Homeostāze

Homeostāze ir pašregulācija, kas ir visu pašorganizējošo sistēmu pamatīpašība. Bioloģijā tā ir stabilas iekšējās vides uzturēšana.

Homeostāze ir dzīvības spēja saglabāt līdzsvaru, kad mainās vide. Dzīvnieki uztur savu ķermeni stabilā stāvoklī. Viņi to dara, regulējot savu iekšējo līdzsvaru. Piemēram, viņi regulē savu pH, temperatūru, skābekļa vai oglekļa dioksīda daudzumu asinīs utt. Pētījumu par to, kā dzīvās būtnes saglabā stabilu stāvokli, sauc par fizioloģiju. Pārsvarā mūsu fizioloģija visu mūžu darbojas neapzināti. Mums ir daudzas negatīvas atgriezeniskās saites sistēmas, kas regulē mūsu fizioloģiju, lai mēs paliktu dzīvi. Šīs sistēmas ir pašorganizējošas, un tās nav jāmācās. Tās ir iedzimtas.

Šo jēdzienu aprakstīja Klods Bernārs, un vēlāk, 1926., 1929. un 1932. gadā, to sāka lietot Valters Kanons. Valters Kanons uzskatīja, ka tās ir homeostāzes iezīmes:

1. Atvērtā sistēmā, piemēram, mūsu ķermenī, pastāvību nodrošina mehānismi, kas šo pastāvību uztur. Kanons to pamatoja ar atziņām par to, kā tiek regulēti tādi noturīgi stāvokļi kā glikozes koncentrācija, ķermeņa temperatūra un skābju un bāzu līdzsvars.

2. Lai saglabātu stabilu stāvokli, jebkuras izmaiņas automātiski saskaras ar faktoriem, kas pārmaiņām pretojas. Sāls daudzuma palielināšanās asinīs izraisa slāpes, jo organisms cenšas atšķaidīt sāls koncentrāciju āršūnu šķidrumā.

3. Homeostāzi regulējošā sistēma, kas nodrošina homeostāzi, ietver vairākus mehānismus, kuri darbojas vienlaikus vai secīgi. Cukura līmeni asinīs regulē insulīns, glikagons un citi hormoni, kas kontrolē tā izdalīšanos no aknām vai uzsūkšanos audos.

Homeostāzes piemēri:

Termostata darbība
Ūdens un minerālvielu regulēšana organismā
Ķermeņa temperatūras regulēšana: zīdītājiem un putniem ir sarežģītas sistēmas, kas uztur to ķermeņa temperatūru tuvu robežām.

Zīdītāju galvenie ar homeostāzi saistītie orgāni ir:

Arī smadzenes ir homeostāzes centrālais elements. Tās kontrolē uzvedību, un uzvedības pamatfunkcija ir uzturēt dzīvību, veicot darbības.

Saistītās lapas

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir homeostāze?

A: Homeostāze ir dzīvu būtņu stabilas iekšējās vides pašregulācija. Tā ir dzīvības spēja saglabāt līdzsvaru, kad mainās vide.

J: Kas radīja terminu homeostāze?

A: Šo terminu 1926., 1929. un 1932. gadā radīja Valters Kanons.

J: Kādas ir dažas homeostāzes pazīmes saskaņā ar Valteru Kanonu?

Atbilstoši Valtera Kanona (Walter Cannon) teiktajam homeostāze ietver nemainīgumu atvērtā sistēmā, piemēram, mūsu organismā, ko uztur mehānismi, kas pretojas pārmaiņām; jebkurš noteiktu mainīgo lielumu pieaugums vai samazinājums saskaras ar faktoriem, kas tam pretojas; un pastāv mehānismi, kas sadarbojas, lai uzturētu stabilu stāvokli.

Kādi orgāni ir iesaistīti homeostāzē zīdītājiem?

A: Zīdītāju galvenie ar homeostāzi saistītie orgāni ir hipotalāms un hipofīze, plaušas, āda, muskuļi, nieres, aknas un aizkuņģa dziedzeris. Svarīga loma ir arī smadzenēm, jo tās kontrolē uzvedību, kas, veicot darbības, uztur dzīvību.

J: Kā dzīvnieki regulē savu iekšējo līdzsvaru?

A: Dzīvnieki regulē savu iekšējo līdzsvaru, pielāgojot pH līmeni, skābekļa vai oglekļa dioksīda līmeni asinīs, temperatūru utt.

J: Kā sauc zinātni par to, kā dzīvas būtnes saglabā sevi stabilā stāvoklī?

A: Pētījumu par to, kā dzīvas būtnes uztur sevi stabilā stāvoklī, sauc par fizioloģiju.