Iedzimtība: definīcija, ģenētika un pārmantojamās iezīmes
Iedzimtība ir iezīmju (īpašību) nodošana no vecākiem pēcnācējiem. Bioloģijā iedzimtības pētījumus sauc par ģenētiku. Lielākajā daļā dzīvu radību iedzimtību analizē, veicot krustošanu, bieži vien laboratorijā. Bet cilvēkiem iedzimtību pēta citos veidos. Ģimenes ciltsraksti, viendzimuma dvīņi un DNS genoma analīze – tie visi sniedz norādes par to, kā īpašības tiek nodotas no paaudzes paaudzē.
Kas ir iedzimtība?
Iedzimtība nozīmē, ka noteiktas iezīmes vai īpašības organisms saņem no saviem bioloģiskajiem vecākiem, galvenokārt caur ģenētisko materiālu – DNS. Šīs iezīmes var būt fiziskas (piemēram, acu krāsa, asinsgrupa), biokimiskas (fermentu darbība) vai pat noteiktas slimību noslieces. Iedzimtas iezīmes ir pārmantojamas Ģenētika skaidro, kā informācija ir ierakstīta DNS un kā tā tiek pārmantota. Gēni ir DNS nogriezņi, kas kodē konkrētas olbaltumvielas vai ietekmē to ražošanu. Gēnu varianti sauc par alelēm. Katrai personai katrs gēns parasti ir divās kopijās — viena no katra vecāka. Daži aleļu pāri dominē pār citiem (dominantās un recesīvās iezīmes), bet daudzas īpašības ir poligēnas (tās nosaka vairāki gēni kopā). Izplatītākās pieejas: Lielākai daļai cilvēka īpašību ģenētika un vide darbojas kopā. Piemēram, diēta, vingrošana, inficēšanās ar mikroorganismiem un dzīves apstākļi var ietekmēt to, vai un kā izteiksies kāda ģenētiskā nosliece. Tādēļ ir svarīgi atšķirt, kas ir tieši ģenētiski noteikts (augsta mantojama daļa) un kas ir vides ietekmēts. Ģenētikas zināšanas izmanto medicīnā (ģenētiskā diagnostika, pārbaužu testi, personalizētā terapija), lauksaimniecībā (auglību uzlabošana) un biotehnoloģijā. Tajā pašā laikā radušās arī ētiskas un sociālas problēmas: ģenētiskā diskriminācija, privātums, reproduktīvās izvēles un ģenētisko datu drošība. Ģenētiskā konsultēšana palīdz cilvēkiem saprast riskus un iespējas. Iedzimtība ir process, ar kuru gēni pārnāk no vecākiem uz pēcnācējiem un nosaka daudzas organismu iezīmes. Ģenētika sniedz instrumentus šo procesu izpētei, bet pilnīga izpratne prasa ņemt vērā arī vides ietekmi un kompleksas starpības starp gēniem. Mūsdienu DNS tehnoloģijas ir būtiski paplašinājušas mūsu spējas noteikt mantojumā esošās iezīmes, taču tās arī prasa atbildīgu izmantošanu un ētisku apsvērumu ievērošanu.Kā darbojas ģenētika?
Pārmantojamās iezīmes un to veidi
Kā pēta iedzimtību?
Vides ietekme un multifaktori
Praktiskā nozīme un ētika
Kopsavilkums
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir iedzimtība?
A: Mantojamība ir īpašību vai iezīmju nodošana no vecākiem pēcnācējiem.J: Kā bioloģijā tiek pētīta iedzimtība?
A: Bioloģijā iedzimtību pēta, veicot selekciju vai krustošanu, parasti laboratorijā.J: Kādi ir daži veidi, kā cilvēki pēta iedzimtību?
A: Cilvēki pēta iedzimtību, izmantojot ģimenes ciltsrakstus, viendzimtos dvīņus un DNS genoma analīzes.J: Ko nozīmē, ka iezīme ir iedzimta?
A: Iedzimta iezīme ir iedzimta vai iedzimta, un to var nodot no vecākiem pēcnācējiem.J: Kā bioloģijā sauc iedzimtības izpēti?
A: Bioloģijā iedzimtības pētījumus sauc par ģenētiku.J: Vai iedzimtību var pētīt tikai laboratorijā, veicot selekciju?
Atbilde: Nē, iedzimtību var pētīt arī cilvēkiem, izmantojot ģimeņu ciltsrakstus, viendzimtos dvīņus un DNS genoma analīzes.J: Kādas iezīmes tiek uzskatītas par iedzimtām?
A.: Par iedzimtām tiek uzskatītas visas īpašības, kuras var tikt nodotas no vecākiem pēcnācējiem.