Psihoanalīze: definīcija, Freids, vēsture un galvenās idejas

Uzzini psihoanalīzes definīciju, Freida devumu, vēsturi un galvenās idejas — teorijas, terapijas pieejas un ietekme uz mūsdienu psiholoģiju.

Psihoanalīze ir psiholoģisko un terapeitisko teoriju un paņēmienu kopums. To aizsāka austriešu ārsts Zigmunds Freids, izmantojot Jozefa Breira un citu ārstu klīnisko pieredzi.

Kopš tā laika psihoanalīze ir paplašinājusies, tikusi pārskatīta, reformēta un attīstīta dažādos veidos. Freida kolēģiem un studentiem, piemēram, Alfrēdam Adleram un Kārlim Junga kungam, bija savas idejas. Viņi attīstīja savas idejas neatkarīgi no Freida. Daudz vēlāk Anna Freida un Melānija Kleina izmantoja šīs idejas, lai ārstētu grūtībās nonākušus bērnus.

Psihoanalīzes pamatidejas ir:

• Neapzinātais — liela daļa cilvēka domāšanas, jūtu un motivācijas norisinās ārpus tiešas apziņas. Emocijas, vēlmes un atmiņas, kas ir apzināts prātam nepieejamas, ietekmē uzvedību.
• Sekundāras psihiskās struktūras — prātu var saprast kā vienību, kurā darbojas Id (instinkti un impulsivitāte), Ego (reālās pasaules pielāgošanās) un Superego (vērtības, normas, aizliegumi).
• Attīstības stadijas — bērna emocionālā un libido (dzīvesenerģijas) attīstība notiek caur posmiem (piem., orālā, anālā, faliskā, latentā, genitālā), kuru konfliktu risināšana ietekmē personības struktūru pieaugušā vecumā.
• Aizsardzības mehānismi — Ego izmanto stratēģijas (piem., represija, projekcija, racionalizācija, neirotizācija), lai mazinātu iekšējo konfliktu un trauksmi. Tie bieži darbojas neapzināti.
• Transference un countertransference — pacients pārnes sajūtas, attieksmes un attiecību modeļus no svarīgām pagātnes personām uz terapeitu; terapeits var reaģēt ar savām emocionālajām atbildēm.
• Simboliskā nozīme sapņiem un kļūdām — sapņi, „slepens” runas kļūmes un simboliskas darbības var atklāt slēptas vēlmes un konfliktus; sapņu analīze ir viens no instrumentiem šādu nozīmju atklāšanā.

Vēsture un attīstība

Psihoanalīze radās 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā kā mēģinājums sistemātiski izpētīt neapzināto un tā ietekmi uz psihisko veselību. Freids un viņa pirmie kolēģi pētīja histērijas gadījumus, izmantojot sarunas metodi un sapņu interpretāciju. Freids sākotnēji pievērsās seksualitātes lomai psihiskajos traucējumos, izstrādāja Oidipa kompleksa jēdzienu un detalizētu aizsardzības mehānismu sarakstu.

No Freida sākotnējās skolas izauga vairāk atzaru: daļa autoru uzsvēra sociālos faktorus un interpersonālās attiecības (piem., Alfrēds Adlers), citi — kolektīvo neapzināto (Kārlis Jungs), vēl citi attīstīja ego psiholoģiju un objektu attiecību teorijas (Anna Freida, Melānija Kleina un citi). 20. gs. vidū un beigās psihoanalīze gan zaudēja dominējošo statusu akadēmiskajā psiholoģijā, gan saglabāja lielu ietekmi klīniskajā praksē, kultūrkritikā un literatūrā.

Freida galvenās idejas — īss pārskats

• Instinkti un libido: Freids iztēlojās psihisko enerģiju kā libido, kas virza cilvēku uzvedību. Vēlāk viņš pievienoja nāves impulsu (Thanatos) kā pretēju spēku.
• Psihoseksuālās attīstības stadijas: katrā stadijā ir dominējošas intereses un konflikti; neatrisināti konflikti var radīt fiksācijas vai rakstura iezīmes.
• Represe (atgrūšana): nozīmīgs mehānisms, ar kuru apzinātas atmiņas vai impulsi tiek padziļināti novirzīti no apziņas.

Terapeitiski paņēmieni

• Brīvā asociācija: pacientam tiek lūgts brīvi runāt par visu, kas nāk prātā — terapeits meklē atkārtojumus, aizliegumus un simbolus.
• Sapņu analīze: sapņi tiek interpretēti kā „ceļš uz neapzināto”. Freids atšķir sapņa manifestēto saturu (tas, ko sapņojam) no latentā satura (slēptā nozīme).
• Interpretācija: terapeits skaidro pacientam aizdomīgas tēmas, aizsargmehānismus vai pārcelšanās saturu, lai pacients varētu apzināties un pārstrādāt iekšējos konfliktus.
• Ilgtermiņa un intensitāte: tradicionālā psihoanalīze parasti ir intensīva (vairākas nodarbības nedēļā) un ilgstoša; mūsdienu psihodinamiskā terapija var būt īsāka un fokusētāka.

Vēlākās skolas un attīstība

Pēc Freida sekoja daudzi virzieni, kas transformēja vai paplašināja psihoanalītisko domāšanu:

• Neo-freidiāņi (piem., Adlers, Jungs) uzsvēra sociālos, kultūras un kolektīvos faktorus.
• Ego psiholoģija koncentrējās uz adaptāciju, realitātes uztveri un psihes aizsardzības funkcijām.
• Objektu attiecību skolas (Melānija Kleina, Donald Winnicott u.c.) pētīja agrīnas attiecības ar aprūpētājiem un to ietekmi uz personību, uzsverot iekšējo attiecību reprezentāciju nozīmi.
• Modernā psihodinamika integrē empīriskus pētījumus, pievēršoties īsākām un strukturētākām terapijām, kas ir pētītas kontrolētos pētījumos.

Kritika un ierobežojumi

• Empīriskais pamatojums: daudzi Freida apgalvojumi ir grūti pārbaudāmi vai nepietiekami atbalstīti ar moderniem empīriskiem datiem.
• Falsificējamība: psihoanalītiskās teorijas reizēm tiek kritizētas par to, ka tās nevar kļūt par zinātniski pārbaudāmām hipotēzēm.
• Kultūras un dzimumu aizspriedumi: daži postulāti (piem., freidiska uzmanība uz seksualitāti vai idejas par sievietes „skaudību par dzimumlocekli”) tiek uzskatīti par kultūrainām vai novecojušām.
• Laiks un resursi: klasiskā psihoanalīze ir ilgstoša un dārga, tāpēc nav pieejama ikvienam pacientam.

Mūsdienu nozīme un pielietojums

Lai gan tradicionālā Freida psihoanalīze vairs nav vienīgais vai dominējošais modelis psihoterapijā, psihoanalītiskās idejas turpina ietekmēt klīnisko praksi, personības teorijas, literatūras un kultūras analīzi. Mūsdienu psihodinamiskās terapijas ir attīstījušas īsākas, strukturētākas pieejas ar pētījumiem, kas demonstrē efektivitāti depresijas, personības traucējumu un bērnu emocionālo problēmu ārstēšanā.

Kam psihoanalīze var palīdzēt?

• Personības problēmas un hroniskas emocionālas grūtības.
• Attiecību modeļu atkārtošanās un nepārtraukta emocionāla ciešana.
• Pārdzīvojumi, kuriem raksturīga dziļa nozīmes meklēšana un kuri atsakās no ātrām simptomu mazināšanas pieejām.

Kopsavilkums

Psihoanalīze ir plaša teoriju un terapijas metožu tradīcija, kas uzsver neapzināto nozīmi, agrīno attiecību ietekmi un emocionālo konfliktu lomu psihiskajā veselībā. Tā ir bijusi gan ievērojams pavērsiens cilvēka psihes izpratnē, gan mērķains objekts kritikai. Mūsdienās psihoanalītiskā domāšana dzīvo tālāk, adaptējoties jaunām zinātniskajām prasībām un klīniskajām vajadzībām.

Meklēt pēc burta