Bērnu attīstība

Agrīnās idejas

Viduslaikos

Šajā laikā bērni tika uzskatīti par atsevišķiem cilvēkiem, nevis pieaugušajiem. Bērni līdz 7 vai 8 gadu vecumam atšķīrās no citiem cilvēkiem un tika uzskatīti par bērniem. Pat pusaudži nebija pilnībā pieauguši. Reliģiskajos rakstos dažkārt tika runāts par bērniem kā par ļauniem un tādiem, kam jābūt šķīstiem. Dažkārt par viņiem runāja arī kā par labiem un eņģeļiem.

Reformācijas laikā

Reformācijas laikā tika uzskatīts, ka bērni piedzimst ļauni. Pieaugušie uzskatīja, ka bērni ir jāmāca būt par personību. Bērniem bija jāvalkā pieguļošas un neērtas drēbes. Bērna audzināšana tika uzskatīta par vienu no svarīgākajām lietām. Pieaugušie vēlējās, lai bērni mācībās izmantotu saprātu.

Apgaismības laikmets

Apgaismības laikā cilvēki sāka domāt citādi par bērniem un attīstību. Cilvēki vairāk cienīja bērnus un labāk izturējās pret viņiem. Apgaismības laikā par bērniem domāja divi svarīgi cilvēki. Tie bija Džons Loka un Žans Žaks Ruso.

Džons Lokijs

Džons Loks uzskatīja, ka bērni piedzimst bez jebkādām zināšanām. Viņš uzskatīja, ka prāts ir tabula rasa jeb tukša plāksne. Tas nozīmē, ka prāts ir kā tukšs papīra gabals, kad cilvēks piedzimst. Bērni dzīvē iegūst zināšanas un aizpilda tukšo papīru. Loka uzskatīja, ka vienīgais veids, kā bērni iegūst zināšanas, ir darot dažādas lietas dzīvē un gūstot pieredzi no šīm lietām. Loka idejas par to, kā bērni iegūst zināšanas, mainīja cilvēku priekšstatus par bērniem. Viņš uzskatīja, ka mācībām jābūt nevis uzdevumam, bet gan izklaidei. "Bērniem jābūt brīviem būt bērnišķīgiem," rakstīja Loka. Loka idejas bija pretējas baznīcas principiem, stingri uzskatot, ka bērniem būtu jālasa pasakas, nevis reliģiski teksti. Bērni tika uztverti labāk un guva lielāku cieņu no pieaugušo puses. Loka vēlējās, lai vecāki pavadītu vairāk laika ar bērniem un palīdzētu viņiem mācīties. Viņš uzskatīja, ka bērnu zināšanu attīstībai ir nepieciešams, lai vecāki palīdzētu bērniem piedzīvot jaunas lietas un mācītu par tām. Loka izvirzīja audzināšanu kā svarīgāko bērna attīstības daļu.

Žans Žaks Ruso

Žanam Žakam Ruso par bērniem bija citāds viedoklis nekā Lokam. Viņš uzskatīja, ka bērni piedzimst, zinot, kas ir pareizi un kas nē. Ruso nedomāja, ka bērni ir "tukši latiņi", kā to uzskatīja Loceklis. Viņš uzskatīja, ka bērni ir "cēli mežabrāļi". Tā ir doma, ka bērni piedzimst labi, bet sabiedrība var padarīt viņus sliktus. Ruso uzskatīja, ka pieaugušajiem vajadzētu pievērst uzmanību bērnu vajadzībām dažādos viņu attīstības posmos.

Bērnu attīstības teorijas

Psihoseksuālā teorija

Zigmunds Freids bija neirologs un psihoanalītiķis, kurš centās palīdzēt pieaugušajiem tikt galā ar viņu problēmām. Viņš runāja ar pieaugušajiem par to, kad viņi bija bērni, un par visu, kas šajā laikā notika. Freids pievērsās zemapziņai. Tā ir prāta daļa, par kuru cilvēks nevar zināt tieši. Freids uzskatīja, ka neapzinātajam prātam ir liela nozīme cilvēku domāšanā un sajūtās. Tas, kā cilvēki domā un jūtas, var ietekmēt viņu rīcību. Freida idejas lika viņam izstrādāt psihoseksuālo teoriju. Psihoseksuālā teorija koncentrējas uz to, kā bērna vēlmes tiek kontrolētas agrīnajos gados un kāda ietekme tam ir, kad bērns kļūst par pieaugušo.

Freids uzskatīja, ka katra cilvēka personību veido trīs daļas. Šīs daļas ir id, ego un superego. Katrai no šīm trim daļām ir savs mērķis, taču tās gandrīz nekad nav vienotas. Trīs daļas, kas nav saskaņotas, ir iemesls, kāpēc cilvēki ir nelaimīgi un viņiem ir problēmas.

Kad bērns piedzimst, viņam ir tikai pamatvajadzības. Mazulim ir nepieciešams ēst, gulēt un izmantot vannas istabu. Šīs pamatvajadzības palīdz bērnam dzīvot. Šīs pamatvajadzības veido id. Id vēlas tikai apmierināt šīs vajadzības. Id vēlas, lai vajadzības tiktu apmierinātas uzreiz un nebūtu jāgaida. Freids uzskatīja, ka mazus bērnus pārvalda id. Id nezina vai nerūpējas par to, kas ir pareizi un nepareizi. Tas vēlas tikai apmierināt savas vajadzības. Tas nozīmē, ka mazi bērni nezina, kas ir pareizi un nepareizi. Viņi zina tikai to, ko vēlas id. Bērni rīkojas saskaņā ar id vēlmēm pat tad, kad to nevajadzētu darīt. Bērni sāk mācīties, ka viņi ne vienmēr var saņemt to, ko vēlas, kad to vēlas. Tā rezultātā veidojas ego. Ego "pārvalda realitātes princips". Tas nozīmē, ka tas zina, kas pasaulē patiešām var notikt. Ego zina, vai id var saņemt to, ko vēlas, skatoties, vai vēlme var tikt piepildīta. Ja id vajadzības nevar apmierināt, ego kontrolē id un tā vēlmes. Bērni, kuriem ir izveidojies ego, var kontrolēt savas pamatvajadzības un savu rīcību. Kad ego ir izveidojies, bērni iegūst pašapziņu, kontrolējot savas vajadzības. Superego veidojas, bērniem sadarbojoties ar vecākiem un citiem sabiedrības locekļiem. Superego darbojas kā noteikumu sekotājs. Tas ļauj bērnam zināt, kas ir pareizi un kas nē, pamatojoties uz to, kādi ir sabiedrības noteikumi par to, kas ir pareizi un nepareizi. Vainas sajūta ir galvenais veids, kā superego bērniem norāda noteikumus par to, kas ir pareizi un nepareizi.

Freids uzskatīja, ka bērni iziet cauri piecām psihoseksuālās attīstības stadijām. Šajās stadijās bērniem ir jārisina problēmas starp vajadzībām un to, ko vēlas sabiedrība. Šo problēmu novēršana ļauj bērniem labi attīstīties pieaugušo dzīvē. Problēmas, kas rodas pieaugušajiem, ir saistītas ar stadiju, kurā viņiem ir bijušas problēmas. Piecas stadijas ir šādas: orālā, anālā, faliskā, latentā un genitālā. Orālais posms sākas piedzimstot, un tas ir saistīts ar bērna zīdīšanas vajadzībām. Anālais posms ir otrais posms, un tas ir 1-3 gadus veciem bērniem. Tas ir saistīts ar urīna un izkārnījumu noturēšanu un izvadīšanu. Trešais posms, falošais posms, ir 3-6 gadu vecumā, un tas ir saistīts ar dzimumorgāniem. Freids uzskatīja, ka šis posms ir viens no svarīgākajiem posmiem, kurā jānovērš problēmas. Ja bērns problēmas nenovērš, viņam var attīstīties vai nu Edipa komplekss (zēniem), vai Elektras komplekss (meitenēm). Šīs problēmas rodas no mīlestības vai nu zēna mīlestības pret māti, vai meitenes mīlestības pret tēvu. Lai pārtrauktu problēmas, zēns vai meitene pārņem tēva (zēniem) vai mātes (meitenēm) vērtības. Psihoseksuālo stadiju ceturtā stadija ir latentā stadija, un tā notiek 6-11 gadu vecumā. Šajā stadijā visvairāk aug superego, un bērni vērtības pārņem no sabiedrības. Pēdējais posms ir dzimumposms, un tas ilgst līdz pusaudža vecumam. Šajā stadijā bērniem sāk patikt citi un viņi veido heteroseksuālas attiecības.

Freida psihoseksuālās stadijas

Posms	Vecums
Mutiski	Dzimšana - 1 gads
Anal	1-3 gadi
Faliskais	3-6 gadi
Kavēšanās laiks	6-11 gadi
Dzimumorgāni	Pusaudžu vecums

Freida bērnu attīstības teorija ir svarīga, jo viņš pirmais norādīja uz vecāku un bērnu attiecību nozīmi.

Psihosociālā teorija

Ēriks Ēriksons bija Freida ideju sekotājs un sāka savu teoriju, izmantojot Freida idejas. Ēriksona teoriju sauc par bērna attīstības psihosociālo teoriju. Eriksons izmantoja Freida id, ego un superego ideju un attīstības stadijas, lai izveidotu savu teoriju. Eriksons uzskatīja, ka ego ir "ārkārtīgi svarīgs". Ego bija svarīgs, jo tas ļauj bērnam kļūt par indivīdu un kļūt par sabiedrības sastāvdaļu. Eriksons savai teorijai pievienoja vairāk posmu nekā Freids, un daži no viņa posmiem ir līdzīgi Freida teorijai. Eriksona teorijā bija astoņas stadijas. Katrā stadijā ir problēma starp divām dažādām jūtām. Bērna personību veido tas, kā viņš atrisina katru problēmu.

Erkison's posmi

• 1. posms: pamata uzticēšanās pret neuzticēšanos: uzticēšanās attīstās, jo zīdaiņiem ir nepieciešams, lai pieaugušie rūpētos par viņu vajadzībām. Erkizons uzskatīja, ka šis posms nekad nav pabeigts.
• 2. posms: autonomija pret kaunu un šaubām : Maziem bērniem ir jāiemācās veikt tādas darbības kā barošana, ģērbšanās un mazgāšanās ar palīdzību.
• 3. posms: iniciatīva pret vainas apziņu: bērni var izlikties, kas viņi vēlas būt, spēlējoties.
• 4. posms: Rūpniecība pret mazvērtību: bērni mācās strādāt kopā ar citiem ārpus ģimenes.
• 5. posms: identitāte pret identitātes apjukumu: bērns veido savu sevis apziņu.
• 6. posms: intimitāte pret izolāciju: jaunie pieaugušie veido attiecības ar citiem.
• 7. posms: Generativitāte pret stagnāciju: pieaugušie kļūst par vecākiem un rūpējas par bērniem.
• 8. posms: integritāte pret izmisumu: pieaugušie domā par to, kāds viņi ir bijuši.

Ēriksona posmi ir svarīgi, jo viņi aplūkoja sabiedrību un kultūru un to, kā tās ietekmē personību. Freids pievērsās tikai seksualitātei. Ēriksona stadijas parāda arī to, kā personība veidojas, bērniem augot.

Eriksona un Freida stadijas

Vecums	Ēriksona posms	Freida posms
Dzimšana - 1 gads	Pamata uzticēšanās pret neuzticēšanos	Mutiski
1-3 gadi	Autonomija pret kaunu un šaubām	Anal
3-6 gadi	Iniciatīva pret vainu	Faliskais
6-11 gadi	Rūpniecība pret nepilnvērtību	Kavēšanās laiks
Pusaudžu vecums	Identitāte pret identitātes neskaidrību	Dzimumorgāni
Jauniešu pilngadība	Intimitāte pret izolāciju	NAV PIEMĒROJAMS
Vidējā pilngadība	Ģeneratīvi pret stagnāciju	NAV PIEMĒROJAMS
Vecumdienas	Integritāte pret izmisumu	NAV PIEMĒROJAMS

Biheiviorisms

Džonam Vatsonam nepatika Freida un Ēriksona psihoanalītiskās teorijas. Lai saprastu, kā attīstās bērni, Votsons izvēlējās aplūkot cilvēku uzvedību. Viņa idejas ietilpst biheiviorisma koncepcijā. Vatsonu "iedvesmoja Pavlova pētījumi par dzīvnieku mācīšanos". Pavlova pētījumi bija vērsti uz klasisko kondicionēšanu. Klasiskā kondicionēšana ir tad, kad dzīvnieks vai cilvēks iemācās reaģēt uz stimulu, lietu, kas izraisa reakciju. Vatsons uzskatīja, ka bērnus varētu mācīt, izmantojot šo metodi. Vatsons nolēma pārbaudīt savu teoriju, veicot eksperimentu ar deviņus mēnešus vecu mazuli Albertu.

Vatsons sāka savu eksperimentu, pārbaudot, vai Alberts no kaut kā baidās. Votsons vēlējās noskaidrot, vai Alberts baidās no baltas žurkas. Tāpat kā vairums zīdaiņu, Alberts no baltās žurkas nebaidījās. Votsons vēlējās pārbaudīt, vai viņš var likt Albertam nobīties, izmantojot klasisko kondicionēšanu. Votsons atklāja, ka Albertu biedē āmura skaņa, ar kuru tas ar āmuru sit tērauda gongu. Kad Albertam bija vienpadsmit mēneši, Votsons turpināja eksperimentu. Albertam iedeva balto žurku. Dažas sekundes vēlāk Vatsons lika āmuriņam trāpīt pa gongu. Kad tas notika, Alberts raudāja. Tas tika darīts septiņas reizes. Pēc septiņām reizēm Alberts raudāja, kad ieraudzīja balto žurku. Mazais Alberts sāka baidīties arī no citām lietām, ko sauca par ģeneralizāciju. Šīm lietām bija līdzība ar balto žurku. Tās bija trusis, suns, kažoks, Ziemassvētku vecīša maska un Vatsona mati. Vatsona eksperiments bija svarīgs, jo viņš spēja iemācīt Albertam no kaut kā baidīties.

Vatsons pierādīja, ka bērnus var mācīt, izmantojot klasisko kondicionēšanu. Pēc eksperimenta Vatsons uzskatīja, ka bērnus ietekmē vide.

Sociālās mācīšanās teorija

Alberts Bandura uzskatīja, ka bērni mācās, vērojot citus sabiedrībā. Pēc vērošanas bērni kopē to, kas tiek darīts. Viņa teoriju sauc par sociālās mācīšanās teoriju. Kopēšanu, ko bērni veic, sauc par modelēšanu. Personu, kuru bērni kopē, sauc par modeli. Bandura uzskatīja, ka ir četri nosacījumi, kas nepieciešami, lai modelēšana notiktu.

1. Uzmanība: bērnam ir jāpievērš uzmanība modeļa uzvedībai.
2. Uzturēšana: bērnam ir jāatceras uzvedība.
3. Reprodukcija: bērnam ir jākopē uzvedība.
4. Motivācija: bērnam ir nepieciešams iemesls, lai kopētu uzvedību.

Eksperiments ar lelli Bobo (1961)

Bērni, visticamāk, modelēs uzvedību, ja modelis ir no viena dzimuma. Meitenīte labāk kopēs sievietes modeli nekā vīrieti. Tas ir tāpēc, ka bērns vēlas rīkoties kā cilvēki, kas viņai līdzinās. Tāpat bērni biežāk modelē uzvedību, ja uzvedība gūst pozitīvu reakciju no pieaugušajiem. Ja bērni tiek uzslavēti, viņi turpinās darīt šo uzvedību. Viņi to dara tāpēc, ka vēlas saņemt vairāk uzslavu. Bērns ne vienmēr saņems uzslavas par savu uzvedību. Tā vietā viņš var saņemt sodu. Ja bērns par uzvedību saņem sodu, viņš to nemodelē. Bērns var arī izvēlēties modelēt vai nemodelēt uzvedību, vērojot, kas notiek ar modeli. Ja modelis saņem sodu, bērns nemodelē šo uzvedību. Tas ir tāpēc, ka bērns nevēlas saņemt sodu. Bandura veica eksperimentu, lai pārbaudītu savas idejas. Eksperiments ir pazīstams kā Bobo lelles eksperiments.

Banduras eksperimentam tika ņemti 36 zēni un 36 meitenes. Bērni bija vecumā no 3 līdz 6 gadiem. Viņš izmantoja arī vienu vīrieša un vienu sievietes modeli. Bandura vēlējās noskaidrot, vai bērni modelēs agresīvu vai ļaunprātīgu uzvedību. Bandura sadalīja bērnus astoņās grupās pa 6 bērniem un vienā grupā pa 24 bērniem. Grupas tika izveidotas, sadalot pusi bērnu agresīvā grupā un pusi - neagresīvā grupā. Abas grupas atkal tika sadalītas uz pusēm pa zēniem un meitenēm. Pēc tam Bandura sadalīja meitenes divās grupās. Vienā grupā bija sievietes modelis, bet otrā - vīrieša modelis. To pašu viņš izdarīja ar zēniem. Grupā, kurā bija 24 cilvēki, nebija neviena modeļa. Bērni tika ievietoti spēļu istabā ar modeli. Bērniem lika apsēsties uz krēsla, un modelis devās uz otru telpas pusi. Agresīvās grupās esošie bērni redzēja, kā modelis piegāja pie lelles Bobo, kas atradās telpā, un ar to spēlējās. Lielāko daļu laika modelis bija agresīvs pret lelli. Bērni, kuri nebija agresīvajā grupā, redzēja, kā modelis spēlējas ar rotaļlietām un nepievērš uzmanību lellei Bobo. Pēc tam modelis izgāja no istabas. Bērni drīkstēja spēlēties ar istabā esošajām rotaļlietām. Dažas no rotaļlietām ļāva bērniem spēlēties un būt agresīviem. Bērni vēroja, kā viņi spēlējas ar rotaļlietām. Bērni, kuri redzēja agresīvo modeli, agresīvi rotaļājās ar rotaļlietām. Bērni, kuriem bija modelis, kas nebija agresīvs, rotaļājās jaukāk. Bērni spēlēja jauki, jo viņi neskatījās uz agresīvo modeli, lai kopētu viņa uzvedību. Banduras eksperiments parādīja, ka bērni var mācīties uzvedību no pieaugušajiem, vērojot pieaugušo uzvedību.

Kognitīvās attīstības teorija

Žans Piažē sāka savu teoriju par bērna attīstību, kad viņš apšaubīja bērnu domāšanas veidu. Viņš uzskatīja, ka zīdaiņiem un bērniem ir atšķirīga izpratne nekā pieaugušajiem. Piažē pievērsās bērnu, nevis pieaugušo kognitīvajai attīstībai. Kognitīvā attīstība ir pētījums par to, kā domā un mācās pieaugušie un bērni. Piažē darbs palīdzēja izstrādāt jaunus izglītības veidus un atklājumu mācīšanās programmas. Piažē kognitīvās attīstības teorijai ir trīs galvenās daļas:

1. Shēmas
2. Pielāgošana
3. Attīstības posmi

Shēmas

Piažē uzskatīja, ka bērniem ir un veidojas shēmas viņu attīstības gaitā. Shēmas ir veids, kā izprast pieredzi. Shēma ir priekšstats par kaut ko bērna prātā. Parasti tas ir priekšstats par to, kā pasaulē notiek dažādas lietas. Šis priekšstats palīdz bērnam izprast pasauli un rīkoties tajā. Kā shēmas piemēru var minēt bērna shēmu par atrašanos klasē. Bērna priekšstatā būtu tādas lietas kā skolēni, kas sēž krēslos pie rakstāmgalda. Klases priekšgalā atrodas skolotājs, kurš māca. Šī shēma palīdz bērnam zināt, kā rīkoties, un zināt, kas varētu notikt klasē.

Piažē uzskatīja, ka pirmās shēmas ir saistītas ar bērna reakciju uz pasauli. Piažē uzskatīja, ka bērni piedzimst ar dažām shēmām, tās nemācoties. Šīs shēmas ir sensomotoriskas darbības. Šīs shēmas ir ļoti vienkāršas. Bērnam kļūstot vecākam, shēmas kļūst sarežģītākas. Bērns sāk domāt, pirms sāk rīkoties. To darot, bērns izmanto mentālās reprezentācijas jeb attēlus prātā, kas pārstāv dažādas lietas. Mentālās reprezentācijas prātā var tikt pārveidotas par jaunām idejām. Piažē uzskatīja, ka divi spēcīgākie garīgie priekšstati ir tēli un jēdzieni. Attēli ir priekšstati par priekšmetiem, cilvēkiem un telpām. Jēdzieni attēlus apvieno dažādās grupās. Shēmas var mainīt un veidot, bērna prātā saliekot kopā un mainot tēlus un jēdzienus.

Pielāgošana

Piažē uzskatīja, ka bērna prāts pielāgojoties labāk pielāgojas pasaulei. Bērni izmanto pielāgošanos, mainot shēmas, lai tās atbilstu pasaulei. Piažē uzskatīja, ka adaptācijai ir divas daļas: asimilācija un akomodācija. Asimilācijas procesā bērni izmanto savas esošās shēmas, lai izprastu pasauli. Bērnu shēmas ne vienmēr ir pareizas. Ja bērnam ir shēma, kas nav pareiza, bērnam tā ir jāmaina. To sauc par akomodāciju. Akomodācijas procesā tiek veidotas jaunas shēmas vai mainītas vecās. Izmaiņām ir jānotiek, lai bērns varētu labāk izprast pasauli. Piažē uzskatīja, ka starp asimilāciju un akomodāciju pastāv līdzsvars. Šo līdzsvaru viņš sauca par kognitīvo līdzsvaru. Kad bērna shēmas atbilst viņa pasaules izpratnei, bērns ir līdzsvarā. Ja shēmas neatbilst, bērns ir nelīdzsvarotā stāvoklī. Piažē kustību starp līdzsvaru un nelīdzsvarotību sauca par līdzsvara līdzsvarošanu.

Kognitīvās attīstības posmi

Piažē iedalīja bērnu kognitīvās attīstības posmus četros posmos. Šie posmi vienmēr iet vienā un tajā pašā secībā. Šie posmi arī notiek ar bērniem visur. Katrā posmā ir galvenās detaļas, kas notiek šajā posmā.

Kognitīvās attīstības posms	Vecums
Sensorimotorā	0-2 gadi
Pirmsoperācijas	2-7 gadi
Betona ekspluatācija	7-11 gadi
Oficiālā operatīvā darbība	11 gadi un vecāki

Sensorimotorais posms

Sensomotorais posms ir pirmais Piažē teorijas posms. Šajā posmā bērni "domā" ar acīm, ausīm un rokām. Šajā posmā bērni iepazīst pasauli, izmantojot savas maņas. Piažē uzskatīja, ka šajā posmā bērni mācās, darot vienas un tās pašas darbības atkal un atkal. Šo darbību pamatā ir viņu maņu pieredze. Piažē to sauca par apļveida reakciju. Ir divi galvenie apļveida reakcijas veidi: primārā un sekundārā. Mēnesi veci bērni izmanto primāro apļveida reakciju. Primārajā apļveida reakcijā bērni veic darbības, kas saistītas ar viņu pamatvajadzībām, piemēram, ēšanu. Četrus līdz astoņus mēnešus veci bērni izmanto sekundāro apļveida reakciju. Sekundārā cirkulārā reakcija notiek, kad bērni ar savām darbībām cenšas panākt, lai notikumi notiktu. Sekundārā apļveida reakcija bērniem palīdz kontrolēt savu uzvedību. Astoņus līdz divpadsmit mēnešus veci bērni spēj kontrolēt savu uzvedību.
Sensomotorajā posmā bērni iegūst objektu pastāvību. Tas notiek laikā no 8 līdz 12 mēnešiem. Objekta pastāvība ir apziņa, ka kāda lieta joprojām eksistē, pat ja bērns to neredz. Objekta pastāvība ir novērojama bērniem vecumā no astoņiem līdz divpadsmit mēnešiem. Objekta pastāvību var novērot Piažē uzdevumā par objekta paslēpšanu. Šajā uzdevumā rotaļlieta ir paslēpta zem segas. Ja bērns var atrast rotaļlietu, tad viņš ir iemācījies objektu pastāvību.

Pirmsoperācijas
stadijaPirmooperācijas stadijā notiek lielas izmaiņas reprezentatīvajā domāšanā prātā. Šajā posmā bērni var izmantot simbolus, lai attēlotu savas zināšanas. Pirmsoperācijas posmā bērni apgūst arī valodu. Piažē neuzskatīja, ka valodai ir tik liela nozīme kognitīvajā attīstībā. Viņš uzskatīja, ka bērni izmanto vārdus, lai izskaidrotu pieredzes attēlus savā prātā.
Pirmsoperācijas posmā bērniem ir egocentrisms. Egocentrisms ir tad, ja bērni nespēj atšķirt savu viedokli no kāda cita viedokļa. Piažē izmantoja trīs kalnu problēmu, lai parādītu egocentrismu. Šajā uzdevumā lelle ir novietota kalnu grupas vienā pusē. Bērns ir novietots otrā pusē. Bērnam tiek lūgts pastāstīt, ko redz lelle. Bērns, kuram piemīt egocentrisms, stāsta to, ko viņš redz, nevis to, ko redz lelle. Tas ir paredzēts vienkāršai wiki lapai par bērnu attīstību.

Konkrētais darbības posms

Konkrētās darbības posmā bērnu domāšana kļūst loģiskāka. Loģiskā domāšanā tiek izmantots saprāts. Bērni spēj saprast izmaiņas starp lietām, kas atrodas viņu priekšā. Viņiem joprojām ir grūtības ar lietām, kuras viņiem ir jāiztēlojas. Bērni konkrētajā darbības posmā var izvietot priekšmetus dažādos veidos. Viņi saprot, ka lietas var novietot vairākās grupās vienlaicīgi. Bērni konkrētajā darbības posmā var arī sakārtot lietas pēc tādām īpašībām kā garums un svars. Konkrētajā darbības posmā rodas
izpratne par saglabāšanu. Bērni, kuri saprot saglabāšanu, zina, ka, mainot lietu formu vai trauku, nemainās to daudzums. Piemēram, šķidruma saglabāšanā bērni zina, ka šķidruma daudzums nemainās, ja tas tiek iepildīts citā glāzē.

Oficiālais darbības posms

Formālās darbības posmā bērni spēj domāt par abstraktām idejām. Abstraktas idejas ir tās, kas ir bērna prātā, nevis pasaulē. Šajā posmā bērni var izdomāt noteikumus par to, kā lietas var notikt, neprasot konkrētus priekšmetus. Piažē uzskatīja, ka formālās darbības stadijā ir divas galvenās daļas: hipotētiski-deduktīva spriešana un propozicionālā domāšana. Hipotētiski-dedukcijas spriešanā bērni spēj uzminēt problēmas iznākumu. Viņi to spēj izdarīt, izdarot minējumus, kurus var pārbaudīt eksperimentā. Pārbaudot minējumus, viņi uzzina, vai viņu minējums ir bijis pareizs, un, ja nav, kāpēc tas nav bijis pareizs. Izmantojot propozicionālo domāšanu, bērni spēj saprast, vai izrunātie apgalvojumi ir patiesi. Viņi to spēj izdarīt, neredzot šo apgalvojumu piemēru.

Sociokultūras teorija

Ļevs Vigotskis savu bērnu attīstības teoriju balstīja uz trīs svarīgām lietām. Vigotskis uzskatīja, ka bērnu attīstību galvenokārt veido sociālā un kultūras mijiedarbība. Mijiedarbība notiek, kad divi vai vairāki cilvēki sarunājas un/vai strādā kopā. Vigotskis uzskatīja, ka kultūrai ir liela ietekme uz to, kā attīstās kognitīvā attīstība. Vigotskis pievērsās arī valodai. Viņš uzskatīja, ka valoda ir ļoti svarīga, lai mainītu bērna domāšanu.

Valoda

Vigotskis uzskatīja, ka bērna attīstība pirmajos divos gados ir saistīta ar tiešu saikni ar pasauli. Pēc diviem gadiem valoda maina bērna domāšanas veidu. Valoda ir svarīga, jo tā ir veids, kā pieaugušie nodod idejas bērniem. Vigotskis uzskatīja, ka valodas izaugsme izraisa milzīgas pārmaiņas bērnu domāšanā, jo viņi var komunicēt idejas ar citiem. Bērni runā gan ar citiem, gan paši ar sevi. Vigotskis uzskatīja, ka bērnu sarunas ar sevi ir ļoti svarīgas attīstībai. Viņš uzskatīja, ka bērni runā paši ar sevi, lai palīdzētu vadīt savas domas. Uz sevi vērstu sarunu viņš sauca par privātu runu. Privātā runa tiek lietota, kad darbs ir grūts, pēc pieļautas kļūdas vai tad, kad bērns nav pārliecināts, ko darīt. Bērni, kuri izmanto privātu runu, ir uzmanīgāki un vairāk iesaistās darbā, ko viņi dara. Arī bērni, kuriem ir grūtības mācībās, vairāk izmanto privāto runu. Tas palīdz viņiem saprast, ko viņi mācās.

Sociālā un kultūras mijiedarbība

Vigotskis uzskatīja, ka svarīga mācīšanās notiek, strādājot kopā ar pieaugušajiem vai prasmīgākiem vienaudžiem. Šie palīgi var palīdzēt bērnam uzzināt, kā veikt dažādus darbus. Vigotskis uzskatīja, ka pastāv grūtības pakāpes diapazons, kurā darbam ir jābūt. Ja darbs ir diapazonā, tad bērns var mācīties vislabāk. Šo diapazonu Vigotskis sauca par tuvākās attīstības zonu. Proksimālās attīstības zonā ir darbi, kurus ir grūti veikt vienam, bet kurus var veikt ar palīdzību. Palīdzība nāk no palīga.

Kad palīgs strādā ar bērnu, notiek sociālā mijiedarbība. Vigotskis uzskatīja, ka sociālajai mijiedarbībai ir divas svarīgas daļas: intersubjektivitāte un atbalsta veidošana. Intersubjektivitāte notiek tad, kad divi cilvēki sāk ar atšķirīgu izpratni. Abi cilvēki mijiedarbojas viens ar otru. Savstarpēji mijiedarbojoties, abi cilvēki nonāk pie vienādas izpratnes. Scaffolding notiek, kad skolotājs palīdz bērnam. Skolotājs maina palīdzības apjomu atkarībā no bērna darba līmeņa. Skolotājs palīdzēs vairāk, ja bērnam tas būs nepieciešams. Skolotājs palīdzēs arī mazāk, ja bērnam nav vajadzīga palīdzība. Laika gaitā skolotājs ļauj bērnam strādāt pašam. Kad bērns strādā vienatnē, viņa vai viņa sarunu nodod savai privātai runai. Privātā runa pēc tam tiek izmantota, lai palīdzētu bērnam atrisināt problēmu.