Personība: definīcija, iezīmes un psiholoģiskie modeļi

Daudziem teorētiķiem, piemēram, Hipokrātam, bija savs viedoklis par to, kas ietekmē personību. Hipokrāts uzskatīja, ka organismu veido četri humori (ķermeņa šķidrumi): dzeltenā žults, melnā žults, asinis un flegma. Ja kāds no šiem četriem organisma mitrumiem ir novirzīts no normas, tas ietekmē personību. Hipokrāts katru no humoriem saistīja ar dažādiem elementiem un temperamentiem:

• Asinis bija saistītas ar gaisu un radīja sangvīnu jeb cerību.
• Melnā žults, kas bija saistīta ar zemi, radīja melanholisku temperamentu, un cilvēks jutās skumjš.
• Dzeltenā žults bija saistīta ar uguni un izraisīja tā saukto holērisko temperamentu, kas izpaudās kā aizkaitināmība un agresija.
• Flegma, kas saistīta ar ūdeni, radīja flegmatisku temperamentu, kas saistīts ar apātiju.

Hipokrāts uzskatīja, ka, ja kāds no četriem humoriem ir novirzījies no normas, cilvēkam parādās temperaments vai slimības pazīmes.

Pētot personību, ir jāņem vērā visi dažādie pieejas aspekti, lai saprastu, kā veidojas personība. Dažas no šīm perspektīvām ietver tādas lietas kā iezīmju teorija, motīvu ietekme, evolūcijas teorijas un sociālās mācīšanās pieeja. Katra no šīm teorijām cenšas izskaidrot, kā veidojas personība un kas ietekmē tās attīstību.

Īpašību teorija

Īpašību teorija liecina, ka cilvēkos ir gan īpašības, gan tipi, kas veido personību. Tipi ir pārtrauktas kategorijas, kurām ir kvalitatīvas atšķirības. Savukārt iezīmes ir stabilas īpašības cilvēkos, kam ir nepārtrauktas dimensijas un kvantitatīvas atšķirības. Raksturīgu iezīmju piemēri ir, piemēram, godīgums, inteliģence, pārliecība un izpalīdzība. Individuālās atšķirības atspoguļojas tajā, cik lielā mērā iezīme ir redzama. Īpašību teorijā ir daudz dažādu pieeju tam, kā īpašības darbojas un kādā mērā. Nomotētiskais skatījums uz iezīmēm liecina, ka iezīmes ir universālas un ir iespējams salīdzināt iezīmes starp indivīdiem. Tajā arī teikts, ka indivīdi atspoguļo unikālu iezīmju kombināciju, kas nozīmē, ka, lai gan visiem ir vienādas pamatiezīmes, ne visiem indivīdiem ir vienāds katras iezīmes līmenis. Ideogrāfiskais viedoklis par iezīmēm liecina, ka iezīmes ir idiosinkrātiskas jeb nav universālas. Šī pieeja skaidro, ka indivīdu starpā nav iespējams veikt salīdzinājumus, jo ne visas iezīmes ir kopīgas. Tajā teikts, ka iezīmēm var būt atšķirīga nozīme dažādām cilvēku grupām.

Motivi

Motivi ir vēl viens svarīgs faktors, kas jāņem vērā, pētot personību. Motivi ir spēki, kurus ietekmē kāda pamatvajadzība. Vajadzība ir iekšēja bioloģiska vai psiholoģiska stāvokļa izpausme. Vajadzības virza uzvedību un ietekmē cilvēka esības stāvokli. Ja kāda vajadzība netiek apmierināta, indivīdam radīsies motīvs šo vajadzību apmierināt. Piemēram, katram cilvēkam ir vajadzība pēc ūdens. Motīvs ir slāpes. Vajadzība pēc ūdens ietekmēja motīvu, lai vairs nebūtu slāpes. Spiediens ir ārējs notikums, kas iedarbojas uz motīviem. Izmantojot to pašu piemēru kā iepriekš, slāpes izslāpušu cilvēku var pamudināt dzert ūdeni, ieraugot aukstu glāzi ar ūdeni, kas kalpo kā spiediens.

Vēl viens svarīgs jēdziens, aplūkojot motīvu teorijas, ir stimulējošā vērtība. Motivējošā vērtība ir pakāpe, kādā konkrēta uzvedība var apmierināt vajadzību. Tas izskaidro atšķirības starp indivīdiem. Tas, kas vienam cilvēkam var būt apmierinošāks, citam cilvēkam var nebūt tas pats. Katram indivīdam ir atšķirīga stimulējošā vērtība.

Evolūcijas teorijas

Vēl viena teorija par personību ir iedzimtības jeb evolūcijas teorija. Šīs teorijas liecina, ka personība ir ģenētiski pamatota. Evolūcijas piekritēji uzskata, ka personība laika gaitā ir pielāgojusies, lai nodrošinātu izdzīvošanu un vairošanos.

Sociālās mācīšanās teorija

Sociālās mācīšanās teorija liecina, ka personību veido mūsu pieredze attiecībās, vidē un sociālajā pasaulē kopumā.

Veicot eksperimentus un pētījumus, psihologi ir spējuši noteikt piecas galvenās personības iezīmes. Tās ir pazīstamas kā "Lielie pieci":

Neirotisms

Neirotisms attiecas uz cilvēka emocionalitāti. Cilvēkam ar augstu neirotiskuma līmeni ir zema emociju kontrole un labilitāte. Tas var izraisīt nervozitātes, trauksmes un uzbudināmības pazīmes. Neirotiskam cilvēkam var būt arī naidīgums, depresija, pašapziņa, impulsivitāte un jutība pret stresu.

Ekstroversija

Ekstraversiju dēvē arī par sabiedriskumu. Tas nozīmē viņu sociālo pielāgojamību, uzstājību un enerģijas līmeni. Cilvēks ar augstu ekstraversijas līmeni būtu ļoti sirsnīgs, pozitīvs un tendēts uz uztraukuma meklējumiem.

Atvērtība

Atvērtību dēvē arī par intelekta faktoru. Atvērtība ir saistīta ar kultūru un atvērtību idejām un pieredzei. Cilvēks ar augstu atvērtības līmeni tiek dēvēts par radošu, zinošu un izdomas bagātu.

Pieklājība

Pieklājība ir saistīta ar atbilstību, draudzīgumu un simpātiju. Cilvēks ar augstu pieklājības līmeni tiek uzskatīts par draudzīgu, laipnu, uzmanīgu un labsirdīgu.

Apzinīgums

Apzinīgums ir pazīstams arī kā atbildība un spēcīga vēlme sasniegt mērķus. Cilvēks ar augstu apzinīgumu tiek uzskatīts par piesardzīgu, apdomīgu, nopietnu un strādīgu.

Pētot personības veselīgās sastāvdaļas, psihologi sāka paplašināt zināšanas par personības patoloģiskajiem aspektiem. Psihisko traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmatā desmit personības traucējumi tika iedalīti trīs grupās: A klasteri, B klasteri un C klasteri. A klasteri veido dīvaini un ekscentriski traucējumi. Tie ir paranoīdie, šizoīdie un šizotipiskie traucējumi. B klasteris ir dramatiski, emocionāli un neprognozējami personības traucējumi. Tie ir antisociāli, robežlīnijas, histrioniski un narcistiski. Klasteri raksturo personības traucējumi, kas saistīti ar trauksmi vai bailēm. Šajā klasterī ir izvairīšanās, atkarības un obsesīvi kompulsīvie traucējumi.

Pastāv daudzas pieejas, lai saprastu, kāpēc un kā rodas personības traucējumi. Dimensiju perspektīva liecina, ka personības traucējumi ir tikai ekstrēmas iezīmju izpausmes, ko izraisa novirze no kultūras normām. Tā uzskata, ka personības traucējumi traucē un traucē cilvēka, kā arī citu cilvēku dzīvi. Bioloģiskā perspektīva skaidro, ka personība ir ģenētiski determinēta, tātad mūsu uzvedība ir vienkārši sarežģīta bioloģiskā organisma produkts. Tā apgalvo, ka ģenētika un bioloģija ietekmē visus personības procesus.

2011. gada rakstā aprakstīts personības psiholoģijas skaidrojums, kas ir saistīts ar piecu faktoru modeli. Raksts sākas ar to, ka personības psiholoģijā ir savstarpēji saistīti daudzi faktori. Tajā tiek aplūkota izziņa smadzenēs, kā arī personības iezīmes un saiknes starp abiem tematiem. Personības psiholoģija tiek sīkāk izskaidrota, izmantojot konceptuālos un loģiskos aspektus. Pēc tam rakstā turpināts skaidrot loģiskās prasības personības saskaņotībai.

2006. gadā tika analizēta pašregulējošā uzvedība un salīdzināta ar personības zinātni un veselības uzvedību. No tā izriet, ka indivīda personība ir saikne ar indivīda pašregulējošo uzvedību tikpat ilgi kā indivīda veselības uzvedība. Tās visas ir savstarpēji saistītas un veido personību. Personas veselība un uzvedība ir personības zinātnes rezultāts.

2007. gadā tika veikta aptauja, lai labāk izprastu iemeslus, kāpēc studenti izvēlas savu specialitāti, un īpaši pievērsās psiholoģijas specialitātei. Studentus interesēja, kas ir tas, kas ietekmē studentu lēmumu izvēlēties psiholoģiju par savu specialitāti. Izveidotā aptauja tika balstīta uz Lielā piecnieka personības inventāra (Big Five Personality Inventory). Aptaujas rezultāti atklāja, ka cilvēki, kuri izvēlas psiholoģiju kā savu specialitāti, šo jomu neizvēlas lielas algas dēļ vai tāpēc, ka tā ir saistīta ar naudu. Rezultāti turpināja liecināt, ka psiholoģijas specialitāti izvēlas savas personīgās pagātnes pieredzes dēļ. Tas liecina par to, kā Lielais piecinieks veicina indivīdu izvēli attiecībā uz specializāciju.

Adaptīvā personība tika salīdzināta ar Meijera un Saloveja emocionālās inteliģences modeli. Dažas no sagaidāmajām sakarībām parādījās iegūtajās korelācijās. Rakstā tika uzsvērta emocionālo zināšanu nozīme emocionālās inteliģences ietvaros. Tas sniedz papildu informāciju, kad runa ir par konsultēšanu un to, cik liela ietekme emocionālajām zināšanām var būt lielāka, nekā iepriekš tika gaidīts personības psiholoģijā.

Lielākā daļa tradicionālo personības iezīmju modeļu uzsver, ka cilvēka bioloģija ir ļoti būtiska viņa personības iezīmēm, un pat uzsver, ka šis cilvēka aspekts ir nemainīgs. Taču šajā 2008. gadā publicētajā rakstā ir aplūkota ideja par sociogenomisko bioloģiju. Rakstā tā ir ieviesta un ir pretrunā visam, kas attiecas uz bioloģiju, un tam, ka bioloģija noteiktos apstākļos patiesībā ir mainīga. Rakstā uzsvērts, ka DNS var mainīt vide, kurā cilvēks dzīvo. Tiek apgalvots, ka šī jaunā domāšana par bioloģiju ir jaunais modernais veids, kā aplūkot personības iezīmes.

1977. gadā tika veikts pētījums par miega stāvokļu saistību ar personības īpašībām. Pētījumā bija galvenie punkti, kas stingri liecināja, ka miega stāvokļi atspoguļo cilvēka personību. Turpretī 2012. gadā veikts personības pētījums liecina, ka stāvoklis, kādā cilvēks guļ, ir saistīts ar konkrētām viņa personības iezīmēm. Pētījumā piedalījās 332 dalībnieki, kas bija psiholoģijas studenti. Iegūtie rezultāti neatbilda iepriekšējiem secinājumiem. Nebija spēcīgu punktu, kas ļautu pierādīt, ka pastāv šāda saistība, un patiesībā tika konstatēts, ka rezultāti ir diezgan vāji starp saistību.