Id, ego un superego — Zigmunda Freida psihes modelis (definīcija)
Id, ego un superego ir Zigmunda Freida radītas idejas. Tie ir trīs jēdzieni, ko izmanto, lai izskaidrotu cilvēka prāta darbību.
Freids apraksta cilvēka prātu kā id, ego un superego mijiedarbību. Ego un zināmā mērā arī superego ir apzināts vai virspusējs. Id paliek neapzināts. Kopā tie veido personību.
Saskaņā ar šo psihes modeli id ir nekoordinētu instinktu tendenču kopums, ego ir organizētā reālistiskā daļa, bet superego spēlē kritisko un moralizējošo lomu.
Id, ego un superego ir prāta funkcijas, nevis smadzeņu daļas. Tās neatbilst viena pret vienu faktiskām struktūrām, ar kādām nodarbojas neirozinātne.
Kas ir katrs no komponentiem?
Id (latīņu val.: “it”, bieži saprotams kā “tautas instinkti”) ir cilvēka dzimtenes cēlonis, klātbūtne jau piedzimstot. Tam raksturīga tieksme uz tūlītēju baudas apmierināšanu, impulsiem un vēlmi izvairīties no sāpes. Id darbojas pēc baudas principa un nav saistīts ar realitātes pārdomām.
Ego attīstās, reaģējot uz ārpasauli. Tas darbojas pēc realitātes principa — mēģina apmierināt id vēlmes reālistiskā un pieņemamā veidā, ņemot vērā sociālās normas un sekas. Ego arī izmanto dažādas aizsargmehānismus, lai mazinātu iekšējo konfliktu spriedzi.
Superego veidojas bērnībā, internalizējot vecāku, sabiedrības un kultūras normas un vērtības. Tas darbojas kā iekšējais tiesnesis: nosoda, liek justies vainai vai lepnumam atkarībā no uzvedības. Superego bieži ierobežo id impulsus, piemēram, nosakot, kas ir morāli pieņemams.
Kā tie mijiedarbojas?
Freida modelī prāta veselība tiek uzturēta, ja ego spēj līdzsvarot id tieksmes un superego prasības. Konflikti var radīt spriedzi, trauksmi vai simptomus (piem., kompulsīvas darbības, aizkaitināmība, vainas izjūtu). Ego mēģina atrast kompromisus, piemēram, novirzīt impulsus pieņemamā uzvedībā vai atlikt apmierinājumu līdz piemērotākam brīdim.
Aizsargmehānismi — kā ego aizstāv sevi
- Atteikšana (repression) — slēpt nepatīkamas domas neapziņā.
- Projicēšana — savas jūtas piespriež citam cilvēkam.
- Racionālizācija — attaisnošana ar loģiskiem, taču maldinošiem skaidrojumiem.
- Nodrošināšana (sublimācija) — impulsu pārvirzīšana uz sociāli pieņemamu darbību (piem., māksla, sports).
- Pārejoša regresija — atgriešanās uz agrāku, drošāku uzvedību stilu stresa gadījumā.
Attīstība un ģenēze
Freids aprakstīja arī emocionālās attīstības stadijas (psihoseksuālās stadijas: orālā, anālā, faliskā, latentā, genitālā), kas pēc viņa teorijas ietekmē ego un superego veidošanos. Superego īpaši veidojas bērnībā, kad tiek internalizētas vecāku normas un sodi. Ja noteiktā stadijā rodas fiksācija, tas var ietekmēt pieaugušā personības iezīmes.
Praktiska nozīme un pielietojums
Freida jēdzieni ir ietekmējuši psihoterapiju, literatūru, mākslu un kultūru plašāk. Psihodinamiskās terapijas izmanto līdzīgas idejas, lai palīdzētu pacientiem apzināties neapzinātas motivācijas, konflikta avotus un ilgstošas uzvedības modeļus. Freida koncepcijas arī sniedz rīkus, lai saprastu simboliku sapņos un kļūdu runā (freidas kļūdas).
Kritika un ierobežojumi
Lai gan Freida modelis ir klasiskā psiholoģijas sastāvdaļa, tas ir arī pakļauts kritikai. Galvenie iebildumi:
- Modelis ir grūti empīriski pārbaudāms — daudzi jēdzieni ir abstrakti un nav tieši izmērāmi.
- Freids uzsvēra seksualitātes lomu attīstībā, kas daļēji tiek uzskatīts par pārgrozītu un kultūriski noteiktu.
- Modernā neirozinātne parāda sarežģītākas smadzeņu funkciju un apziņas sistēmas, kuras nav tieši attiecināmas uz id/ego/superego ķēdēm.
Secinājums
Modelis id–ego–superego piedāvā vienkāršotu veidu, kā domāt par iekšējo konfliktu, morāli un impulsu kontroli. Tas nav burtisks smadzeņu kartējums, bet gan teorētisks rīks personības dinamikas izpratnei. Mūsdienās to izmanto kā vienu no daudzajiem rāmjiem psiholoģiskai analīzei, terapijai un kultūras interpretācijai.
Freida teorijas shēma
Id
Id ir personības konstante, jo tā vienmēr ir klātesoša. Id vada "baudas princips".
Savas teorijas izstrādes sākumā Freids uzskatīja seksuālo enerģiju par vienīgo id enerģijas avotu. Tomēr pēc Pirmā pasaules kara traģēdijas Freids uzskatīja par nepieciešamu id pievienot vēl vienu instinktu. Tāpēc viņš ierosināja thanatos - nāves instinktu. Thanatos izskaidro cilvēces instinktīvās vardarbīgās tieksmes. Acīmredzot pārējai personības daļai būtu kaut kā jātiek galā ar šiem diviem instinktiem. Pievienojot thanatos, viņš varēja aprakstīt vairāk garīgo parādību. Viņa id idejai bija plaša ietekme.
Id pēc definīcijas ir bezsamaņā:
"Tā ir mūsu personības tumšā, nepieejamā daļa... Tā ir piepildīta ar enerģiju, kas nāk no instinktiem, bet tai nav nekādas organizācijas, tā nerada nekādu kolektīvo gribu, bet tikai centienus apmierināt instinktu vajadzības, ievērojot baudas principu."105/6
Ego
Ego ir sevis izjūta un personības virsma, tā daļa, ko parasti parādāt pasaulei. Ego vada "realitātes princips" jeb praktiska pieeja pasaulei. Tas cenšas vērst id tieksmi uz rīcību, kas ilgtermiņā nes labumu, nevis skumjas.
Ego ir apzināts, lai gan ne visas ego darbības ir apzinātas.
Ego nošķir to, kas ir patiess. Tas palīdz mums sakārtot savas domas un saprast tās un apkārtējo pasauli.
"Ego ir tā id daļa, kas ir pārveidota ārējās pasaules tiešās ietekmes rezultātā...". Ego pārstāv to, ko var saukt par saprātu un veselo saprātu, pretstatā id, kas ietver kaislības ... attiecībās ar id tas ir kā cilvēks zirga mugurā, kuram jānotur zirga spēka pārsvars; ar to atšķirību, ka jātnieks cenšas to darīt ar saviem spēkiem, bet ego izmanto aizgūtus spēkus.".363/4
Taču ego "kalpo trim smagiem kungiem - ārējai pasaulei, superego un id".110 Tā uzdevums ir atrast līdzsvaru starp primitīvajiem dzinuļiem un realitāti, vienlaikus apmierinot id un superego. "Tādējādi ego, kuru virza id, ierobežo superego, atgrūž realitāte, cīnās... [lai] panāktu harmoniju starp spēkiem un ietekmēm, kas darbojas tajā un uz to, un viegli "uzliesmo nemierā".110/1 .
Super-Ego
Super ego tiecas pēc pilnības un ideāla rezultāta. Tas ietver to personības daļu, galvenokārt neapzināto, kas ietver indivīda ego ideālus, garīgos mērķus un psihisko aģentūru (parasti sauktu par "sirdsapziņu"), kura kritizē un aizliedz viņa tieksmes, fantāzijas, jūtas un rīcību.
"Super-ego var uzskatīt par sirdsapziņas veidu, kas soda nepareizu uzvedību ar vainas sajūtu. Piemēram, ārlaulības sakari."
Superego sastāv no divām daļām - sirdsapziņas un ego-ideāla. Apziņa ir pazīstamā metafora par eņģeli un velnu uz katra pleca. Sirdsapziņa izlemj, kāda rīcība būtu jāveic. Ego-ideāls ir idealizēts priekšstats par sevi. Ego-ideāls tiek salīdzināts ar reālo uzvedību. Abas superego daļas attīstās, gūstot pieredzi ar citiem cilvēkiem vai izmantojot sociālo mijiedarbību. Pēc Freida domām, spēcīgs superego kalpo id bioloģisko instinktu nomākšanai, savukārt vājš superego ļaujas id pamudinājumiem. Turklāt abos iepriekš minētajos gadījumos vainas sajūtas līmenis būs attiecīgi augsts un zems.
Jautājumi un atbildes
J: Kas radīja Id, ego un superego?
A: Id, ego un superego radīja Zigmunds Freids.
J: Kas ir Id, ego un superego?
A: Id, ego un superego ir trīs jēdzieni, ko izmanto, lai izskaidrotu cilvēka prāta darbību.
J: Kā Freids apraksta cilvēka prātu?
A: Freids cilvēka prātu apraksta kā id, ego un superego mijiedarbību.
Jautājums: Kurš no id, ego un superego ir apzināts vai atrodas virspusē?
A: Ego un zināmā mērā arī superego ir apzināts vai virspusējs.
J: Kas veido personību saskaņā ar Freida modeli?
A: Saskaņā ar Freida modeli personību veido id, ego un superego.
J: Kāda ir id, ego un superego funkcija?
A: Id ir nekoordinētu instinktu tendenču kopums; ego ir organizētā reālistiskā daļa, bet superego pilda kritisko un moralizējošo lomu.
Vai Id, ego un superego atbilst faktiskajām struktūrām, ar kurām nodarbojas neirozinātne?
Atbilde: Nē, Id, ego un superego ir prāta funkcijas, un tās neatbilst viena pret vienu faktiskām struktūrām, ar kādām nodarbojas neirozinātne.
