiek izvadīti ar urīnu, bet nav norādīts, kādi ir šie toksīni).

Papildus izvadfunkcijai urīna izstrāde ir cieši saistīta ar nieru lomu asinsspiediena regulācijā (renīna-angiotenzīna sistēma), elektrolītu līdzsvarā un skābju-bāzu homeostāzē. Nieres arī ražo hormonus (piem., eritropoetīnu) un dažādu vielu metabolītus, kas pēc tam var parādīties urīnā.

Urīna īpašības un klīniskā nozīme

Urīna krāsa parasti ir no bezkrāsainas līdz gaiši dzeltenai; dzelteno nokrāsu piešķir urobilīni — pigmenti, kas rodas hemoglobīna sadalē. Krāsu, smaržu un izskatu var ietekmēt uzturs (piem., biešu sula var padarīt urīnu sārti), medikamenti, vitamīni, infekcijas vai asins sastāva izmaiņas. Piemēram:

Spēcīga smarža vai sliktāka smaka var liecināt par infekciju vai dehidratāciju.
Mākoņains urīns var norādīt uz hronisku vai akūtu infekciju, lipīdu klātbūtni (piem., nieru slimību) vai kristālu klātbūtni.
Sarkanīga vai brūngana krāsa var liecināt par asiņu klātbūtni (hematuriju), kam jānoskaidro cēlonis; reizēm to izraisa pārtika (piem., sarkanās bietes) vai medikamenti.
Stipri putojošs urīns var būt saistīts ar olbaltumvielu klātbūtni urīnā.

Urīna analīze (urīna striptēšana, mikroskopija, baktēriju kultūra un citi testi) ir vienkāršs un svarīgs diagnostikas rīks. To izmanto nieru slimību, urīnceļu infekciju, diabēta (glikozūrija), dehidratācijas, akmeņu, toksisku vielu iedarbības un citu stāvokļu novērtēšanai.

Kad urīns norāda uz veselības problēmām

Ja urīnā redzamas asinis, ja ir stipras sāpes, drudzis vai dedzināšana urinējot — jāvēršas pie ārsta;
Ja urīna daudzums dramatiski samazinās (oligurija) vai izdalīšanās apstājas (anūrija), tas var liecināt par nopietnu nieru funkcijas traucējumu;
Pastāvīga ļoti liels urīna daudzums (poliūrija) var būt saistīts ar diabētu vai citiem vielmaiņas traucējumiem;
Ja urīna krāsa vai smarža mainās bez acīmredzama iemesla un simptomi saglabājas, ieteicams veikt urīna analīzi.

Praktiski padomi

Paraugu ņemšanai bieži izmanto tīru, vidējo urīna strūklu (midstream) sterilu trauku, lai mazinātu kontaminācijas risku;
Dehidratācijas novēršanai dzeriet pietiekami daudz ūdens — tas arī ietekmē urīna koncentrāciju un krāsu;
Ja lietojat medikamentus vai uztura bagātinātājus, kas var mainīt urīna krāsu vai testu rezultātus, informējiet par to ārstējošo ārstu.

Daži žargona termini, kas apzīmē urīnu, ir "pee" un "piss".

Urīns.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir urīns?

A: Urīns ir šķidrums, ko organisms veido nierēs. Tas glabājas urīnpūslī un izvada no cilvēka ķermeņa pa urīnizvadkanālu, caurulīti, kas ved no urīnpūšļa uz urīnizvadkanāla atveri.

Kādas vielas tiek izvadītas no asinīm un nonāk urīnā?

A: Aknas izvada daudzus toksīnus (kaitīgās vielas) un pievieno citas asinīm nepieciešamās vielas (aminoskābes, olbaltumvielas, koagulācijas faktorus, hormonus u. c.). Pēc tam nieres noņem urīnvielas, sāļu u.c. lieko daudzumu, ievadot tos urīnā.

J: Kas piešķir urīnam dzeltenu krāsu?

A: Dzelteno urīna krāsu rada urobilīni, kas rodas, sadaloties hemoglobīnam - vielai, kas piešķir asinīm sarkano krāsu.

J: Cik daudz ūdens cilvēks izdala, ja ir dehidratēts?

A: Kad cilvēks ir dehidrēts, viņš dienā saražo mazāk nekā vienu litru koncentrēta urīna.

Jautājums: Cik daudz ūdens cilvēks saražo, ja dzer daudz ūdens?

A: Ja cilvēks dzer daudz ūdens, viņš dienā saražo līdz diviem litriem mazāk koncentrēta urīna.

J: Kādi ir žargona termini urīna apzīmēšanai?

A: Slenga termini urīna apzīmēšanai ir "pee", "wee", "wee wees" un "piss".