Zaķi ir Lagomorpha kārtas zīdītāji, kuri pieder ģintijai Lepus. Tos bieži sajauc ar trušiem, jo abi ir radinieki (piemēram, saimei kā zaķi tiek minēti kopā), taču zaķi parasti ir lielāki, ar garākām kājām un ausīm, kas dod tiem priekšrocības skrējienā un novērošanā. Dažām sugām austiņu gali var būt tumšāki, bet tas nav vispārējs noteicošs raksturlielums.

Apraksts

Zaķu ķermeņa garums un svars ir atkarīgs no sugas — no mazākiem formātiem uz plašām stepēm līdz lielākiem vienībām meža un lauku biotopos. Tie raksturīgi ar garām pēdām un spēcīgām pakaļkājām, kas ļauj veikt garus lēcienus. Mēteļa krāsa parasti nodrošina maskēšanos, mainās pēc gadalaika vai atkarībā no vides.

Bioloģija un vairošanās

Zaķi ir poligīni vai vienmērīgāk pāruveidīgi atkarībā no sugas un resursu pieejamības. Grūtniecības periods (gestācija) parasti ir īsāka nekā trušiem — vidēji ap 30–42 dienām atkarībā no sugas. Dzemdētais jaunais (leverets) ir salīdzinoši labi attīstīts: ar spalvu un atvērtām acīm (precociāls), spēj kustēties īsā laikā pēc piedzimšanas. Dabiskais mazuļu skaits vienā dzemdībās svārstās, bet parasti ir no viena līdz vairākiem īpatņiem; sugas un apstākļu ziņā tas variē.

Uzturs

Zaķu barība ir galvenokārt fitofāga — tie ēd zāles, niedres, lapu nezālēm un citas augļaugu daļas. Viņi bieži ganās uz zāli, pļavām un lauka kultūrām, un ziemā var izmantot zariņus un koku mizu. Daudzām sugām ir attīstīta cecotrofijas uzvedība (ēd īpašus mīkstus nakts izkārnījumus), kas ļauj iegūt papildu barības vielas no šķiedrvielām.

Ātrums un kustēšanās

Zaķi ir ļoti labi pielāgoti ātrai kustībai. Pateicoties garajām pakaļkājām un spēcīgam muskulatūram, tie spēj sasniegt ievērojamu ātrumu un veikt ātras manevrēšanas, lai izbēgtu no plēsējiem. Piemēram, Eiropas brūnais zaķis (Lepus europaeus) var skriet ar ātrumu līdz 56 km/h (35 mph). Dažas Ziemeļamerikas sugas var sasniegt pat ap 64 km/h (40 mph) un veikt lēcienus līdz aptuveni 3 m (10 pēdas).

Dzīvesveids un uzvedība

Zaķi parasti ir dienas vai rīta/ vakara aktivitātes dzīvnieki (krepuskuļi), taču aktivitāte var mainīties pēc sezonas un plēsēju spiediena. Daudzas sugas dzīvo atsevišķi vai pāros; retāk veidojas lielākas grupas. Angļu valodā zaķu grupu sauc par "dravs" — latviski šo terminu mēdz atveidot kā dravs vai vienkārši "grupa". Zaķi izmanto līnijas, slēptuves un tramplīna stila lēcienus, lai izvairītos no uzbrukumiem. Viņi ir arī teritorāli — jo īpaši tēviņi vai dominējoši ķermeņi reproduktīvā perioda laikā.

Izplatība, plēsēji un aizsardzība

Zaķu sugas ir izplatītas galvenokārt Ziemeļpusrutulā — Eiropā, Āzijā, Ziemeļamerikā un dažās Āfrikas vietās. Tām ir daudz dabisko plēsēju, tostarp lapsas, vilki, suņi, lauvu tipa plēsēji, lāči, ērces putni (apakšgrupas) un cilvēki (medības). Galvenās draudzes ir biotopu iznīcināšana, intensīva lauksaimniecība, medības un slimības. Dažas sugas un populācijas ir stabilas un klasificētas kā "mazāk satraucošas", taču citas vietēji var būt apdraudētas.

Zaķu vidējais mūža ilgums savvaļā parasti ir pāris gadu līdz pieciem gadiem atkarībā no sugas un apstākļiem; labvēlīgos apstākļos un aizsargājot tos, daži īpatņi var izdzīvot ilgāk.

Kopsavilkums: zaķi ir ātri, labi adaptēti zālēdāji, kuriem raksturīgi garas kājas un ausis, prasme ātri pārvietoties un dzīvot atklātās ainavās. Viņu bioloģija atšķiras no trušiem — īpaši attiecībā uz mazuļu attīstību — un tie ieņem svarīgu vietu daudzos ekosistēmu barības tīklos.