Zivis (daudzskaitlī: zivis) ir ūdens mugurkaulnieku grupa, kas dzīvo ūdenī un elpo (iegūst skābekli) ar žaunām. Tām nav ekstremitāšu, piemēram, roku vai kāju, un tām nav pirkstu. Šī definīcija nav gluži pietiekama: dažas abinieku dzimtas zivis arī dzīvo ūdenī un tām ir ārējās žaunas, bet tās sistemātiski netiek uzskatītas par zivīm.
Agrāk zivis tika apvienotas vienā mugurkaulnieku klasē, taču mūsdienu klasifikācijā termins "zivis" aptver vairākas evolucionāras grupas. Starp galvenajām grupām parasti min:
- Zivis bez žokļu (piemēram, lamprejas)
- † Bruņotas zivis (izmirušas grupas plākdokumentētām fosilijām)
- Skrimšļainas zivis (haizivis, raji u. c.)
- Pludmales zivis (šajā saistībā atbilst klasiskajām kaulaino zivju grupām)
- Plakanspuru zivis (daļa kaulaino zivju un to radniecība)
Daudzveidība un izplatība
Zivju sugu ir ārkārtīgi daudz — vairāk nekā 33 000 aprakstītu sugu, tas ir vairāk nekā četrkājaino (sauszemes mugurkaulnieku) sugu skaits. Zivis sastopamas gandrīz visos ūdeņos: saldūdenī (piemēram, ezeros un upēs), kā arī sālsūdeņos un okeānā. Dažas sugas ir ļoti mazas — mazākas par vienu centimetru —, turpretī minētā vaļhaizivs, kas ir lielākā zināmā zivs, var sasniegt gandrīz 15 metru garumu un svērt vairākas tonnas.
Anatomija un fizioloģija
Zivīm parasti ir ķermenis klāts ar zvīņām, taču zvīņu veids atšķiras: skrimšļainajām zivīm (piem., haizivīm) ir placoidās zvīņas, kaulainajām — cikloīdās vai ctenoidās zvīņas. Liela daļa zivju kustībai izmanto spuras: divi pāru spuru komplekti (priekšējās un aizmugurējās) un vairāki nepāru spuru komplekti (dorzālā, analā un aste). Spuras nodrošina stabilitāti, virziena maiņu un peldēšanas dzīvotspēju (spuru izmantošana).
Zivju elpošana notiek galvenokārt ar žaunām, kuras izvada skābekli no ūdens. Lielākā daļa zivju ir aukstasiņas (poikilotermas): to ķermeņa temperatūra mainās līdz ar apkārtējās vides temperatūru. Dažām grupām attīstījušās īpašas adaptācijas: piemēram, plaušu zivīm ir attīstījušās plaušas, kas ļauj izdzīvot ūdeņu izžūšanas laikā, tās ierokas dubļos un aestivē līdz mitrums atgriežas.
Sirds parasti sastāv no divām kamerām (priekškambaris un kambaris), bet elpošanas un izvadorgānu sistēmas, kā arī osmoregulācija (ķermeņa šķidrumu līdzsvars) ir ļoti atkarīga no dzīves vides — jūras zivīm jāizvada liekais sāls, bet saldūdens zivīm jānovērš ūdens iekļūšana šūnās.
Sensori un uzvedība
Daudzas zivis izmanto īpašas jutīgās struktūras — laterālo līniju, kas uztver ūdens spiediena viļņus, un daži veidi spēj uztvert elektriskus signālus. Skrimšļzivis, piemēram, izmanto gan izcilu redzi, gan elektroreceptorus medījuma atrašanai.
Reprodukcija un dzīves cikls
Zivju reprodukcijas veidi ir dažādi: daudzām sugām raksturīga olšūnu dēšana (ovipārija), dažas sugas ir ovovivipāras (olšūnas attīstās ķermenī) vai vivipāras (jaunie attīstās tieši mātes ķermenī). Ir sugas ar plašu vecākā rūpju spektru — no pilnīgas nepieļaušanas līdz rūpīgai aizsardzībai un mazuļu pabarošanai.
Evolūcija un klasifikācija
Kladistiskā skatījumā "zivs" ir parafilētisks termins: tas apzīmē vairākas radniecīgas, bet ne vienmēr pilnīgi monofilētiskas grupas. Tāpēc daudzi zinātnieki norāda, ka zivis kā vienota grupa neietver visus to pēcnācējus — no zivīm cēlušies sauszemes mugurkaulnieki, t. i., tetrapodi, kas ir viena no galvenajām evolūcijas vadlīnijām.
Ekoloģiskā un cilvēku nozīme
Zivis ir svarīgas ekosistēmu komponentes: tās regulē pārtikas tīklus, pārnēsā barību starp ūdeņu slāņiem un ietekmē biogeokimiskos procesus. Cilvēkam zivis nodrošina pārtikas avotu (zveja, akvakultūra), ekonomiskas iespējas un kultūras vērtības (akvārijs, sportzveja). Tomēr daudzas populācijas ir apdraudētas pār zveju, dzīvesvietu degradāciju, piesārņojumu un klimata izmaiņām; tāpēc nepieciešama ilgtspējīga apsaimniekošana un aizsardzības pasākumi.
Secinājums
Zivis ir ārkārtīgi daudzveidīga, adaptīvi veiksmīga dzīvnieku grupa, kas aptver plašu izskatu, lielumu un ekoloģisko lomu spektru — no miniatūrām saldūdens sugām līdz milzīgajām vaļhaizivīm. Lai saglabātu šo daudzveidību nākamajām paaudzēm, ir svarīgi izprast to bioloģiju, ekoloģiju un draudus, ar kuriem tās saskaras.
