Rāpuļi — bioloģiskā definīcija, sugas, īpašības un evolūcija

Rāpuļi — bioloģiska definīcija, sugas, īpašības un evolūcija. Uzzini par zvīņotu ādu, aukstasinību, dinozauru saikni, bruņurupučiem, krokodiliem un mūsdienu čūskām un ķirzakām.

Rāpuļi ir viena no galvenajām sauszemes mugurkaulnieku grupām — parastajā valodā šis vārds aptver plašu ķermeņu formu un dzīvesveidu loku. Biologi tajā bieži izvairās no vārda "rāpuļi" un lieto precīzākus taksonomiskus nosaukumus, jo klasiskā grupa "Rāpuļi" (Reptilia) nav monofiletiska, ja tajā netiek iekļauti arī putni.

Bioloģiskā definīcija un galvenās pazīmes

Vārds "rāpuļa" cēlies no latīņu valodas un nozīmē "tāds, kas rāpo". Visām dzīvajām rāpuļu sugām ir vairākas kopīgas pazīmes: tās parasti ir aukstasiņu (ektotermiskas) radības, tām ir zvīņota āda un tās vai nu dēj klaidošas olas, vai dažas sugas dzemdē mazuļus. Rāpuļi izdala galvenokārt urīnskābi (ūdens taupošs slāpekļa izvadprodukts), nevis urīnvielu, un tiem ir kloaka — kopīgs atvērums anālās atveres, urīnceļu un reproduktīvo kanālu izvadīšanai.

Ķermeņa uzbūve un fizioloģija

Rāpuļu āda ir pārklāta ar keratīna zvīņām, skārienjutīgu šūnu slāņiem, kas aizsargā pret izžūšanu un mehāniskiem bojājumiem. Dažām grupām (piem., čūskām) zvīņas ir stipri modificējušās. Rāpuļiem parasti ir izteiktāk attīstīta plaušu elpošana; viņu sirds un asinsrites sistēma atšķiras no zīdītājiem — vairumam rāpuļu ir trīs kameru sirds ar daļēju starpsienu, taču krokodiliem sirds ir funkcionāli četrkameru, kas tuvina viņus putniem un zīdītājiem.

Termoregulācija notiek galvenokārt uzvedības ceļā: rāpuļi sasilda ķermeni, saulessargājas, slēpjas, maina pozīciju un aktivitātes diennakts laikā, lai uzturētu piemērotu ķermeņa temperatūru. Dažas sugas spēj ziemot vai ilgstoši samazināt vielmaiņu, lai pārciestu aukstākus periodus.

Elpošana, maņas un uzvedība

Rāpuļiem parasti ir labi attīstītas redze un smarža. Čūskām un daļai ķirzaku svarīgu lomu spēlē Jakobsona orgāns (vomeronasālais orgāns), kas palīdz analizēt ķīmiskas vielas gaisā. Dažām čūskām (piem., vipera tipa) ir termoreceptoru dobumi, kas ļauj sajust siltumu no upura ķermeņa. Daži krokodili izrāda sarežģītu uzvedību un vecāku aprūpi.

Reprodukcija un attīstība

Lielākajai daļai rāpuļu ir iekšēja apaugļošana. Daudzas sugas dēj olas ar cietām vai ādas veida čaulām, bet ir arī dzīvdzemdētājas sugas — īpaši daļa čūsku un ķirzaku. Olu attīstība parasti notiek sauszemes ligzdošanas vietās; kārtējā attīstība un aprūpe sugu starpā ļoti atšķiras — no pilnīgas atstāšanas līdz rūpīgai ligzdu aizsardzībai un mazuļu aizsardzībai (piem., krokodiliem).

Dažādība un taksonomija

• Lai gan publiskajā valodā rāpuļi bieži tiek skatīti kā vienota grupa, mūsdienu taksonomijā izšķir vairākas atsevišķas rindas. Starp dzīvajām galvenajām grupām ir:
  • bruņurupuči (Testudines) — bruņurupuči,
  • krokodili (Crocodylia) — krokodili,
  • tuatara (Rhynchocephalia) — tuatara,
  • čūskas un ķirzakas (Squamata) — lielākā daļa mūsdienu rāpuļu: čūskas un ķirzakas.
• Daudzas agrākas rāpuļu grupas ir izmirušas, piemēram, mosasauri un citas lielas jūras un sauszemes formas. Mūs bieži interesē arī dinozauri — lielākā daļa klasisko dinozauru zaru izzuda, bet to pēcteči ir saglabājušies kā putni.

Evolūcija

Rāpuļu senči attīstījās no agrīnajiem amniotiem pirms vairākiem simtiem miljoniem gadu. Amniotu nozīmīgākā īpašība bija spēja dēt amniotiskas olas, kas ļāva iziet pilnībā uz sauszemes. Dažas līnijas attīstījās tālāk parādīdzas par lieliem mezozoja plēsējiem (dinozauriem), bet citas saglabājās mazākā, konservatīvākā formā un izdzīvoja līdz mūsdienām (bruņurupuči, krokodili, tuatara, čūskas un ķirzakas).

Izplatība un ekoloģiskā nozīme

Rāpuļi ir izplatīti lielākajā daļā pasaules kontinentu (vairumā kontinentu izņemot Antarktīdu) un aizņem dažādus dzīvotņu tipus — tuksnešus, mežus, mitrājā zonas, upes un okeānus (jūras bruņurupuči, mosasauru radinieki pēdējā laikā izzuda). Tie bieži ir gan plēsēji, gan ganītāji, gan ekosistēmu svarīgi pārvērtējumu veicēji (piem., sēklu izplatītāji, indes kontrole), un tie ietekmē gan zālēdāju, gan grauzēju populācijas.

Rāpuļu un cilvēku attiecības; pētniecība un aizsardzība

Rāpuļi cilvēkam ir gan praktiski noderīgi (skudru un peļu kontrole, bioloģiskie pētījumi), gan potenciāli bīstami (indīgas čūskas, lielu krokodilu uzbrukumi). Daudzas sugas saskaras ar cilvēka darbības radītām briesmām: biotopu zaudēšanu, klimata pārmaiņām, mežiznīcināšanu, invazīvām sugām, piesārņojumu un nelegālo tirdzniecību kā mājdzīvniekiem vai dekoratīviem priekšmetiem. Populārā pētniecības nozare, kas nodarbojas ar rāpuļu pētīšanu, ir herpetoloģija.

• Galvenās aizsardzības vajadzības: biotopu saglabāšana, likumīga aizsardzība un pretkorupcijas pasākumi pret nelikumīgu tirdzniecību, publiskā izglītošana un sugu monitoring.

Īss pārskats — ko vēl vērts zināt

• Rāpuļu sugu skaits ir liels — tūkstošiem sugu čūsku, ķirzaku, bruņurupuču un krokodilu.
• Dažas sugas spēj dzīvot ļoti ilgi (piem., daži bruņurupuči dzīvo vairākus desmitus gadu).
• Klātienes novērojumi un fotogrāfijas palīdz pētniekiem izsekot populāciju stāvoklim un saglabāt sugas.

Rāpuļi ir daudzveidīga un evolucionāri nozīmīga dzīvnieku grupa ar sarežģītām attiecībām ar vidi un cilvēku sabiedrību. Lai saglabātu šo daudzveidību nākotnē, nepieciešama koordinēta zinātniska un aizsardzības darbība.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir rāpuļi?

J: Vai putnus uzskata par rāpuļiem?

J: Kāpēc tos sauc par rāpuļiem?

J: Kas ir kloaka?

Vai rāpuļiem ir tāds pats sirds izvietojums kā zīdītājiem?

J: Kādi izmirušu rāpuļu piemēri ir minēti tekstā?

J: Kā sauc dzīvo rāpuļu pētniecību?

Meklēt pēc burta