Uzvedība
Uzvedība (vai uzvedība) ir tas, ko dzīvnieks vai augs dara vai kā tas rīkojas. Uzvedība var būt apzināta vai neapzināta. Tās var būt pārmantotas, iemācītas vai atcerēties no iepriekšējām dzīvēm.
Eksperimentos uzvedība ir novērotā reakcija, kas rodas, kad organismam tiek dots stimuls. Daži organismi ir sarežģītāki par citiem un var labāk apzināties apkārtējo vidi. Ja to uzvedība ir apzināta, tas nozīmē, ka tie zina, ko dara. Ja tie neapzinās, ko dara, tā ir neapzināta uzvedība.
Cilvēks, nejauši pieskāries kādam karstam priekšmetam, nemaz nedomādams atvelk roku atpakaļ. Tas notiek tāpēc, ka mums (un citiem dzīvniekiem) ir iedzimti nervu sistēmas refleksi, kas liek mums atrauties no sāpju izraisītāja.
Uzvedība ir saistīta ar nervu sistēmu un endokrīno sistēmu. Nervu sistēma reaģē un pamana, kas notiek. Hormonu sistēma darbojas daudz lēnāk. Tā dažus uzvedības veidus padara vairāk vai mazāk iespējamus. Vienkāršs piemērs ir pāreja no bērna uz pieaugušo. Tas ietver virkni hormonu, kas ietekmē augšanu un uzvedību.
Uzvedība ir saistīta arī ar mācīšanos. Organismi, kas ir sarežģītāki, var mācīties labāk nekā tie, kas ir vienkāršāki. Tomēr pat visvienkāršākajiem dzīvniekiem piemīt pieradums, kas ir primitīvs mācīšanās veids. Organismiem mācīšanās nozīmē, ka tie maina savu uzvedību, jo atceras, ka jau iepriekš ir bijuši šādā situācijā, un zina, kā reaģēt.
Cilvēki bieži lieto vārdu "uzvedība", lai apzīmētu veidu, kā cilvēki mijiedarbojas (uzvedas) cits ar citu. Bērniem tiek mācīts, kas ir laba uzvedība un kas ir slikta uzvedība. Laba uzvedība nozīmē būt pieklājīgam un uzmanīgam pret citiem cilvēkiem. Tā ir uzvedība, ko cilvēki sabiedrībā sagaida no citiem.
