Nieres — anatomija, funkcijas un nieru slimību pārskats

Uzziniet nieru anatomiju, funkcijas un biežākās nieru slimības — simptomi, diagnostika, profilakse un praktiski padomi veselīgām nierēm.

Nieres ir divi mugurkaulnieku vēdera dobuma orgāni, kas pēc formas līdzinās pupiņām. Tās ražo urīnu (dzeltenu notekūdeņu, kas izplūst no urīnizvadkanāla). Tās ir daļa no urīnceļu sistēmas. Kad mediķi runā par nierēm, viņi parasti lieto vārdu nieres. Piemēram, nieru mazspēja ir tad, ja nieres ir slimas un nedarbojas.

Pirmsēklis nefro- tiek lietots arī vārdos, kas nozīmē "nieres". Piemēram, nefrologs ir ārsts, kas pēta nieres.

Anatomija

Nieres atrodas retroperitoneāli (aiz vēdera dobuma pinuma), pa vienai katrā ķermeņa pusē, aptuveni iegurnim blakus, pie muguras lejasdaļas. Pieaugušā cilvēka nieru garums parasti ir apmēram 10–12 cm, formas ziņā tās līdzinās pupiņām. Katras nieres virsmai ir gluda ārējā garoza (kortekss) un iekšējā daļa — medulla, kas sastāv no nieru piramīdām. Piramidās atrodas nefroni — funkcionālās vienības, kas filtrē asinīs esošās vielas. Vienā nierē ir aptuveni 0,8–1,2 miljoni nefronu.

Galvenās struktūras:

• Nefrons — ietver glomerulu (kapilāru kamolu) un cauruļveida sistēmu (proksimālais kanāliņš, Hēnles cilpa, distālais kanāliņš un vākmaisns), kur filtrāts pārvēršas par urīnu.
• Renālais (nieru) vākmaisns un bļodiņa — savāc izveidoto urīnu un novada to uz urīnvadiem (urēteriem).
• Renālā artērija un vēna — nodrošina asins piegādi un atgriež asinis atpakaļ. Nieres saņem aptuveni 20–25% no sirds izsvieduma apjoma.

Galvenās funkcijas

Nieres veic vairākas būtiskas organismam nepieciešamas funkcijas:

• Filtrēšana un atkritumvielu izvadīšana — no asinīm tiek noņemti slāpekļa saturoši atkritumi (piem., kreatinīns, urīnviela) un toksīni, kuri izdalās urīnā.
• Ūdens un elektrolītu līdzsvars — regulē nātrija, kālija, kalcija, magnija un skābju‑bāzes līdzsvaru.
• Asinsspiediena regulācija — caur renīna izdalīšanu iesaistās renīna‑angiotenzīna‑aldosterona sistēmā.
• Eritropoēzes veicināšana — producē eritropoetīnu, hormonu, kas stimulē sarkano asins šūnu ražošanu.
• Vitamina D aktivizācija — pārvērš 25‑hidroksivitamīnu D par aktīvo formu (kalcitriolu), kas nepieciešams kalcija vielmaiņai.
• Glikoneoģenēze — nepieciešamības gadījumā nieres var ražot glikozi.

Nieru slimību un traucējumu pārskats

Visbiežāk sastopamās nieru saslimšanas un traucējumi:

• Urīnceļu infekcijas (UTI) — baktēriju izraisītas infekcijas, kas var skart urīnpūsli un retāk — nieres (pielonefrīts).
• Nierakmeņi (urolitiāze) — kristālu veidošanās nierēs vai urīnceļos; var izraisīt stipras sāpes un obstrukciju.
• Akūta nieru mazspēja (AKI) — strauja nieru funkcijas pasliktināšanās, ko var izraisīt dehidratācija, toksīni, smagas infekcijas vai asinsrites traucējumi.
• Hroniska nieru slimība (HKS / CKD) — pakāpeniska nieru funkcijas samazināšanās, ko bieži izraisa diabēts, hipertensija vai hroniskas glomerulonefrīta formas; var progresēt līdz nieru mazspējai.
• Glomerulonefrīti — glomerulu iekaisuma slimības, kas var izraisīt hematuriju, oliguriju vai proteīnūriju.
• Neifrītis un nefrīts — atkarībā no skartās struktūras var rasties pazīmes kā tūskas, asinis urīnā un paaugstināts asinsspiediens.
• Policistiskā nieru slimība — ģenētiska saslimšana ar daudzām cistām nierēs, bieži progresē uz HKS.

Simptomi, diagnostika un ārstēšana

Bieži sastopamie simptomi:

• Samazināts urīna daudzums vai drīzāk liels daudzums ar sliktu simptomātiku, urīna krāsas izmaiņas (tumšs, asinis urīnā), putas urīnā (proteīnūrija)
• Tūska (sejas, kāju), nogurums, apetītes zudums, slikta dūša
• Sāpes muguras apakšējā daļā vai sānos (nieru rajonā)
• Paaugstināts asinsspiediens, kas var būt gan cēlonis, gan sekas nieru slimībai

Diagnostikas metodes:

• Asins analīzes — kreatinīna, urīnvielas (BUN) noteikšana, elektrolītu līmeņa mērījumi; aprēķinātais EGFR (glomerulārās filtrācijas ātrums) norāda uz nieru funkciju.
• Urīna analīze — olbaltumvielu, asiņu, šūnu vai baktēriju klātbūtne.
• Attēldiagnostika — nieru ultrasonogrāfija, datortomogrāfija (CT), retos gadījumos — magnētiskā rezonanse (MRI).
• Nieru biopsija — ja nepieciešams precīzāk noteikt audu izmaiņas (piem., glomerulonefrītu).

Ārstēšana:

• Atkarīga no cēloņa — antibiotikas infekciju gadījumā, pretsāpju un simptomātiskā terapija akūtās sāpēs un obstrukcijā.
• Hroniskas slimības vadība — asinsspiediena kontrole (bieži ar ACE inhibitoriem vai ARB), cukura līmeņa regulēšana pacientiem ar diabētu, diētas un sāls ierobežošana.
• Dialīze — hemodialīze vai peritoneālā dialīze tiek lietota pacientiem ar smagu vai beigu stadijas nieru mazspēju, lai noasinīt asinīs uzkrātās atkritvielas un šķidrumu.
• Transplantācija — nieru transplantācija var būt ilgtermiņa risinājums pacientiem ar galējo stadijas nieru mazspēju.

Profilakse un dzīvesveids

Lai samazinātu nieru slimību risku:

• Uzturi kontrolētu asinsspiedienu un cukura līmeni, ja ir hipertensija vai diabēts.
• Dzer pietiekami daudz ūdens (atbilstoši veselības stāvoklim) un izvairies no pārmērīgas sāls lietošanas.
• Izvairies no ilgstošas un nekontrolētas nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu (NSAID) lietošanas bez ārsta ieteikuma.
• Veselīgs svars, regulāras fiziskās aktivitātes un smēķēšanas atmešana palīdz samazināt nieru slimību risku.
• Regulāras pārbaudes (asins analīzes, urīna analīzes) cilvēkiem ar riska faktoriem (diabēts, hipertensija, ģimenes anamnēze nieru slimībām).

Ja rodas aizdomas par nieru disfunkciju — piemēram, izteikta tūska, asiņu parādīšanās urīnā, strauja urīna daudzuma izmaiņa vai smaga ārēja vājuma sajūta — jākonsultējas ar ārstu vai nefrologu.

Meklēt pēc burta