Tuatara ir rāpuļi, kas izskatās pēc ķirzakām. Tomēr tie ir vienīgie izdzīvojušie pārstāvji no rāpuļu kārtas, kas uzplaukusi pirms 200 miljoniem gadu. Tie pieder pie seno rāpuļu grupas, ko zinātne sauc par Rhynchocephalia vai Sphenodontia, un ir būtiski, lai izprastu rāpuļu evolūciju.

Tagad ir tikai Sfenodonu ģints un divas Tuataru sugas. Abas ir endēmiskas (dzīvo tikai Jaunzēlandē). Tuataru tuvākie dzīvie radinieki ir ķirzakas un čūskas.

Tuatara ir zaļganbrūna, un tās garums no galvas līdz astes galam ir līdz 80 cm. Gar muguru tām ir dzeloņstiepļu grēda - uz to norāda maoru vārds tuatara. Spogulis ir izteiktāks tēviņiem. Tuatara ir īpaša daudzējādā ziņā. Viens no tiem ir to zobu raksts. Augšžoklī ir divas zobu rindas, kas pārklāj vienu rindu apakšžoklī. Tas ir unikāli starp dzīvajām sugām.

Izskats un uzvedība

Tuatara āda ir raupja, kamuflāžas krāsā — brūna vai zaļgana, kas palīdz slēpties starp akmeņiem un krūmiem. Tēviņiem parasti ir izteiktāka ķermeņa uzbūve un garāka muguras grēda, kas bieži tiek lietota rituālā demonstrēšanā partneru piesaistē vai teritorijas aizstāvībā. Tie ir diennakts un krēslas stundās aktīvi, taču var būt redzami arī saullēktā un saulrietā, kad tie sasilst saulē.

Īpašās anatomiskās iezīmes

Viena no zināmākajām tuataru īpašībām ir tā sauktā trešā — parietālā acs uz galvaskausa virsmas. Tā nav acs tradicionālajā izpratnē, bet fotoreceptīva struktūra, kas palīdz regulēt diennakts ritmus un temperatūras uztveri. Tā parasti nav redzama ārēji pieaugušiem indivīdiem, jo to sedz āda.

Uzturs

Tuatara ir visēdājas ar tendenci uz kukaiņu un mazu dzīvnieku medībām. To uzturā ietilpst insekti, posmkāji, mazi rāpuļi, putnu olas un reizēm arī mazi zīdītāji vai kļūdu upuri. Tās medī, izmantojot lēnu un precīzu kustību, bieži gaidot, līdz plēsējs pietuvojies.

Sugu daudzveidība un izplatība

Visas sugas un populācijas tradiciāli atradās Jaunzēlandes ziemeļu un dienvidu salās, taču cilvēka ietekmes un ievesto plēsēju (īpaši žurku) dēļ lielākā daļa tuataru populāciju izdzīvoja tikai izolētās piekrastes un mazajās saliņās. Pēdējos gados ir veikti atkārtoti ieviešanas projekti uz drošām, žurku neaizskartām teritorijām un uz sauszemes rezervātu salām, kā arī ierobežotas reintrodukcijas uz žogu sargātām vietām kontinenta daļā.

Vairošanās un attīstība

Tuatara vairošanās ir lēna: tie sasniedz dzimumgatavību pēc vairākiem gadiem (bieži pēc 10–20 gadiem), un olu dēšana notiek retāk nekā daudzām citām rāpuļu sugām. Olas attīstās ļoti ilgi — inkubācija var ilgt ap 12 mēnešiem vai vairāk, atkarībā no temperatūras. Svarīgi ir arī tas, ka tuataru dzimums ir atkarīgs no inkubācijas temperatūras (temperatūras nosaka dzimumu), kas padara sugas populācijas jutīgas pret klimata pārmaiņām.

Dzīves ilgums un vielmaiņa

Tuatara ir izcili ilgmūžīgi rāpuļi — daži indivīdi var nodzīvot vairāk nekā 60–100 gadus. Tās ir aukstasiņas (ektotermas) radības ar lēnu vielmaiņu, kas ļauj darboties arī zemākās temperatūrās salīdzinājumā ar daudziem citiem rāpuļiem.

Saglabāšana un apdraudējumi

Tuataru populācijas ir pakļautas vairākiem draudiem. Galvenie apdraudējumi ir ievestie plēsēji (īpaši žurkas un brieži), cilvēku darbības iznīcinošā ietekme uz dzīvotni un klimata pārmaiņas, kas var izmainīt inkubācijas temperatūru un līdz ar to arī dzimumu proporcijas mazuļu vidū. Lai aizsargātu sugas, veic šādas darbības:

  • tuataru populāciju pārvietošana uz žurku brīvām salām;
  • ģenētiskā monitoringa un audzēšanas programmas ķīlniecībā un rezervātos;
  • izglītības un vietējo kopienu iesaistīšana aizsardzībā;
  • teritoriju atjaunošana un invazīvo sugu iznīcināšana.

Evolūcijas nozīme

Tuatara ir dzīvs logs uz senāko rāpuļu pasauli. Tās anatomija un ģenētika sniedz vērtīgu informāciju par to, kā attīstījās mūsdienu ķirzakas un čūskas. Zinātniskie pētījumi par tuataru palīdz saprast evolūcijas procesus, adaptācijas un reģionālās izmaiņas ilgā laika periodā.

Tuataru saglabāšana ir gan zinātnisks, gan kultūras mērķis — tās ir svarīgas ne tikai kā dzīvas fosilijas, bet arī kā nozīmīga Jaunzēlandes dabas mantojuma daļa.