Psihoanalīze
Psihoanalīze ir psiholoģisko un terapeitisko teoriju un paņēmienu kopums. To aizsāka austriešu ārsts Zigmunds Freids, izmantojot Jozefa Breira un citu ārstu klīnisko pieredzi.
Kopš tā laika psihoanalīze ir paplašinājusies, tikusi pārskatīta, reformēta un attīstīta dažādos veidos. Freida kolēģiem un studentiem, piemēram, Alfrēdam Adleram un Kārlim Junga kungam, bija savas idejas. Viņi attīstīja savas idejas neatkarīgi no Freida. Daudz vēlāk Anna Freida un Melānija Kleina izmantoja šīs idejas, lai ārstētu grūtībās nonākušus bērnus.
Psihoanalīzes pamatidejas ir:
Pirmajā rindā: Stenlijs Hols, Kārlis Jungs; Aizmugurējā rindā: Brills, Ernests Džonss, Šandors Ferenči, at: Klārka universitāte Vusterā, Masačūsetsas štatā.
Freids un viņa meita Anna, 1913. gads
Neapzinātais prāts
Dažreiz cilvēki nespēj pateikt, kāpēc viņi jūtas tā, kā jūtas, vai rīkojas tā, kā rīkojas. Tas, kas izraisa šīs sajūtas un rīcību, psihodinamiskajā teorijā tiek dēvēts par neapzināto.
Dažādas metodes
Zem plašā jēdziena "psihoanalīze" ir vismaz 22 dažādas pieejas teorijai un klīniskajai ārstēšanai. Ar šo terminu apzīmē arī bērnu attīstības izpētes metodi.
Freida psihoanalīzē tiek izmantots ārstēšanas veids, kurā subjekts (analītiskais pacients) runā, tostarp brīvās asociācijas, fantāzijas un sapņi. No tiem analītiķis noskaidro neapzinātos konfliktus, kas izraisa pacienta simptomus un rakstura problēmas. Interpretējot tos pacientam, analītiķis gūst ieskatu problēmās. Analītiķis identificē un noskaidro pacienta patoloģiskās aizsargspējas, vēlmes un vainas apziņu.
Psihoanalīze ir tikusi kritizēta no daudzām pusēm. Tā tiek dēvēta par pseidozinātni un tai trūkst empīriska pamatojuma. Tomēr psihiatrijā tā joprojām ir ietekmīga, dažviet vairāk nekā citur.
