Dialīze - nieru aizstājterapija: mērķis, darbība un ierobežojumi

Uzzini par dialīzi — nieru aizstājterapijas mērķiem, darbību, ko tā spēj un ko nevar aizstāt, kā arī praktiskiem ierobežojumiem pacientu aprūpē.

Pēc nieru mazspējas nieres aizstāj ar aparātu, ko izmanto dialīzei. Vārds dialīze cēlies no grieķu valodas vārda dialusis, kur dia nozīmē caur un lusis - atslābināšana.

Dializi var veikt cilvēkiem, kuri saslimuši un uz neilgu laiku zaudējuši nieru darbību, vai cilvēkiem, kuriem vairs nedarbojas nieres. Nieru uzdevums ir uzturēt ūdens un minerālvielu līdzsvaru organismā. Šīs minerālvielas ir nātrijs, kālijs, hlorīds, kalcijs, fosfors, magnijs un sulfāti. Nieres no asinīm izvada arī ūdeņraža jonus. Ar dialīzes palīdzību no organisma var izvadīt šos atkritumus un palīdzēt saglabāt minerālvielu līdzsvaru.

Tomēr arī nieres ir daļa no endokrīnās sistēmas un ražo eritropoetīnu un kalcitriolu. Dialīzes aparāti nespēj aizstāt šo nieru funkcijas daļu.

Mērķis

Dialīzes galvenie mērķi ir:

• izvadīt no asinīm slāpekļa atkritumus (piemēram, urīnvielu),
• regulēt organisma šķidruma apjomu (novērst pārmērīgu tūsku un plaušu nosēšanos),
• saglabāt elektrolītu un skābju‑bāzes līdzsvaru (piem., kontrolēt kālija un nātrija līmeni),
• uzlabot simptomus, kas saistīti ar nieru mazspēju — miegainību, slikta dūša, apetītes trūkumu, niezi, elpas trūkumu u. c.

Kā dialīze darbojas

Ir divi galvenie dialīzes principi: difūzija un ultrafiltrācija. Difūzijas laikā toksīni un pārāk daudz minerālvielu pārvietojas no asinīm uz speciālu šķīdumu (dializātu) caur semipermeablu membrānu, kamēr ūdens tiek izvadīts ar ultrafiltrāciju, piespiežot šķidrumu caur membrānu pret spiediena starpību.

Dializē var regulēt dializāta sastāvu, lai samazinātu vai palielinātu konkrētu jonu koncentrāciju asinīs. Hemodialīzē asinis tiek ārēji pumpētas cauri mākslīgai membrānai; peritoneālajā dialīzē peritoneālo dobumu izmanto kā dabisku membrānu, ievadot un pēc tam izvadot dializāta šķīdumu.

Parasti hemodialīzē nepieciešama antikoagulācija (asinsspiediena atslābšanas/koagulācijas profilakses) procedūras laikā, lai novērstu asins sarecēšanu caurulēs un membrānā.

Dialīzes veidi

• Hemodialīze — visizplatītākais veids; parasti tiek veikta klīnikā vai mājās ar speciālu iekārtu. Procedūras parasti ilgst 3–5 stundas, 2–4 reizes nedēļā, atkarībā no pacienta stāvokļa.
• Peritoneālā dialīze — dializāts tiek ievadīts vēdera dobumā, kur peritoneāla membrāna nodrošina vielu apmaiņu. To var veikt diennakts laikā automātiski (APD) vai manuāli vairākas reizes dienā (CAPD), bieži kā mājas terapija.

Asins piekļuves veidi hemodialīzei

• artēriovenozā fistula — terciārā izvēle, jo nodrošina labu plūsmu un mazāk komplikāciju ilgtermiņā;
• mākslīgais grafts (šunts) — lieto, ja fistula nav iespējama;
• centrālā venoza katetra — īslaicīgai vai ātrai piekļuvei, taču ar augstāku infekciju un komplikāciju risku.

Ierobežojumi un blakusparādības

Dialīze efektīvi izpilda daudzas nieru funkcijas, taču tai ir būtiski ierobežojumi:

• Endokrīnas funkcijas netiek aizstātas: dialīze nevar ražot eritropoetīnu (tāpēc bieži nepieciešamas eritropoetīna preparātu injekcijas) un nevar aktivizēt D vitamīnu (tāpēc pacientiem nepieciešami kalcija un D vitamīna preparāti vai kalcitriols).
• Dialīze mazāk efektīvi izvada noteiktas “vidēja lieluma” molekulas (piem., beta2‑mikroglobulīnu), kas var novest pie ilgtspējīgām komplikācijām (dialīzes amiloidoze).
• Komplikācijas procedūras laikā un pēc tās:
  • zems asinsspiediens (hipotensija), muskuļu krampji, slikta pašsajūta;
  • infekcijas pie piekļuves vietas vai peritonīts peritoneālajā dialīzē;
  • asinēšana, alerģiskas reakcijas uz dializāta komponentiem vai antikoagulantiem;
  • dialīzes nelīdzsvarotības sindroms (reti, bet smagi) — ātra toksīnu likvidācija var izraisīt smadzeņu šķidruma pārvietošanos un simptomus.
• Ilgstoša dialīze palielina sirds un asinsvadu slimību risku; daudzi pacienti joprojām saskaras ar palielinātu mirstības risku salīdzinājumā ar veseliem cilvēkiem.

Praktiski aspekti un dzīvesveids

Dialīze nav tikai procedūra — tā prasa dzīvesveida pielāgojumus:

• parasti jāievēro diēta un šķidruma ierobežojumi (ierobežot nātrija, kālija, fosfora uzņemšanu, kontrolēt šķidruma daudzumu);
• daudziem pacientiem jālieto papildmedikamenti — eritropoetīns, dzelzs preparāti, fosfātu saistītāji, aktīvie D vitamīna preparāti un citi;
• ir iespējas veikt dialīzi mājās (īpaši peritoneālo dialīzi vai mājas hemodialīzi), kas dod lielāku elastību, taču prasa apmācību un atbilstošus resursus;
• nieru transplantācija bieži ir labāka ilgtermiņa risinājuma alternatīva dialīzei — tā var būt saistīta ar labāku dzīves kvalitāti un mazāku komplikāciju skaitu, taču ir atkarīga no donora un imūnsupresijas terapijas.

Secinājums

Dialīze ir dzīvību glābjoša terapija, kas atjauno daudzas nieru funkcijas, taču tai ir savi ierobežojumi — īpaši attiecībā uz endokrīnām funkcijām un ilgtermiņa komplikācijām. Lai terapija būtu pēc iespējas efektīvāka, svarīga ir regulāra medicīniska uzraudzība, pareiza diēta, piekļuves vietas aprūpe un pacientu izglītošana par ārstēšanas iespējām (mājas dialīze, transplantācija u. c.).

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir dialīze?

J: No kurienes nāk vārds "dialīze"?

J: Kam var veikt dialīzi?

J: Kāda ir nieru funkcija?

J: Kādas ir dažas no minerālvielām, kuras nieres palīdz līdzsvarot organismā?

J: Vai dialīze var aizstāt visas nieru funkcijas?

J: Kāpēc dialīze palīdz uzturēt minerālvielu līdzsvaru organismā?

Meklēt pēc burta