Arktikas (polārā) lapsa — Vulpes lagopus: apraksts, izskats, dzīvesveids

Polārā lapsa (jeb baltā lapsa, polārlapsa, sniega lapsa) ir Vulpes lagopus. Tā ir neliela lapsa, kas dzīvo Arktikā un citās aukstajās ziemeņu teritorijās. Pieaugušas lapsas ķermeņa augstums pie pleciem parasti ir apmēram 25–35 cm, ķermeņa garums (bez astes) 46–68 cm, un svars svārstās aptuveni no 2,5 līdz 9 kg atkarībā no dzimuma, vecuma un barības pieejamības; mātītes parasti ir mazākas par tēviņiem. Arktikas lapsai ir apaļa, kompaktā ķermeņa forma, īss deguns un kājas, kā arī īsas, pūkainas ausis. Tai ir biezs, dubults kažoks: vasarā tumšāks — brūns vai pelēcīgs, bet ziemā parasti sniegbalts; pastāv arī tumšās (zilās) krāsas paveids. Tās astes ir blīvas un garas — to lapsas izmanto arī siltuma saglabāšanai guļot vai aukstumā.

Izskats un adaptācijas

Polārā lapsa ir īpaši pielāgojusies dzīvot ekstrēmi aukstā klimatā. Tai ir:

• biezs, blīvs kažoks, kas nodrošina izcilu siltumizolāciju;
• pūkainas, plata pirkstu spilventiņu apjoztas ķepas, kas darbojas kā sniega zābaki, palielinot šķērsošanas laukumu uz sniega un ledus;
• īsas ausis un īss purns, kas samazina siltuma zudumus;
• efektīvas tauku rezerves — rudenī tās uzkrāj taukus un var palielināt ķermeņa masu, tādējādi nodrošinot enerģijas rezerves un izolāciju ziemeļu ziemā.

Dzīves vide un izplatība

Polārā lapsa dzīvo tundrā, jūras piekrastēs un citviet Arktikas reģionos visapkārt Zemei. Tā var izturēt ļoti zemas temperatūras — bieži sastopama apstākļos zem -30 °C, un dažkārt izdzīvo pat vēl bargākos mīnusos, pateicoties savām izolējošajām īpašībām. Lapsas ierīkoto dobumu sistēmu (mājas dobumus) tās izmanto mazuļu audzināšanai un slēpšanās vietām; daži dobumu kompleksi tiek izmantoti gadu desmitiem.

Barība

Polārā lapsa ir visēdāja un ļoti oportunistiska — tās uzturs atkarīgs no sezonas un pieejamības. Galvenās barības sastāvdaļas ietver:

• lemingus — bieži galvenais barības avots reģionos ar lemingu populācijas cikliem;
• arktiskos zaķus, citus grauzējus un mazos zīdītājus;
• zivis, putnus un olas;
• kukaiņus un dažādas augu daļas, piemēram, augļus un ogas, kad tie pieejami;
• nomesti vai polārlāču atstāti līķi un citu plēsēju pārtikas atliekas — reizēm tās barojas arī no mazākiem jūras dzīvniekiem, piemēram, ronēniem, ja tie ir pieejami vai miruši;
• saules mērogi — tās reizēm meklē cilvēku atkritumus vai apmeklē zvejnieku apmetnes.

Polārās lapsas labā dzirde ļauj tām sadzirdēt mazos dzīvniekus zem sniega;, kad tā konstatē upuri, tā bieži lēkā (“pēcinca” uz sniega), lai izcirstu sniegu un noķertu upuri.

Uzvedība un dzīves cikls

Arktikas lapsas neguļ ziemas miegā. Rudenī kažoks sabiezē, un tās uzkrāj enerģijas rezerves, kas palīdz izdzīvot ziemu. Polārās lapsas parasti veido monogāmus pārus vai ģimenes grupas vairošanās sezonā; pārošanās notiek pavasarī, un pēc apmēram 52–54 dienu grūtniecības laikposma mātītēm piedzimst mazuļi. Kopumā mātītēm var piedzimt vidēji 5–8 mazuļi, taču labos barības apstākļos metieni var būt lielāki — reizēm dokumentēti pat ļoti lieli metieni.

Mazuļi dzimst vasaras sākumā tumšā, bieži brūnā vai pelēcīgā nokrāsā un ir apmēram bezpalīdzīgi (altriciāli). Acis parasti atveras pēc dažām dienām, un mazuļi tiek no baroti un aprūpēti gan no mātes, gan bieži arī no tēva un citiem ģimenes locekļiem. Mazuļi pārceļas no dobumiem ārā un paaugas vasaras laikā; daļa jaunāko mātīšu vēlāk pamet vecāku teritoriju, meklējot savu vidi, kamēr tēviņi bieži paliek saistīti ar ģimeni.

Reproducēšanās un dobumi

Arktikas lapsas izmanto sarežģītas dobuma sistēmas ar vairākiem ieejas/izejas caurumiem. Dobumi tiek izvēlēti un dažviet atkārtoti izmantoti paaudžu paaudzēs. Mazuļu aprūpē bieži iesaistās abi vecāki, un vecāki pasargā mazuļus no plēsējiem un aukstuma, kā arī nodrošina barību. Kad mazuļi paaugas, to ziemas kažoks kļūst balts, nodrošinot maskēšanos sniega vidē.

Ožas un citi maņu spēki

Polārajai lapsai ir laba oža, kas palīdz atrast barību vai līķus lielos attālumos. Tā var sajust mirušus dzīvniekus vai barības avotus pat desmitiem kilometru attālumā atkarībā no vēja un apstākļiem. Šo spēju kombinācija ar dzirdi un redzi padara to par veiksmīgu mednieku skarbajos Arktikas apstākļos.

Cilvēka ietekme un aizsardzība

Kopumā polārā lapsa nav uzreiz kritiski apdraudēta un starptautiskā sastāvā tiek vērtēta kā mazāk aizsargājama, tomēr tās populācijas var mainīties atkarībā no barības, slimībām un klimata izmaiņām. Galvenie draudi ir:

• klimata sasilšana, kas maina tundras un lemmingu populācijas dinamiku;
• konkurence ar sarkanajām lapsām, kas paplašina savu izplatību uz ziemeļiem;
• slimības un cilvēku aktivitātes (piemēram, ieguve, infrastruktūra).

Vietējie iedzīvotāji Arktikā izmantojuši arktiskās lapsas kažokādu tradicionālai apģērbniecībai un amatniecībai, taču mūsdienās kažokādu izmantošana tiek regulēta un daļēji aizliegta daudzos reģionos.

Polārā lapsa ir izcils piemērs tam, kā dzīvnieks var efektīvi pielāgoties dzīvei vienā no skarbākajiem Zemes reģioniem — ar blīvu kažoku, kompaktu ķermeni, izturīgām ķepām un uzvedības trikiem, kas palīdz tai atrast barību un izdzīvot aukstumā.

Jautājumi un atbildes

J: Kāds ir polārlapsas zinātniskais nosaukums?

J: Cik liela ir polārā lapsene?

J: Kāda veida kažokam ir polārlapsas kažoks?

J: Cik ilgi dzīvo polārlapsas?

J: Kā biezais kažoks palīdz tām izdzīvot aukstā klimatā?

J: Ar ko tie pārtiek?

Meklēt pēc burta