Suns (Canis lupus familiaris) definīcija, izcelsme un loma cilvēkam

Suņi (Canis lupus familiaris) ir pieradināti zīdītāji, nevis savvaļas dzīvnieki. Sākotnēji tie tika izaudzēti no vilkiem. Cilvēki tos ir audzējuši ilgu laiku, un tie bija pirmie dzīvnieki, kas tika pieradināti. Dažādi pētījumi liecina, ka tas noticis 15 000 līdz 100 000 gadu pirms mūsu ēras. Arī dingo ir suns, taču daudzi dingo ir kļuvuši par savvaļas dzīvniekiem un dzīvo neatkarīgi no cilvēka to izplatības areālā (dažviet Austrālijā).

Mūsdienās daži suņi tiek izmantoti kā mājdzīvnieki, citi tiek izmantoti, lai palīdzētu cilvēkiem veikt viņu darbu. Tie ir populāri lolojumdzīvnieki, jo parasti ir rotaļīgi, draudzīgi, uzticīgi un klausa cilvēkam. Trīsdesmit miljoni suņu Amerikas Savienotajās Valstīs ir reģistrēti kā lolojumdzīvnieki. Suņi ēd gan gaļu, gan dārzeņus, kas bieži ir sajaukti kopā un tiek pārdoti veikalos kā suņu barība. Suņiem bieži vien ir darbs, tostarp kā policijas suņiem, armijas suņiem, suņiem palīgiem, ugunsdzēsēju suņiem, kurjersu suņiem, medību suņiem, ganāmpulku suņiem vai glābšanas suņiem.

Tos dažkārt dēvē par suņiem no latīņu valodas vārda "suns" - canis. Dažkārt cilvēki lieto vārdu "suns", lai apzīmētu arī citus suņveidīgos, piemēram, vilkus. Suņu mazuli sauc par kucēnu vai kucēnu. Par kucēnu suni sauc līdz aptuveni viena gada vecumam.

Suņus dažkārt dēvē par "cilvēka labākajiem draugiem", jo tie tiek turēti kā mājdzīvnieki un parasti ir lojāli un labprāt uzturas cilvēka tuvumā. Suņiem patīk, ja viņus glauda, bet tikai tad, ja pirms glāstīšanas viņi vispirms var saskatīt glāstītāja roku; nekad nedrīkst glāstīt suni no muguras.

26. augusts ir Nacionālā suņu diena. Savukārt 26. marts ir Nacionālā kucēnu diena.

Definīcija un bioloģiskās īpašības

Canis lupus familiaris ir mājdzīvnieku forma no vilku sugas. Suņi ir zīdītāji ar spalvu, četriem kājiem un četrdaļīgu zobu komplektu, pielāgotu grabināšanai un košļāšanai. To ķermeņa izmēri, spalvas krāsa un forma, kā arī temperaments ievērojami atšķiras atkarībā no šķirnes un selekcijas vēstures. Vidējais dzīves ilgums parasti svārstās ap 10–13 gadiem, tomēr mazu suņu šķirnēm tas var būt ilgāks, lielākām šķirnēm — īsāks.

Izcelsme un domestikācija

Suņu domestikācija notika pirms tūkstošiem gadu, kad cilvēki un vilki sāka sadarbību—vilki piegāja pie cilvēku nometnēm, izmantojot atkritumus, cilvēki ieguva palīgus medībās un sargāšanā. Gadu gaitā selekcijas rezultātā radās dažādas šķirnes ar specifiskām spējām un izskatu. Domestikācijas laiks joprojām tiek pētīts; paleontoloģiskie un ģenētiskie dati liecina par ļoti agru un arī vairākvietīgu processu.

Ģenētika un šķirnes

Ar cilvēka uzraudzību ir izveidotas simtiem šķirņu, kurām ir atšķirīgas funkcijas — no sargsuņiem līdz rotaļlietu suņiem. Dažādi kinoloģijas reģistri (piemēram, FCI, AKC) atzīst daudzas oficiālas šķirnes. Šķirnes ietekmē suņa uzvedību, veselību un aprūpes vajadzības.

Suņu loma cilvēkam

Suņu loma cilvēka dzīvē ir daudzveidīga un ietver:

• Mājdzīvnieku un kompanjonu funkciju — sniedz emocionālu atbalstu, kompāniju un sociālo mijiedarbību.
• Darba suņi — veiksmīgi izmanto ganāmpulku sargāšanā, medībās, kā kurjeru vai vadītāju suņus.
• Speciālie palīgi — redzes invalīdiem palīgsuņi, terapijas suņi slimnīcās un rehabilitācijā.
• Drošība un glābšana — policijas, muitas un meklēšanas-glābšanas vienībās.
• Sporta un izklaides — agility, suņu sacensības, izstādēs piedalīšanās.

Uzvedība un saziņa

Suņi komunicē ar ķermeņa valodu (asti, ausīm, poza), bļaušanu, rūkšanu, žāvāšanos un smaku signāliem. Tie ir sociāli dzīvnieki ar pakšu uzvedību — kopā tie veido hierarhijas un mijiedarbojas ar cilvēkiem kā ar savas pakas locekļiem. Svarīgi ir socializēt kucēnus agrā vecumā, lai novērstu bailes un agresiju.

Uzturs un aprūpe

Suņu uzturam jābūt sabalansētam — olbaltumvielas, tauki, ogļhidrāti, vitamīni un minerālvielas. Daudzus suņus baro ar komerciālo suņu barību, kas pielāgota vecumam, aktivitātei un veselības stāvoklim. Būtiska ir tīra dzeramā ūdens pieejamība, regulāras fiziskās aktivitātes atbilstoši šķirnei, kā arī zobu, naglu un spalvu kopšana.

Veselība un reprodukcija

Tipiskas veselības procedūras ietver vakcinācijas (piemēram, pret trakumsērgu), regulāras dehelmintizācijas, parazītu profilaksi un regulāras veterinārārsta apskates. Suņu grūsnība ilgst apmēram 63 dienas; kucēnu skaits metienā var ievērojami atšķirties pēc šķirnes. Sterilizācija un kastrācija samazina pārapdzīvotības risku un var mazināt dažas slimību formas.

Audzēšana, apmācība un drošība

Pozitīva pastiprināšana, konsekvence un agrīna socializācija ir atslēga labai uzvedībai. Noteikti ieteikumi ikvienam suņu īpašniekam:

• Uzzināt par šķirnes vajadzībām un piemērotību savam dzīvesveidam.
• Vakcinēt un reģistrēt suni atbilstoši vietējiem likumiem.
• Nekad neglāstīt suni no mugurpuses vai pārsteigt — ļaut sunim redzēt un uzsist rokas, lai tas var nosmaržot.
• Sekoju drošības noteikumiem publiskās vietās (pavadā, suņu laukumos) un ievērot vietējos likumus par suņu turēšanu.

Ētika, likumi un sabiedrība

Suņu turēšana ietver atbildību — nodrošināt aprūpi, izvairīties no nežēlības, kā arī ievērot sabiedriskās drošības prasības. Daudzviet ir noteiktas vakcinācijas, reģistrācijas un pavadā turēšanas prasības. Tāpat svarīgi ir izvēlēties atbildīgu audzēšanu vai adopciju no patversmes.

Interesanti fakti

• Suņu oža ir daudz attīstītāka nekā cilvēkiem — tie var smaržot nianses, kuras cilvēki nespēj uztvert.
• Krāsas uztvere: suņi redz krāsas, taču ne tik plašā spektrā kā cilvēki — tiem ir divkrāsainā (dihromātiskā) redze.
• Kinoloģijas un suņu audzēšanas vēsture ir cieši saistīta ar cilvēku vēsturi — suņi ir kalpojuši un palīdzējuši daudzās kultūrās un laikmetos.

Ja plānojat iegādāties vai adoptēt suni, iesakām iepazīties ar šķirnes raksturu, veselības problēmām un nepieciešamo aprūpi, kā arī apsvērt adopciju no patversmes. Atbildīga suņa turēšana bagātina cilvēka dzīvi un sniedz dziļas emocionālas un praktiskas priekšrocības abām pusēm.

Dzīves ilgums

Dažādām suņu šķirnēm ir atšķirīgs dzīves ilgums. Kopumā mazāki suņi dzīvo ilgāk nekā lielāki. Suņa lielums un šķirne ietekmē to, cik ilgi suns vidēji dzīvo. Tādas šķirnes kā taksis parasti dzīvo piecpadsmit gadus, čivavas var sasniegt divdesmit gadu vecumu. Savukārt vācu dogu vidējais dzīves ilgums ir seši līdz astoņi gadi; daži vācu dogi ir nodzīvojuši desmit gadus.

Šis grafiks parāda sakarību starp svaru un mūža ilgumu.

Suņu šķirnes

Skatīt arī Suņu šķirņu saraksts.

Pastāv vismaz 800 suņu šķirnes (veidi). Suņi, kuru vecāki ir vienas šķirnes suņi, arī būs šīs šķirnes suņi: šos suņus sauc par tīršķirnes vai tīršķirnes suņiem. Suņi, kuru vecāki ir dažādu šķirņu suņi, vairs nepieder nevienai šķirnei: tos sauc par muttiem, jauktiem suņiem, hibrīdiem vai tīršķirnes suņiem. Dažas no populārākajām šķirnēm ir aitu suņi, kollijs, pūdeļi un retrīveri. Aizvien populārāka kļūst divu dažādu šķirņu suņu krustošana un jaunā suņa šķirnes nosaukuma maiņa, kas ir abu vecāku šķirņu vārdu sajaukums. Kucēnu, kura vecāki ir pūdeļi un pomerāņi, varētu saukt par pomapoo. Šādus suņus nevis sauc par mutuļiem, bet gan par dizaineru suņu šķirnēm. Šādus suņus parasti izmanto godalgotās izstādēs un dizaineru izstādēs. Tie var būt suņi-pavadoņi.

Suņi tiek audzēti ļoti dažādās šķirnēs: šeit ir vācu dogs un maza čivava.

Jautājumi un atbildes

J: Kāds ir suņu zinātniskais nosaukums?

J: Cik ilgi cilvēki ir pieradinājuši suņus?

J: Kādus darbus var veikt suņi?

J: Kādu barību ēd suņi?

J: Kāpēc suņi tiek uzskatīti par "cilvēka labākajiem draugiem"?

J: Kad tiek atzīmēta Nacionālā suņu diena?

J: Kad tiek atzīmēta Nacionālā kucēnu diena?

Meklēt pēc burta