Domāšana
Doma ir smadzeņu darbība apzinātā darbībā. Tā var būt vai nebūt mērķtiecīga, vērsta uz konkrētu problēmu risināšanu. Tas nav vienīgais veids, kā darbojas smadzenes. Uzvedība var rasties instinkta rezultātā, un adaptīvā neapziņa var risināt problēmas bez cilvēka apziņas.
Citi dzīvnieki var izmantot savas smadzenes, lai risinātu problēmas, taču nav iespējams noteikt, vai viņi to dara apzināti. Domāšanu pēta četras vai piecas akadēmiskās disciplīnas, katra savā veidā. Šīs disciplīnas ir psiholoģija, filozofija, bioloģija, fizioloģija, psihoanalīze un socioloģija.
Filozofija
Prāta filozofija ir filozofijas nozare, kas pēta prāta dabu, prāta notikumus, funkcijas, īpašības un apziņu. Prāta un ķermeņa problēma, t. i., prāta attiecības ar ķermeni, īpaši smadzenēm, ir galvenais prāta filozofijas jautājums.
Prāta un ķermeņa problēma
Prāta un ķermeņa problēma ir saistīta ar to, kā izskaidrot attiecības, kas pastāv starp prātu jeb garīgajiem procesiem un ķermeņa stāvokļiem vai procesiem. Filozofu, kas strādā šajā jomā, galvenais mērķis ir noteikt prāta un prāta stāvokļu/procesu būtību un to, kā - vai vispār - prāts ietekmē un var ietekmēt ķermeni.
Mūsu uztveres pieredze ir atkarīga no stimuliem, kas no ārpasaules nonāk mūsu dažādos maņu orgānos, un šie stimuli izraisa izmaiņas mūsu garīgajā stāvoklī, galu galā izraisot sajūtu, kas var būt patīkama vai nepatīkama. Piemēram, kāda cilvēka vēlme pēc cepures liks šim cilvēkam kustināt savu ķermeni noteiktā veidā un virzienā, lai iegūtu to, ko viņš vēlas. Tad rodas jautājums, kā ir iespējams, ka apzināti pārdzīvojumi rodas no pelēkās vielas gabala, kam piemīt tikai elektroķīmiskas īpašības. Ar to saistīta problēma ir izskaidrot, kā kāda cilvēka uzskati un vēlmes var likt tā neironiem uzliesmot un muskuļiem sarauties tieši pareizā veidā. Šīs ir dažas no mīklām, ar kurām epistemologi un prāta filozofi ir saskārušies vismaz kopš Renē Dekarta laikiem.
