Fasciola hepatica — aknu plakanā tārpa: apraksts, dzīves cikls, nozīme
Fasciola hepatica — visaptverošs apraksts par aknu plakanā tārpa bioloģiju, dzīves ciklu, simptomiem, ārstēšanu, profilaksi un ietekmi uz lopkopību un cilvēku veselību.
Fasciola hepatica ir aknu plakanā tārpa (trematode), bieži saukta arī par „aknu tārpu” vai „aknu plātnīti”. Tā ir parazītiska trematode no Platyhelminthes dzimtas, kas parasitē dažādos zīdītājos, tostarp liellopos, aitās un cilvēkos.
Šī suga inficē zīdītājus, tieši aknas un žultsceļus. Slimību, ko izraisa šis parazīts, sauc par fasciolozi. Fascioloze ir klasificēta kā viena no novārtā atstātajām tropu slimībām (neglected tropical disease) un rada nozīmīgus ekonomiskus zaudējumus lopkopībā.
F. hepatica ir izplatīta visā pasaulē — sevišķi mitros un mērenos reģionos — un jau gadsimtiem ilgi tā ir pazīstama kā nozīmīgs aitu un liellopu parazīts. Tā lieluma, izplatības un ekonomiskās nozīmes dēļ šī suga ir bijusi daudzu zinātnisku pētījumu objekts.
Izskats un morfoloģija
Pieaugušais Fasciola hepatica ir lapveida, plāns un dubultēji simetrisks plakanā tārpa veida organisms. Tipisks izmērs ir aptuveni 2–4 cm garumā un 0.8–1.5 cm platumā. Tumšāks krāsojums parasti saistīts ar barības vielu uzkrāšanos. Tām ir divas sasūcējmundekļa struktūras — viens priekšpusē un viens ventrālajā pusē — kas palīdz piekļauties un baroties aknu audos un žultsceļos. Oliņas (olas) ir ovālas, aptuveni 130–150 × 60–90 μm izmērā.
Dzīves cikls
Fasciola hepatica dzīves cikls ir sarežģīts un ietver starpniekhosti — saldūdens gliemenes (parasti ģints Lymnaea). Galvenie posmi:
- Pieaugušie tārpi dzīvo aknās un žultsvados, kur tie izdala olas ar izkārnījumiem.
- Olas ejot ārā no saimnieka attīstās ārējā vidē un no tām iznāk miracīdiji — brīvi peldējoši lārvas veidi, kuri inficē gliemeni.
- Gliemenē miracīdiji attīstās sporocistā, tad redijās un beidzot — cercarijās. Šīs stadijas notiek iekšēji gliemenē.
- Cercarijas iznāk no gliemenes, brīvi peld un enkistējas uz ūdensaugiem vai citām virsmām kā metacercarijas (enkistētas infekciozas lārvas).
- Pabeigtajā saimniekā (liellops, aita, cilvēks) metacercarijas tiek norītas kopā ar piesārņotu ūdeni vai ūdensaugiem (piem., ūdenszemenes, dilles, ūdensšķiņķi). Lārvas pēc norīšanas izkļūst zarnās, migrē cauri audiem uz aknām un attīstās pieaugušajā stadijā.
Prepatentais periods (laiks no inficēšanās līdz olu ražošanai) parasti ilgst 8–12 nedēļas, bet var atšķirties atkarībā no apstākļiem.
Rezervuāri un pārnešana
- Galvenie gala saimnieki: liellopi (govis), aitas, kazas, bet arī daudzi citi zīdītāji, tostarp cilvēki un savvaļas dzīvnieki.
- Starpposma saimnieki: slāņaini saldūdens gliemeži (parasti ģints Lymnaea). Precīzs gliemeņu sugu loks var atšķirties reģionāli.
- Pārnešana notiek, ja gala saimnieks norij metacercarijas uz mitriem ūdensaugus vai dzer piesārņotu ūdeni.
Kliniskie simptomi
Dzīvniekiem un cilvēkiem fascioloze var izpausties dažādi, atkarībā no inficēšanās intensitātes un slimības stadijas.
Dzīvniekiem (piem., aitām, liellopiem):- Akūta fascioloze: masveida migrācija lārvu fāzē — smagi aknu bojājumi, asiņošana, pēkšņa nāve, drudzis, vājināšanās.
- Hroniska fascioloze: pakāpeniska noguruma zudums, svara zudums, anēmija, samazināta pienprodukcija, apēstās aknas — aknu kondemnācija gaļas pārstrādē.
- Palielinātas aknas (hepatomegālija), žultsakmeņu vai žultsceļu aizsprostojums smagos gadījumos.
- Iekaisuma fāze (akūta): drudzis, sāpes labajā augšējā vēdera daļā, hepatomegālija, izteikta eozinofilija, mialģijas un nogurums.
- Hroniska fāze: žults ceļu iekaisums, žults ceļu striktūras, dzelte, recidivējošas epizodes, ilgstoša noguruma sajūta.
- Dažreiz simptomi ir vāji vai nespecifiski, kas apgrūtina diagnostiku.
Diagnostika
- Fekāliju mikroskopija (sedimentācija) — olu atrade izkārnījumos (efektīva hroniskās stadijās).
- Asins analīzes — eozinofilija, aknu enzīmu izmaiņas.
- Seroloģija (ELISA) — detektē antivielas, noderīga agrīnajā diagnostikā, kad olas vēl nav izdalījušās.
- Attēlveidošana (ultrasonogrāfija, CT, MR) — var atklāt aknu bojājumus vai žultsceļu izmaiņas.
- Dzīvniekiem — anatomiskā izmeklēšana un aknu sekcijas gaļas pārstrādes laikā var atklāt pieaugušās formas.
Ārstēšana
- Triclabendazole — zāles, kas plaši tiek uzskatītas par efektīvām pret gan pieaugušajiem, gan lārvām; to lieto cilvēkiem un dzīvniekiem.
- Alternatīvas veterinārajā praksē: albendazole, closantel, oxyclozanide un citi anthelmintiskie līdzekļi (efektivitāte var atšķirties; daļai zāļu nav augstas efektivitātes lēciju stadijās).
- Rezistence pret triclabendazole ir reģistrēta dažos reģionos lopkopībā — tas padara ārstēšanu sarežģītāku un uzsver profilakses nozīmi.
Profilakse un kontrole
- Pastāvīga lopu profilakse: stratēģiska dehelmintizācija, pamatojoties uz riska periodiem un diagnostiku.
- Pastāvju un ganību pārvaldība: izvairīšanās no zālēm un ganībām ar pastāvīgu mitrumu un stāvošu ūdeni, kur dzīvo gliemeži.
- Ūdens un pārtikas drošība: izvairīšanās no neapstrādāta dzeramā ūdens un nepietiekami nomazgātu ūdensaugu (piem., ūdenscress) lietošanas cilvēku uzturā.
- Gliemežu kontrole: drenāžas uzlabošana, pagaidu apstrādes pasākumi pret gliemežiem (kur to atļauj un tas ir droši videi).
- Izglītošana lauksaimniecības kopienām un sabiedrībai par pārnešanas veidiem un riska zonas identifikāciju.
Ekonomiskā un sabiedrības veselības nozīme
Fasciola hepatica izraisa būtiskus ekonomiskos zaudējumus lauksaimniecībā, jo inficētie lopi zaudē ražību (svara pieaugums, piena daudzums), palielinās medicīniskie izdevumi un rodas aknu kondemnācija pie gaļas pārstrādes. Cilvēku infekcijas var radīt ilgstošas veselības problēmas un ietekmēt darba produktivitāti, īpaši reģionos ar zemu resursu pieejamību diagnostikai un ārstēšanai.
Izplatība
Fasciola hepatica ir kosmopolītiska suga — izplatīta Eiropā, Amerikā, Āzijā, Āfrikā un Okeānijā. Viens no svarīgiem faktoriem sugas izplatībā ir klimatiskie apstākļi, kas ietekmē gliemežu populācijas: mitri, mēreni vai tropiski apvidi ar stāvošu vai lēni tekošu ūdeni ir riska zonas.
Noslēgums
Fascioloze ir svarīga gan kā lopkopības problēma, gan kā zoonoze. Efektīva kontrole prasa integrētu pieeju — diagnostiku, mērķtiecīgu ārstēšanu, ganību un ūdens resursu pārvaldību, kā arī izglītošanu. Rezistence pret zālēm un mainīgie vides apstākļi padara šo parazītu par pastāvīgu izaicinājumu veterīnārmedicīnai un sabiedrības veselībai.
Dzīves cikls
Lai pabeigtu savu dzīves ciklu, F. hepatica kā starpsaimnieks ir nepieciešams saldūdens gliemezis, kurā parazīts var vairoties bezdzimuma ceļā.
Pieaugušas fasciolas tiek notvertas aitu žults ceļā vai daudzas no tām vairojas partenogēnās ceļā.
Fasciola var būt aptuveni 3000-4000 olu vienlaicīgi.
Zigota veidojas ootipā un saņem dzeltenumu no vitalīna dziedzera un cieto iekšējo apvalku no čaulas dziedzera.
Fasciola hepatica dzīves cikls cilvēka vai dzīvnieka organismā un ārpus tā
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir Fasciola hepatica?
A: Fasciola hepatica ir parazītiska trematode (plankumainais tārps), kas inficē dažādu zīdītāju, tostarp cilvēku, aknas.
J: Kādu slimību izraisa Fasciola hepatica?
A: Fasciola hepatica izraisa fasciolozi.
J: Kāds ir Fasciola hepatica dzimtas pārstāvis?
A: Fasciola hepatica pieder pie platihelminthes.
J: Vai Fasciola hepatica ir novārtā atstāta tropu slimība?
A: Jā, Fasciola hepatica ir klasificēta kā novārtā atstāta tropu slimība.
J: Kādus dzīvniekus parasti skar Fasciola hepatica?
A: Fasciola hepatica ir nozīmīgs aitu un liellopu parazīts, kas rada lielus ekonomiskus zaudējumus šiem dzīvniekiem.
J: Kāda ir Fasciola hepatica izplatība pasaulē?
A: Fasciola hepatica ir izplatīta visā pasaulē.
J: Kāpēc Fasciola hepatica ir daudzu zinātnisku pētījumu objekts?
A: Fasciola hepatica ir daudzu zinātnisku pētījumu objekts, jo tā ir ļoti liela un ekonomiski nozīmīga, un, iespējams, tā ir vislabāk pazīstama no visām trematodu sugām.
Meklēt