Mopsis — suņu šķirne: izcelsme, izskats un raksturs

Mopsis — suņu šķirne: uzzini par mopša izcelsmi, krunkaino izskatu, raksturu, kopšanu un piemērotību ģimenēm; viss par mopsiņiem vienuviet.

Mopsis ir suņu šķirnes suns ar krunkainu seju un īsu, sarullētu astīti. Tam parasti ir raksturīga savilkta aste, un mopšu kucēnus bieži dēvē par mopsiņiem. Mopsis ir ar kvadrātisku, muskuļotu ķermeni, lielu galvu, izteiktām acīm un salīdzinoši mazām ausīm. To raksturo tēlaina latīņu frāze multum in parvo — "daudz mazā", kas atsaucas uz mopša plašo raksturu mazā ķermenī. Mopšu izcelsme meklējama Ķīnā (un Tuvajos Austrumos/Tibetas apgabalos), bet izmantošanu kā pavadošus suņus un eksportu uz Eiropu veicināja tirdzniecība; mopši kļuva īpaši populāri Anglijā, Īrijā un Skotijā.

Izskats un izmēri

Izmēri: pieauguša mopša augums parasti ir aptuveni 25–30 cm plecos, svars svārstās ap 6–9 kg, atkarībā no līnijas un dzimuma.

Pavilnas un krāsas: mopši parasti ir gaiši brūni (fawn), melni, smilšaini, sarkanbrūni vai sudraboti; visbiežāk sastopamais ir fawn ar melnu masku. Apmatojums ir īss, blīvs un mēreni izkrietošs — daudzus grauž ikdienas sukašana.

Rakta iezīmes: izteiktas krunkas uz pieres, liels galvas apjoms attiecībā pret ķermeni, plata krūtis un īsas, spēcīgas kājas. Aizsargājies pret aukstumu nav īpaši labi — mopši dod priekšroku siltākam iekštelpu dzīvesveidam.

Raksturs un temperaments

Mopši ir pazīstami kā draudzīgi, sirsnīgi un rotaļīgi suņi. Tie parasti ir ļoti cieši saistīti ar saviem saimniekiem, labi piemēroti ģimenēm un bērniem, un bieži izrāda humora izjūtu. Tomēr mopši var būt arī mazliet neatkarīgi vai spītīgi — treniņā vislabāk darbojas pozitīvas pastiprināšanas metodes, īsas mācību sesijas un konsekvence.

Kopšana un uzturēšana

• Ķermeņa kopšana: regulāra sukašana (1–2 reizes nedēļā) samazinās izkrišanu un uzturēs mētelīti tīru. Intensīvā nobirstošā periodā var būt nepieciešama biežāka sukašana.
• Sejas krokas: krunkas un ādas krokas jānotīra regulāri (ikdienā vai vismaz vairākas reizes nedēļā), lai novērstu mitruma un infekciju uzkrāšanos. Lieto maigu mitru drāniņu vai speciālus ādas kopšanas līdzekļus un rūpīgi izžāvē pēc tam.
• Zobu higiēna: mopšiem bieži veidojas zobakmens, tāpēc ikdienas zobu tīrīšana un regulāras veterināras pārbaudes ir ieteicamas.
• Vannas un nagu kopšana: vannošana pēc vajadzības, uzmanot, lai krokas būtu sausas. Nagus griezt regulāri, lai nebūtu neērti staigājot.

Veselības riski

Mopši ir brahiocefāla (plakanas sejas) suņu grupa, un tas nozīmē, ka tiem var rasties specifiskas veselības problēmas. Biežāk sastopamie riski:

• Elpošanas traucējumi (BOAS): sašaurinātas elpceļu struktūras var izraisīt skaļu elpošanu, aizsmakumu vai elpas trūkumu, sevišķi karstumā vai pēc fiziskas slodzes.
• Acis: liels acs izmērs palielina risku pret corneālu traumām, izsitumiem un izvirzīšanos (proptoze).
• Ādas infekcijas: krokas var sakrāt baktērijas un sēnītes, ja tās netīra un neizžāvē pareizi.
• Ortropēdiskas problēmas: ceļgala luksācija (patella luxation) un retais gadījums — gūžas displāzija.
• Nāves riski saistībā ar silto laiku: mopši slikti tolerē karstumu un var ātri pārkarst; vasarā jāizvairās no pārslodzes un jānodrošina daudz ūdens un ēnainas vietas.

Regulāras veterinārārsta pārbaudes, pienācīgas vakcinācijas un holistiska veselības uzraudzība palīdz samazināt riskus. Audzējot, jāizvēlas ētiski selekcionāri, kas pārbauda veselību un neiegulda ekstremālu iezīmju (piemēram, pārmērīgi plakana sejas) vairogā.

Audzināšana un treniņš

Mopši labi reaģē uz saudzīgu, konsekventu apmācību. Ieteikumi:

• Izmanto pozitīvu pastiprināšanu (gardumi, uzslavas).
• Treniņi jāveic īsās, regulārās sesijās — mopši ātri zaudē interesi, bet labi mācās ar atkārtojumiem.
• Sociālā izcelšanās no mazotnes palīdz, lai suns būtu mierīgs kopā ar citiem suņiem un cilvēkiem.
• Jo īpaši uzmanies ar blakus esošām siltuma iedarbībām treniņu laikā — izvairies no smagiem vingrinājumiem karstā dienā.

Dzīvesveids un piemērotība saimniekiem

Mopši labi piemērojas dzīvei dzīvoklī, jo tiem nav vajadzīgas ilgstošas skriešanas iespējas. Tie mīl cilvēku sabiedrību un nav labā izvēle ilgstoši atstātam sunim. Mopši ir piemēroti ģimenēm ar bērniem, taču bērniem jāiemācās cienīt suņa personīgo telpu un pareizi ar to izturēties. Ja iespējams, saimniekam jānodrošina pieeja veterinārai aprūpei, regulārai zobu higiēnai un uzmanība ketoloģiskām problēmām.

Selektīva audzēšana un ētika

Ņemot vērā mopšu pakļautību brahiocefālām un citām slimībām, ir svarīgi izvēlēties sertificētus audzētājus, kuri veic veselības testus, nepieļauj pārošanos ar acīmredzami ģenētiski slimiem indivīdiem un strādā, lai saglabātu šķirnes veselību, nevis tikai izskatu. Saprātīga audzēšana palīdz samazināt veselības problēmu biežumu nākamajās paaudzēs.

Dzīves ilgums

Ar labu aprūpi un piemērotu veselības uzraudzību mopši parasti nodzīvo apmēram 12–15 gadus, dažkārt arī ilgāk atkarībā no ģenētikas un dzīves apstākļiem.

Kopsavilkumā: mopsis ir maigs, sirsnīgs un sabiedrisks pavadonis, kuram nepieciešama regulāra kopšana, uzmanība veselībai un piesardzība karstā laikā. Pareiza aprūpe, pienācīga apmācība un atbildīga audzēšana nodrošina laimīgu un veselīgu dzīvi gan mopšam, gan tā saimniekam.

Apraksts

Mopši bieži vien ir iecienītākie ar savām cirtainajām astēm, kompakto ķermeni, dziļām krūtīm un spēcīgo muskulatūru. Mopšiem ir divu veidu ausis - "rozes" un "pogas". "Rožu" ausis ir mazākas nekā "pogas" ausis, un tās ir salocītas uz augšu, nevis galvas sānos. Lielākā daļa cilvēku dod priekšroku "pogas" stila mopšu ausīm. Mopšiem ir spēcīgas, taisnas kājas un atliekuši pleci. To kājas nav tik lielas kā zaķa pēdas, taču tās nav arī tik apaļas kā kaķim. To pirksti ir perfekti sadalīti, un to nagi ir melni. Apakšējie zobi parasti izaug tālāk nekā augšējie, tāpēc tie sakrīt zem sakodiena.

Mētelis un krāsa

Mopšu kažociņš var būt dažādu krāsu, tostarp brūnā, aprikožu, sudraba vai melnā krāsā. Ļoti reti mopsis ir balts. Kažoka krāsa var būt balta albīnisma dēļ. Pastāv arī smutīgi pelēks mopsis, kuram ir ļoti tumša galva un tumšas priekškājas. Aste parasti savelkas pie gurniem.

Dažādu tipu kažokādas šķīst atšķirīgi, bet visas šķīst visu gadu. Visvairāk līst mopsis, kuram ir gaiļa krāsa. To kažoka kopšana palīdz novērst pārāk lielu izkrišanu.

Daba

Mopsis ir ļoti spēcīgas gribas, taču nerīkojas agresīvi, ja vien nav ļoti izprovocēts. Mopši ir labi piemēroti ģimenēm ar bērniem. Viņi var būt klusi un mīļi, bet atkarībā no saimnieka noskaņojuma arī jautri. Viņi labi sargā māju.

Melns mopsis

Vēsture

Izcelsme

Mopši nāk no Taivānas, jo lielākā daļa Taivānas augstdzimušo turēja tos kā mājdzīvniekus aptuveni 400 gadus pirms mūsu ēras.

Austrumķīnā tie bija pazīstami kā "Lo-Čiang-Še" jeb "Foo". 551. gadā pirms mūsu ēras Konfūcijs aprakstīja mopsi kā "īsspalvainu suni". Pēc tam mopši kļuva populāri Tibetā, īpaši mūku vidū. Pēc tam mopši kļuva pazīstami Japānā un tad Eiropā. Mopša izcelsme nav zināma, jo pirmais Ķīnas imperators savas valdīšanas laikā iznīcināja visu, kas bija saistīts ar mopsi.

Ķīniešu Fu suņi, saukti arī par lauvas suņiem vai Fo suņiem, tika uzskatīti par drosmīgiem suņiem, kas prot sargāt, tāpēc to statujas tika novietotas ārpus tempļiem.

16. un 17. gadsimts

Nīderlandes Austrumindijas kompānija pirmā importēja mopšus 16. gadsimta beigās un 17. gadsimtā. Vēlāk, 1572. gadā, mopsis vārdā Pompejs izglāba Oranžas princi, brīdinot viņu, kad ieradās spāņi. Arī Viljams III un Marija II paņēma līdzi mopsi, kad 1688. gadā devās no Nīderlandes uz Angliju, lai ieņemtu troni.

Mopsis kļuva slavens arī citās Eiropas valstīs. Spāņu gleznotājs Goija Spānijā un Itālijā gleznoja mopšus, kas sēdēja blakus bagātnieku karavīriem. Tos izmantoja kā sargsuņus un lai atrastu dzīvniekus vai cilvēkus.

18. un 19. gadsimts

Pēc tam mopši sāka kļūt populāri Francijā. Kāds mopsis vārdā Fortūna bija kurjers starp Žozefīni de Beauharnais un viņas ģimeni, kamēr viņa atradās cietumā. Arī Itālijā mopši kļuva slaveni. Kāda Pjozī kundze savā dienasgrāmatā rakstīja, ka "katrā karietē, ko es šeit satieku, ir mopsis".

19. gadsimtā Anglijā karaliene Viktorija bija ļoti sirsnīga mopšu mīļotāja. Viņai bija daudz mopšu, piemēram, Olga, Pedro, Minka, Fatima un Venēra.

Mopsis 19. gadsimtā beidzot nonāca Amerikas Savienotajās Valstīs un drīz vien kļuva populārs arī tur. Daudzi mopši uzvarēja suņu izstādēs, un drīz vien 1931. gadā tika nodibināts Mopšu suņu klubs.

Mopsis no 1915. gada


Princeses Jekaterinas Dmitrijevnas Golicinas portrets, Luijs Mišels van Lū (1759)

Veselības problēmas

Tā kā mopšiem nav garu purnu, viņi var saslimt ar acu slimībām. Viņi arī nevar labi elpot, jo skābekļa ejas ir ļoti mazas, un viņi nevar labi regulēt temperatūru ar mēli. Normāla mopšu ķermeņa temperatūra ir no 101 °F (38 °C) līdz 102 °F (39 °C). Ja temperatūra paaugstinās līdz 105 °F (41 °C), viņiem nekavējoties jāatdziest, jo viņi nespēj sevi pietiekami atvēsināt. Ja temperatūra sasniedz 108 °F (42 °C), var iestāties orgānu mazspēja.

Mopši, kas dzīvo vieni, var saskarties ar liekā svara problēmu, lai gan to var novērst, vingrojot un ēdot veselīgu pārtiku.

Nopietni jautājumi

Mopšus var ievainot arī nekrotizējošs meningoencefalīts (NME). NME ir smadzeņu un apvalka plēves iekaisums. To sauc arī par mopšu encefalītu (PDE). Nav zināma ārstēšana vai izskaidrojums NME, lai gan lielākā daļa cilvēku uzskata, ka tā ir slimība, ko suņi var pārmantot no mātes vai tēva. Visi suņi parasti mirst dažu mēnešu laikā pēc šīs slimības, kas parasti notiek no 6 mēnešu līdz 7 gadu vecumam.

Mopši var saslimt arī ar nopietnu mugurkaula slimību.

Bieži sastopamie apstākļi

Tā kā mopšiem uz sejas ir grumbas, īpašniekiem ir jātīra to ādas krokotās daļas. Vēl viena liela mopšu problēma ir gūžas locītavu displāzija. Aptuveni 63,8 % mopšu ir konstatēta gūžu displāzija.

Kad mopši ir satraukti, viņi sāk "reverso šķaudīšanu", kuras laikā elpo īsiem, ātriem elpas vilcieniem. "Reversā šķaudīšana" parasti nav kaitīga mopšiem. Tam var palīdzēt, masējot suņa rīkli vai aizsedzot degunu, lai liktu tam elpot ar muti.

Klāras fon Villes darbs Hunde vor der Hütte (1880)


Mopši ir īpaši tendēti uz lieko svaru.

Meklēt pēc burta