Viendabīgie dvīņi (monozigotiskie) sākumā ir ģenētiski identiski — viņiem parasti ir vienādas alēles, jo tie veidojas no vienas apaugļotas olšūnas, kas vēlāk sadalās divās atsevišķās attīstības vienībās. Viendzimuma dvīņi vienmēr ir viena dzimuma, un tos sauc arī par monozigotiskajiem (MZ) dvīņu pāriem (mono = viens; zigota = apaugļota olšūna). Tas ir pretstats brālīgajiem dvīņiem, kas veidojas no divām atsevišķām olšūnām, kuras apaugļoja divi atsevišķi spermatozoīdi, un kuri ne vienmēr ir viena dzimuma (DZ = divdzimuma). Abi dvīņu tipi tiek nēsāti vienā dzemdē vienā un tajā pašā laikā, tāpēc viņu dzimšanas vide ir daudzām veselības un attīstības ietekmēm kopīga.

Rašanās laiks un placentācija

To, kāda būs dvīņu placentācija un amnija (vai dvīņiem ir atsevišķi vai kopīgs placentas/amnija) nosaka brīdis, kad sākotnējā zigota sadalās:

  • Ja sadalīšanās notiek ļoti agrā stadijā (pirms apmēram 3–4 dienām), parasti veidojas dihorioniskas, diamniotas dvīnītes (katram savs placenta un savs amnijs).
  • Ja šķelšanās notiek ap 4.–8. dienu, visbiežāk rodas monohorioniskas, diamniotas dvīnītes (kopīga placenta, bet katram savs amnijs).
  • Ja šķelšanās notiek vēlāk (ap 8.–13. dienu), var veidoties monohorioniskas, monoamniotas dvīnītes (kopīga placenta un kopīgs amnija maisiņš) — šāda tipa grūtniecībai ir augstāks riska līmenis.
  • Ļoti retas situācijas, kad šķelšanās notiek vēl vēlāk, var novest pie saplūdušiem (conjoined) dvīņiem.

Placentācijas tips ir svarīgs, jo kopīgas placentas gadījumā iespējamas specifiskas komplikācijas, kas nav tik biežas dihorioniskos dvīnīšos.

Riski un medicīniskā aprūpe

  • Monohorioniskām dvīnēm pastāv risks attīstīties twin-to-twin transfūzijai (TTTS), kad asinsriti un barības vielas asimetriski nonāk vienam dvīnim, ietekmējot abu veselību.
  • Monoamniotiskos gadījumos ir lielāks risks par nabassaites sacietēšanu vai sapīšanos, kas var būt bīstami abiem bērniem.
  • Monozigotiskie dvīņi var arī attīstīt augšanas atšķirības (growth discordance) un pieaugušā vecumā nereti novēro atšķirības, kas saistītas ar epigenētiskām izmaiņām vai somatiskajām mutācijām.
  • Sterilizēta vai specializēta grūtnieču aprūpe — ultrasonogrāfija, biežāks uzraudzības režīms un, ja nepieciešams, konsultācijas speciālista (materno-fetālā medicīna) — ir īpaši svarīga monohorioniskajām grūtniecībām.

Ģenētiskā līdzība un atšķirības

Kaut arī monozigotiskie dvīņi joprojām ir ļoti līdzīgi ģenētiski, tie var atšķirties pa vairākiem iemesliem:

  • Somatiskās mutācijas, kas notiek pēc zigotas sadalīšanās, var radīt ģenētiskas atšķirības starp dvīņiem.
  • Epigenētiskas izmaiņas (piemēram, DNS metilēšana vai histonu modifikācijas) var mainīt gēnu darbību, radot atšķirības izskatā, uzvedībā vai slimību uzņēmībā.
  • Vides faktori — grūtniecības apstākļi, uzturs, infekcijas un dzīvesveids pēc dzimšanas — ietekmē fenotipu un veselību, pat ja ģenētika ir identiska.

Monozigotiskie dvīņi praktiski vienmēr ir viena dzimuma, izņemot retus gadījumus ar dzimuma hromosomu anomālijām vai mozaicismu.

Noteikšana un testi

Ultrasonogrāfija agrīnā grūtniecības stadijā var noteikt, vai dvīņiem ir kopēja vai atsevišķa placenta (chorionicitāte) — šī informācija ir būtiska turpmākai uzraudzībai. Lai precīzi noteiktu, vai dvīņi ir monozigotiski vai dizigotiski, izmanto DNS zīmoga testus (genotipēšanu) no asinīm vai bufera paraugiem. Šādi testi ir diagnostiski droši un bieži tiek izmantoti pētniecībā un klīniskajā praksē.

Statistika un ietekme no asistētās reprodukcijas

Pētījumi rāda, ka monozigotisko dvīņu sastopamības biežums ir aptuveni viens no 240 dzimušajiem. Brāļu (dizigotisko) dvīņu pāru skaits ir aptuveni divreiz lielāks. Asistētās reprodukcijas metodes, īpaši in vitro apaugļošana (IVF), palielina dvīņu dzimšanas biežumu, galvenokārt tāpēc, ka biežāk tiek implantēti vairāki embriji vai tiek veikta blastocistu pārnešana. IVF dzemdībās uz 1000 dzemdībām ir gandrīz 21 dvīņu pāris — lielāks rādītājs nekā spontānajās dzemdībās. Ir arī pētījumi, kas liecina, ka dažas IVF tehnikas var nedaudz palielināt arī monozigotisko dvīņu skaitu, taču biežāk palielinās tieši dizigotiskie pāri.

Praktiski padomi topošo vecāku un mediķu uzraudzībai

  • Ja ultrasonogrāfija agrīni nosaka monohorionitāti, nepieciešama regulāra un biežāka uzraudzība, jo īpaši otrajā trimestrī, lai laikus atklātu TTTS vai augšanas atšķirības.
  • Topošie vecāki var apsvērt ģenētiskās padomes saņemšanu, ja ir šaubas par dvīņu zigositāti vai ja ģimenē ir specifiskas ģenētiskas slimības.
  • Zygosity (zigositātes) noteikšana pēc dzimšanas vai agrāk var atvieglot medicīnisko lēmumu pieņemšanu un izpratni par iespējamām veselības problēmām nākotnē.

Kopumā monozigotiskie dvīņi sniedz unikālas iespējas pētīt ģenētikas un vides mijiedarbību, bet vienlaikus prasa īpašu uzmanību grūtniecības laikā, ja veidojas kopīgas placentas vai amnija anomālijas.