Neapzinātais prāts: definīcija, vēsture un loma psiholoģijā

Tiek uzskatīts, ka neapzinātais prāts ir cilvēka prāta dziļākā daļa, kas darbojas cilvēkam pašam to neapzinoties. Jūtas, domas, vēlmes vai emocijas rodas it kā no nekurienes, liekot cilvēkam jautāt, no kurienes tās ir radušās.

Neapzinātais prāts ir termins, ko 18. gadsimtā radīja vācu romantiskais filozofs Frīdrihs Šelings un vēlāk angļu valodā ieviesa dzejnieks un esejists Semjuels Teilors Koleridžs. Tomēr tā ir sena ideja, kas pamanīta daudzās civilizācijās un kultūrās. Arī jautājums par to, vai arī citiem zīdītājiem ir cilvēkam līdzīgi garīgie mehānismi, ir jautājums ar ievērojamu vēsturi.

Ko nozīmē "neapzinātais prāts" mūsdienu izpratnē

Mūsdienu psiholoģijā un neirozinātnē neapzinātais prāts parasti tiek saprasts kā tie procesi, kas notiek zem apziņas sliekšņa un ietekmē uzvedību, emocijas, uztveri un lēmumu pieņemšanu, neradot tiešu apzinātu izjūtu par šo procesu. Tas ietver:

• implicīvo atmiņu un prasmju (piem., braukšanas vai rīku lietošanas iemaņas);
• priming efektus, kad viena pieredze neapzināti ietekmē nākamo reakciju;
• automātiskas kognitīvās un emocionālās reakcijas, piemēram, bailes vai pievilkšanās impulsus;
• iekšējas motivācijas un vēlmes, kuras cilvēks ne vienmēr spēj verbāli izteikt vai apzināties.

Vēsturiskā attīstība un galvenie domātāji

Kā minēts, idejas par apziņas ārpusē esošiem mehānismiem nav jaunas. Rietumu filozofijā un literatūrā tās formulēja tādi domātāji kā Semjuels Teilors Koleridžs vai Frīdrihs Šelings. Tomēr mūsdienu izpratne par neapzināto ļoti saistās ar 19.–20. gadsimta psihoanalīzi un vēlāk ar kognitīvo psiholoģiju.

Zigmunds Freids ieviesa klasisko psihodinamisko skatījumu, kur neapzinātais ir vieta represētām domām, impulsām un atmiņām, kas var izpausties sapņu, aizmiglošanos vai simptomu veidā. Kārls Gustavs Jungs paplašināja šo jēdzienu, runājot par kolektīvo neapziņu un arhetipiem — universālām tēlu un motīvu struktūrām, kas esot kopīgas cilvēcei.

Mūsdienu psiholoģija un kognitīvā zinātne

Mūsdienu pētījumi par neapzināto prātu bieži atšķiras no klasiskās psihoanalīzes. Kognitīvā psiholoģija pievērš uzmanību automātiskiem procesiem, informācijas apstrādei bez apzinātas piepūles un plašai implicitās kognīcijas gammai. Galvenie virzieni:

• Implicitā atmiņa: neatkarīga no deklaratīvās atmiņas; cilvēks var uzlabot sniegumu uzdevumā, pat neatceroties mācīšanās epizodes.
• Primings: īstermiņa neapzinātas ietekmes uz uztveri, spriedumu un motoriķi piemēri.
• Implicitās attieksmes un aizspriedumi: automātiskas vērtējuma reakcijas, ko mēra, piemēram, ar Implicit Association Test (IAT).
• Automātiskā lēmumu pieņemšana: lēmumi, kas balstās uz intuitīvu, ātru apstrādi (System 1 pēc Kahneman), pretstatā pārdomātajai, lēnajai apziņai (System 2).

Neirozinātne: kur "dzīvo" neapzinātais?

Neirozinātnes pētījumi rāda, ka neapzinātie procesi tiek realizēti plašā neironu tīklu sadarbībā. Dažas atzītas saistības:

• smadzeņu dziļākas struktūras (piem., amigdala) bieži reaģē uz emocionāliem stimuliem ātri un bez apzinātas izziņas;
• prefrontālā garoza palīdz sadarboties ar apziņu, taču daudzi automātiskie procesi notiek arī bez tās tiešas iesaistes;
• EEG un fMRI pētījumi rāda, ka stimuli, kuri netiek apzināti uztverti (sublimināli), var izraisīt mērāmus neirālus atbildes signālus un ietekmēt uzvedību.

Kā pēta neapzināto?

Galvenās pētniecības metodes ietver:

• Priminga eksperimenti — pārbauda, kā iepriekšēja ekspozīcija ietekmē nākamo uzvedību;
• Sublimināla prezentācija — stimuli, kas ir zem apzinātas uztveres sliekšņa;
• Implicit Association Test (IAT) — mēra asociatīvās reakcijas starp jēdzieniem;
• Neiroattēlveidošana (fMRI, EEG) — parāda smadzeņu aktivitātes modeļus, kas saistīti ar neapzinātiem procesiem;
• Behaviorālie uzvedības uzdevumi — reakcijas laiki, kļūdas un automātiskie mācīšanās efekti.

Terapijas un praktiskā nozīme

Psihoterapijā neapzinātais tiek aplūkots dažādi atkarībā no pieejas. Psihoanalītiskajās un psihodinamiskajās terapijās uzmanība tiek pievērsta represētām sajūtām un nenozīmīgo pārdzīvojumu atklāšanai. Kognitīvās un uzvedības terapijas vairāk fokusējas uz to, kā identificēt un mainīt automātiskās domas un ieradumus, kas var būt disfunkcionāli.

Praktiski sekojošas jomas, kur neapzinātais ir nozīmīgs:

• lēmumu pieņemšana un biznesa psiholoģija;
• mācīšanās un prasmes attīstība;
• attieksmju maiņa un starpkultūru komunikācija;
• drošība (piem., automātiskas reakcijas stresa situācijās).

Kritika un ierobežojumi

Ir svarīgi atzīmēt, ka jēdziens "neapzinātais" ir plašs un bieži tiek lietots dažādi. Galvenie iebildumi un ierobežojumi:

• dažādas teorijas runā par atšķirīgu "neapzinātā" saturu — no represētām fantāzijām līdz vienkārši automatizētām kognitīvām funkcijām;
• daļa empīrisko pētījumu ir grūti reproducējama, īpaši tie, kas izmanto subtīlus subliminālus efektus;
• psihoanalītiskās interpretācijas bieži ir grūti empīriski pārbaudāmas;
• morālas un juridiskas diskusijas par to, cik atbildīgs ir cilvēks par rīcību, kas tiek ietekmēta no neapzinātajiem impulsiem.

Kā mēs varam praktiski izmantot šo zināšanu?

• palielināt pašapziņu — veicot apzinātas pārdomas par automātiskām reakcijām un pierastajiem domāšanas modeļiem;
• trenēt uzmanību un refleksiju (piem., meditācija), lai samazinātu impulsīvas rīcības ietekmi;
• apmācīt kognitīvo elastību un metakognitīvās prasmes — iemācīties atpazīt, kad lēmums balstās uz ieradumu, nevis pārdomu;
• izmantot piemērotas terapijas metodes, ja neapzinātas virzības traucē ikdienu vai rada ciešanas.

Secinājums

Neapzinātais prāts ir daudzslāņaina parādība, kas ietver gan automātiskas kognitīvās funkcijas, gan dziļākas, psihodinamiskas motivācijas, atkarībā no teorētiskā skatpunkta. Mūsdienu psiholoģija un neirozinātne turpina sadalīt šo jēdzienu mazākos, empīriski pārbaudāmos procesos, vienlaikus saglabājot interesi par to, kā tie ietekmē mūsu ikdienu, attiecības un lēmumus. Sapratne par neapzināto ļauj labāk izprast cilvēka uzvedību un izvēlēties atbilstošas metodes pašregulācijai un terapijai.

Freida uzskati

Zigmunda Freida psihoanalīzē liela nozīme ir zemapziņai. Viņš runāja par zemapziņas nozīmi apzinātas domāšanas un uzvedības izpratnē.

Tomēr bezapziņu neatklāja Freids. Psiholoģijas vēsturnieks Marks Alšule (Mark Altschule) secināja: "Ir grūti - vai varbūt pat neiespējami - atrast 19. gadsimta psihologu vai psihiatru, kurš nebūtu atzinis, ka zemapziņa ir ne tikai reāla, bet arī ārkārtīgi svarīga."

Freida mērķis nebija atklāt zemapziņu, bet gan izstrādāt metodi tās sistemātiskai izpētei. Tomēr viņa metode ir pretrunīga, tāpat kā pārējās viņa idejas. Freids sapņus dēvēja par "karalisko ceļu uz zemapziņu". Savu ideju viņš attīstīja grāmatā "Sapņu interpretācija" (1899). Pirmsapziņa tika raksturota kā slānis starp apzināto un neapzināto domu; tās saturam var piekļūt ar nelielu piepūli. Galvenā zemapziņas iezīme ir tā sauktā "represija". Freids uzskatīja, ka daudzi cilvēki dziļi zemapziņā apspiež sāpīgas atmiņas.

Aisbergu bieži izmanto, lai ilustrētu Freida teoriju, ka lielākā daļa cilvēka prāta darbojas neapzināti.

Meklēt pēc burta