Negatīvā atgriezeniskā saite — definīcija, principi un piemēri
Negatīvā atgriezeniskā saite ir kibernētikas pamatjēdziens; tā veido regulēšanas un kontroles pamatu daudzās sistēmās. Tā ir svarīga inženierijā un fizioloģijā. Bioloģijā un fizioloģijā negatīvo atgriezenisko saiti bieži sauc par homeostāzi, jo tā palīdz saglabāt iekšējo vides stabilitāti.
Vienkāršā veidā negatīvā atgriezeniskā saite rodas tad, kad sistēmas izejas darbojas pretēji sistēmas ieejas izmaiņām. Tas nozīmē, ka, ja sistēmas izeja novirzās no vēlamās vērtības (mērķa vai referenču signāla), atgriezeniskā saite izraisa korekcijas, kas šo novirzi samazina. Tā rezultātā izmaiņas tiek mazinātas un sistēma tiek uzturēta noteiktajās robežās. Klasisks ikdienas piemērs ir centrālā apkures sistēma, kas atslēdzas, kad (atbilstoši novietots) temperatūras sensors sasniedz iepriekš iestatītu atzīmi. Negatīvās atgriezeniskās saites daļa ir termostats.
Pamata principi un komponentes
- Mērķis (referenču signāls) — vēlamā sistēmas stāvokļa vērtība (piem., uzstādītā temperatūra).
- Sensors — ierīce vai mehānisms, kas mēra pašreizējo stāvokli (piem., termostats, glikozes sensors).
- Salīdzinātājs — aprēķina atšķirību starp mērķi un faktisko vērtību (kļūda vai novirze).
- Vadības elements — reaģē uz kļūdu un izsūta komandu izpildierīcei (piem., ūdens sildītājs, dzinējs).
- Izpildierīce (aktuators) — maina sistēmas izeju, lai samazinātu kļūdu (piem., ventilis, apkures elements).
Atsaukšanās, stabilitāte un uzvedība
Negatīvā atgriezeniskā saite parasti uzlabo sistēmas stabilitāti un samazina jutību pret traucējumiem un parametru svārstībām. Tomēr reakcijas ātrums, sistēmas pastiprinājums un aiztures laiks var ietekmēt uzvedību. Ja pastiprinājums ir pārāk liels vai ir ievērojamas laika aiztures, sistēma var sākt svārstīties vai pat pāriet uz rezonansi. Tāpēc regulēšanas dizainā bieži izmanto papildus elementus (piem., PID regulatorus), lai panāktu ātru, bet neoscilējošu atbildi.
Piemēri
- Tehnoloģija: Kruīza kontrole automašīnā — sensors nosaka ātrumu, salīdzinātājs to salīdzina ar uzstādīto ātrumu, vadības sistēma pielāgo gāzes padevi, lai samazinātu novirzi.
- Elektronika: Pastiprinātājos negatīvā atgriezeniskā saite pazemina izkropļojumus un paplašina frekvences diapazonu, veicinot stabilāku darbību.
- Enerģētika: Termostata piemērs centrālajā apkūrē — kad telpas temperatūra sasniedz iestatīto līmeni, apkure tiek izslēgta, samazinot temperatūras pieaugumu.
- Fizioloģija: Asins cukura regulācija — pēc ēšanas paaugstinoties glikozes līmenim, aizkuņģa dziedzeris izdala insulīnu, kas samazina cukura koncentrāciju, līdz tiek sasniegts līdzsvars; ja glikoze nokrītas, tiek aktivizēti citi mehānismi, lai to paaugstinātu.
- Ekoloģija: Dažās populāciju dinamikas shēmās tiek novērota negatīvā atgriezeniskā saite, kas ierobežo sugas izaugsmi, kad resursi kļūst ierobežoti.
Atšķirība no pozitīvās atgriezeniskās saites
Negatīvā atgriezeniskā saite samazina novirzes no mērķa, kamēr pozitīvā atgriezeniskā saite pastiprina novirzes, bieži novoru galapunktā uz jaunu stāvokli vai eksplozīvu izaugsmi (piem., kaskādes procesi, slapināšanās). Pozitīvā atgriezeniskā saite var būt noderīga, ja nepieciešams ātri aktivizēt vai pārslogot sistēmu, bet negatīvā ir vēlama, lai uzturētu stabilitāti.
Priekšrocības un ierobežojumi
- Priekšrocības: samazina traucējumu ietekmi, stabilizē sistēmu, nodrošina precizitāti un adaptivitāti pie izmaiņām.
- Ierobežojumi: var radīt svārstības, ja nav pareizi projektēta; prasības pēc sensora precizitātes un reakcijas ātruma; dažkārt nepieciešama papildu regulēšana (piem., filtrēšana, kompensācija).
Apkopojot, negatīvā atgriezeniskā saite ir universāls mehānisms, kas ļauj sistēmām saglabāt vēlamo stāvokli, samazināt nevēlamas novirzes un nodrošināt drošu darbību gan tehniskās ierīcēs, gan dzīvos organismos.
Homeostāze
Praktiski visi dzīvās sistēmas aspekti ir saistīti ar homeostāzi, un, ja kāda no šīm sistēmām sabojājas, rodas slimības. Piemēri: asinsspiediens, glikozes līmenis, aknu funkcijas, šūnu dalīšanās utt.
Homeostāzi 1926., 1929. un 1932. gadā definēja Klods Bernārs (Claude Bernard) un vēlāk Valters Bredfords Kanons (Walter Bradford Cannon).Tā ir atvērtas vai slēgtas sistēmas īpašība, kas regulē tās iekšējo vidi un tiecas saglabāt stabilu, nemainīgu stāvokli. Šis jēdziens radās no jēdziena milieu interieur, ko 1865. gadā publicēja Klods Bernārs.
Ja sistēmas kopējā atgriezeniskā saite ir negatīva, tad sistēmai ir tendence būt stabilai.