Uzvedība: definīcija, bioloģija, nervu sistēma un sociālie aspekti
Uzvedība ir tas, ko dzīvnieks vai augs dara vai kā tas rīkojas. Uzvedība var būt apzināta vai neapzināta, tai var būt pārmantoti, iemācīti elementi vai balstīties uz iepriekšējas pieredzes un atmiņām. Uzvedība parasti ir organisma reakcija uz iekšējiem vai ārējiem stimuliem, un to ietekmē gan bioloģiskie faktori, gan vides un sociālie apstākļi.
Definīcija un uzvedības veidi
Uzvedību var klasificēt vairākos veidos:
- Instinktīvā (iedzimtā) uzvedība — refleksi un ieradumi, kas raksturīgi sugas pārstāvjiem un nav apgūti individuālā dzīvē. Piemērs: cilvēka ātra roku atrašanās no karsta virsmas.
- Mācīta (iegūta) uzvedība — mainās, pateicoties pieredzei; ietver klasisko un operantu kondicionēšanu, izlūkošanu un sociālo mācīšanos.
- Apzināta vs neapzināta — apzināta uzvedība ietver lēmumu pieņemšanu, bet neapzinātas reakcijas var būt refleksi vai automātiskas reakcijas.
- Habituācija un sensitizācija — primitīvi mācīšanās veidi, kur habituācija samazina reakciju uz atkārtotu nepatiesi svarīgu stimulu, bet sensitizācija to pastiprina.
Bioloģiskais pamats: nervu un endokrīnā sistēma
Uzvedība cieši saistīta ar nervu sistēmu un endokrīno sistēmu. Nervu sistēma ātri uztver stimulus un ģenerē reakcijas; tajā iesaistās nervu šūnas (neironi), sinapses un neirotransmiteri. Daži būtiski punkti:
- Refleksi ir neatliekamas, ātras reakcijas, kas bieži ir iedzimti. Piemēram, sāpju izraisīta roku atrašanās no karsta priekšmeta notiek bez apzinātas domāšanas.
- Smadzeņu struktūras, piemēram, smadzeņu garoza, limbiskā sistēma un muguras smadzenes, regulē dažādas uzvedības formas — no sarežģītām kognitīvām spējām līdz automātiskām reakcijām.
- Neirotransmiteri (piemēram, dopamīns, serotonīns) ietekmē noskaņojumu, motivāciju un mācīšanos, tādējādi mainot uzvedības varbūtību.
Hormonu sistēma darbojas lēnāk nekā nervu signāli, bet hormonālās izmaiņas var būtiski ietekmēt ilgstošas uzvedības tendences. Piemēri:
- Pāreja no bērna uz pieaugušo ietver virkni hormonu, kas ietekmē augšanu, reproduktīvo uzvedību un emocionālo reakciju.
- Stresa hormons kortizols maina uzmanību un bīstamības uztveri, ietekmējot reakcijas uz draudiem.
Mācīšanās, atmiņa un uzvedība
Uzvedību bieži maina mācīšanās — organisms, kurš atceras, kā situācija agrāk beidzās, var pielāgot nākamo rīcību. Mācīšanās ietver dažādas metodes:
- Klasiskā kondicionēšana (associēšana starp stimuliem).
- Operantā kondicionēšana (uzvedība tiek pastiprināta vai mazināta ar seku palīdzību).
- Observēšana un sociālā mācīšanās — dzīvnieki un cilvēki var mācīties, vērojot citu rīcību.
Pat vienkāršākie organismi var parādīt pieraduma vai citu primitīvu mācīšanās formu pazīmes. Mācīšanās ir saistīta ar sinaptiskām izmaiņām un atmiņas konsolidāciju smadzenēs.
Uzvedības pētīšana un eksperimenti
Eksperimentos uzvedība tiek mērīta kā novērotā reakcija, kas rodas, kad organismam tiek dots stimuls. Pētījumu metodes ietver kontroletus eksperimentus, novērošanu dabiskā vidē, uzvedības testi laboratorijā un bioloģiskos mērījumus (piemēram, neirofizioloģiju, hormonu līmeņus).
Labs eksperiments kontrolē variācijas, lai varētu saistīt noteiktu stimulu ar noteiktu reakciju. Paralēli tiek vērtēta individuālā atšķirība starp organismiem — gēnu un vides mijiedarbība veido uzvedības spektru.
Sociālie aspekti un cilvēku uzvedība
Cilvēku uzvedība bieži tiek lietota, lai aprakstītu to, kā cilvēki mijiedarbojas savā starpā. Bērniem tiek mācīts, kas ir laba un kas ir slikta uzvedība. Laba uzvedība sabiedrībā parasti nozīmē būt pieklājīgam, respektēt citus un ievērot normas.
Sociālie faktori, kas ietekmē uzvedību:
- Kultūras normas un vērtības — nosaka, kas tiek uzskatīts par pieņemamu.
- Sociālās grupas un autoritātes — uzvedību veicina grūdiens no ģimenes, draugiem vai darba vides.
- Sociālā mācīšanās — cilvēki ļoti bieži mācās savā starpā, kopiējot modeļus un rīcību.
Evolūcija un adaptācija
Uzvedība ir evolūcionārs īpašums — tā var palielināt sugas izdzīvošanas iespējas. Dažas uzvedības ir adaptīvas (piem., imigrācijas uzvedība, barošanās stratēģijas), citu uzvedību ietekmē selekcija, kas iznīcina mazāk izdevīgas stratēģijas.
Kā mēs varam novērtēt un mainīt uzvedību
- Uzvedību var novērot, mērīt un kvantificēt, izmantojot uzvedības testus, videonovērošanu un pašnovērtējumus.
- Apmācība, uzvedības terapija un vides izmaiņas var mainīt neievēlamu uzvedību. Tie bieži balstās uz mācīšanās principiem.
- Bioloģiskas intervences (piem., medikamenti) dažkārt maina uzvedību, ietekmējot neirotransmiterus vai hormonus.
Nobeigums
Uzvedība ir daudzdimensionāls jēdziens, kas aptver vienkāršas refleksijas reakcijas līdz sarežģītai sociālai mijiedarbībai un mācībai. To ietekmē gan nervu sistēma un endokrīnā sistēma, gan mācīšanās pieredze, gan sociālie un vides faktori. Sapratne par uzvedības biologiju un sociālajiem aspektiem palīdz skaidrot, kā un kāpēc organismi rīkojas noteiktos veidos, un sniedz rīkus, kā uzvedību pētīt un, nepieciešamības gadījumā, mērķtiecīgi mainīt.
