Habituācija (pieradināšana) — definīcija, mehānismi un piemēri

Uzzini, kas ir pieradināšana (habituācija), tās mehānismi, ietekme uz uzvedību un skaidri piemēri — praktiska bioloģiskas mācīšanās rokasgrāmata.

Pieradināšana (no angļu val. habituation) ir pamatdarbība, ar kuras palīdzību organisms samazina savu reakciju uz atkārtotiem, nešķietami nozīmīgiem stimuliem. Tā ir viens no primitīvākajiem mācīšanās veidiem un ļauj dzīvniekiem un augstākām dzīvajām būtnēm efektīvāk atšķirt svarīgo no fona informācijas.

Kas ir pieradināšana — īsi

Pieradināšana nozīmē, ka, atkārtojoties tam pašam stimulam, organisma atbildes reakcija kļūst mazāka. Tas nenozīmē, ka jutība pazūd pilnībā — bieži reakcija var atgriezties pēc noteikta laika (spontāna atjaunošanās) vai atjaunoties, ja parādās jauns, kairinošs notikums (dishabituācija).

Galvenās iezīmes

• Stimula specifiskums: samazinātā reakcija parasti attiecas uz tieši pieradināto stimulu; līdzīgs, bet atšķirīgs stimuls var izraisīt pilnīgi spēcīgu atbildi. Piemēram, ja cilvēks ir pieradinājies pie citrona garšas, laima garša, kas ir līdzīga, var atkal izraisīt spēcīgu reakciju.
• Spontāna atjaunošanās: pēc stimulēšanas pārtraukšanas reakcija daļēji vai pilnīgi atjaunojas ar laiku.
• Dishabituācija: ja pēc pieradināšanas parādās jauns, spēcīgs vai negaidīts stimuls, sākotnējā reakcija uz pieradināto stimulu var atgriezties.
• Sensibilizācija pretstatā: reizēm atkārtots stimulācijas veids var pastiprināt, nevis vājināt reakciju — tas ir atšķirīgs process (sensibilizācija).

Mehānismi

Pieradināšanas bioloģiskie pamati var būt gan perifēri, gan centrāli. Vienkāršākos organismiem un nervu lokos galvenais mehānisms ir sinaptiskas izmaiņas — samazināta neirotransmiteru izdalīšanās vai īslaicīga sinaptiskā depresija, kas samazina signāla pārraidi no jutīgajām šūnām uz efektoriem.

Klīniskajos un laboratorijas pētījumos (piemēram, Aplysia gliemežvākiem) pierādīts, ka pieradināšanās saistīta ar sinaptisku signālu pavājināšanos. Tomēr sarežģītākos smadzeņu tīklos pieradināšanā iesaistīti gan inhibējošie neironi, gan tīkla līmeņa filtrēšanas mehānismi, kas ļauj ignorēt atkārtotus, nenozīmīgus kairinātājus.

Interesants piemērs no vienšūņiem — lielais protozoārs Stentor coeruleus — demonstrē, ka pieradināšanās var pastāvēt arī organismiem bez nervu sistēmas, izmantojot citus šūnu līmeņa mehānismus.

Faktori, kas ietekmē pieradināšanu

• Stimula intensitāte — vāji, nepārtraukti signāli biežāk noved pie pieradināšanās nekā ļoti spēcīgi.
• Atkārtojumu biežums — īsāki laika intervāli starp stimuliem parasti paātrina pieradināšanos.
• Stimula ilgums — ilgāks ekspozīcijas laiks var pastiprināt pieradināšanos, taču ir robežas.
• Konkrēta situācija un konteksts — ja stimulam piemīt ekoloģiska vai uzvedības nozīme (piem., draudi vai barība), pieradināšana notiks lēnāk vai nenotiks vispār.
• Organisma stāvoklis — nogurums, stresa līmenis, vecums un iepriekšējā pieredze var mainīt pieradināšanās dinamiku.

Piemēri

• Cilvēki: pieradināšanās pie ikdienas troksņa (piem., satiksmes skaņas), smaržu pieradināšanās (pārstāj pievērst uzmanību pazīstamai smakai), samazināta atbildes intensitāte uz bieži saņemtām paziņojumiem vai pīkstieniem.
• Dzīvnieki: putni var pieradināties pie cilvēku klātbūtnes, kukaiņi var ignorēt atkārtotus bezbīstamus kustības signālus.
• Laboratorija: samazināta startle-reflekss pēc atkārtotas gaišuma vai skaņas stimulācijas, pētījumi ar Aplysia demonstrē neiroķīmiskos pamatus.

Noderīgums un praktiska nozīme

Pieradināšana ir adaptīvs mehānisms — tā palīdz organismam taupīt enerģiju un uzmanību, ignorējot informāciju, kas visticamāk nav nozīmīga. Sapratne par pieradināšanu ir svarīga vairākās jomās:

• psiholoģijā un neirozinātnē — pamats izpētei par mācīšanos un atmiņu;
• klīniskās terapijās — ekspozīcijas terapija izmanto līdzīgus principus, lai samazinātu trauksmi, taču atšķiras no vienkāršas pieradināšanas ar sarežģītāku kondicionēšanas un kognitīvo komponentu;
• ikdienā — vides dizains un darba apstākļu pielāgošana, lai samazinātu kairinājumu un nevajadzīgu stresu (piem., trokšņu izolācija vai pakāpeniska paziņojumu samazināšana).

Kā atšķirt pieradināšanu no citiem procesiem

• Sensora adaptācija — perifēra jutības zudums (piem., ožas receptori kļūst mazāk jutīgi). Pieradināšanās bieži ir centrāls mehānisms, kas var notikt arī pēc sensoru adaptācijas.
• Kondicionēšana — klasiskā un operantā mācīšanās ietver asociācijas vai sekas; pieradināšana parasti nenodibina jaunas asociācijas, bet samazina reakciju uz stimulu tieši.

Kopumā pieradināšana ir fundamentāls, plaši izplatīts mācīšanās veids, kas palīdz organismiem efektīvāk orientēties sarežģītā un mainīgā vidē, atlasot uzmanībai svarīgāko informāciju.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir habituācija?

J: Vai ir nepieciešama apzināta apziņa, lai notiktu pieradināšana?

J: Kāpēc dzīvniekiem ir svarīga pieradināšana?

J: Vai pieradināšana notiek tikai dažiem dzīvniekiem vai visiem dzīvniekiem?

J: Vai reakcijas samazināšanās ir raksturīga tikai pieradinātajam stimulam?

J: Kas notiek, ja cilvēks pierod pie citrona garšas?

J: Kādi faktori var ietekmēt pieradināšanu?

Meklēt pēc burta