Izzušana nozīmē, ka suga vairs nepastāv — nav dzīvu tās sugas indivīdu, kuri spētu vairoties un turpināt sugas pastāvēšanu. Tas ir dabas evolūcijas process, kas notiek gan lēni, gan strauji, un bieži ir saistīts ar vides pārmaiņām un bioloģiskajiem spiedieniem. Evolūcijas gaitā sugas rodas un izzūd; tomēr mūsdienās cilvēka darbība būtiski paātrina izzušanas tempu.

Kas tiek uzskatīts par izzušanu

Sugas pilnīga izzušana (globāla izzušana) nozīmē, ka nav atrasts neviens dzīvs tās sugas pārstāvis. Atšķirībā no tā, lokāla izzušana jeb izskaušana reģionā (extirpācija) nozīmē, ka suga vairs nedzīvo kādā konkrētā vietā, bet pastāv citur.

Cēloņi

Sugu izzušana var notikt dažādu iemeslu dēļ. Biežākie faktori ir:

  • Biotopu zudums — ģeogrāfiska vai ekoloģiska dzīvesvietas iznīcināšana vai fragmentācija, kas ierobežo pietiekamas barības, mītņu vai migrācijas ceļu pieejamību. (Sk. arī biotopu.)
  • Pārmērīga medīšana un nozveja — tieša cilvēku izraisīta indivīdu skaita samazināšanās, piemēram, pārmērīga medīšana.
  • Invazīvās sugas — svešas sugas var konkurēt, plosīt vai slimot vietējās populācijas tā, ka tās pazūd.
  • Slimības — jauna patogēna izplatīšanās var masveidā iznīcināt mazas vai izolētas populācijas.
  • Vides piesārņojums — ķīmiskas vielas, plastmasa, smagie metāli un citi piesārņojumi var radīt letālu vai reproduktīvu kaitējumu.
  • Klimata pārmaiņas — temperatūras, nokrišņu un sezonālo ciklu maiņa var iznīcināt sugu dzīvotnes vai mainīt barības pieejamību.
  • Ģenētiskie faktori — mazas populācijas cieš no inbrīdinga un zemas ģenētiskās daudzveidības, kas samazina izdzīvošanas iespējas.
  • Traģiski notikumi — vulkānu izvirdumi, meteorīti vai citi lieli katastrofāli notikumi, kas var izraisīt plašus izmiršanas notikumus.

Izzušanas veidi un laika mērogi

Izzušana var notikt lēnām — kā daļa no dabiskā fona izzušanas — vai ātri un masveidīgi, kā tas notika piecos lielajos vēsturiskajos masu izmiršanas brīžos. Ir arī speciālas procesēšanās, piemēram, sugas evolūcijas ceļā sadalīšanās un jaunu atzaru veidošanās, kas saucas sugas sašķelšanās jeb kladoģenēze.

Piemēri

Viens labi zināms piemērs ir Dodo — lidojošs putns, kas izzuda pēc cilvēku ieceļošanas Maurīcijā un pārmērīgas medīšanas, kā arī mājdzīvnieku un slimību ietekmē. Citi labi zināmi izmirušie piemēri ir mamuti, tasmānijas vilks (thylacine) un pasaules mēroga populāciju sabrukums, piemēram, passenger pigeon. Fossilais ieraksts rāda, ka daudzas sugas pazuda jau aizvēsturiskos laikmetos — piemēram, dinozauri pēc Kretas–Paleogēna robežas.

Apdraudētās sugas un saglabāšana

Apdraudētās sugas ir sugas, kuru populācijas ir mazas vai strauji sarūk un kuras var nonākt izzušanas draudā. Piemēram, Kew Gardens ziņojums norāda, ka aptuveni viena piektā daļa augu sugu varētu būt pakļautas izmiršanas riskam. Lai samazinātu izzušanu, tiek īstenotas dažādas aizsardzības stratēģijas:

  • piesardzības zonas un dabas rezervāti;
  • likumdošana pret medīšanu un tirdzniecību ar apdraudētām sugām;
  • ekosistēmu atjaunošana un biotopu savienošana;
  • uzraudzība, reģistrācija un sargāšana no invazīvām sugām;
  • selektīva neitralizācija patogēnu uzbrukumiem un karantīnas pasākumi;
  • dzīvo eksemplāru programmas — aizturēšana, audzēšana un iespējamā reintrudēšana dabā.

Lazara taksoni un fosilais ieraksts

Fosilās sugas dažkārt "atgriežas" zinātniskajā apritē, kad pēc ilga laika tiek atrasts kāds dzīvs indivīds vai populācija, ko iepriekš uzskatīja par izzušu. Šos gadījumus sauc par Lazara taksoniem. Tas ir atgādinājums, ka fosilais ieraksts nav pilnīgs un ka daudzas sugas var saglabāties izolētās dzīvesvietās gadiem vai pat miljoniem gadu.

Kopsavilkums

Izzušana ir dabas un evolūcijas sastāvdaļa, taču cilvēka darbība — biotopu iznīcināšana, pārmērīga izmantošana, ievedums un klimata pārmaiņas — padara to par vienu no galvenajām mūsdienu vides problēmām. Saglabāšanas pasākumi, pētniecība un starptautiska sadarbība ir būtiski, lai samazinātu izzušanas tempu un aizsargātu bioloģisko daudzveidību nākotnei.