Reakcija "cīņa vai bēgšana" (jeb akūta stresa reakcija) ir fizioloģisko izmaiņu kopums, kas rodas, ja dzīvnieks ir apdraudēts. Šīs izmaiņas ietver paātrinātu sirdsdarbību, paātrinātu elpošanu un asinsspiedienu.

Šo reakciju pirmais aprakstīja V. B. Kanons. Viņš atklāja, ka dzīvnieki uz draudiem reaģē ar vispārēju simpātiskās nervu sistēmas izlādi. Tas izraisa tādas izmaiņas, kādas minētas iepriekš. Šīs izmaiņas sagatavo dzīvnieku cīņai vai bēgšanai. Šī reakcija ir pirmais posms vispārējā adaptācijā, kas regulē mugurkaulnieku un citu organismu reakcijas uz stresu.

Fizioloģiskie mehānismi

Akūtas stresa reakcijas pamatā ir ātra simpātiskās nervu sistēmas aktivācija un hormonu izdalīšanās:

  • Adrenalīns un noradrenalīns: virsnieru smadzenītēs (adrenal medulla) strauji izdalās kateholamīni, kas paātrina sirdsdarbību, palielina asinsspiedienu, bronhus paplašina un virza asinis uz skeleta muskulatūru.
  • HPA ass:— hipotalāms-hipofīze-virsnieres (HPA) reakcija aktivizējas nedaudz lēnāk; virsnieru garoza izdala kortizolu, kas palielina glikozes pieejamību un maina vielmaiņu, kā arī modulē imūnsistēmas darbību.
  • Autonomiskās izmaiņas: paplašinās zīlītes (mirdriāze), palielinās svīšana, samazinās zarnu peristaltika un gremošana, mainās asins plūsma — vairāk uz muskuļiem un mazāk uz iekšējiem orgāniem.

Uzvedības un kognitīvā ietekme

Fizioloģiskās pārmaiņas pavada izmaiņas uzvedībā un domāšanā: paaugstināta modrība, pastiprināta uzmanība uz draudu avotu, lēmumu pieņemšanas fokuss uz ātru rīcību. Atkarībā no vides un iepriekšējās pieredzes organisms var izvēlēties cīnīties, bēgt vai iesaldēt reakciju (freeze), kas arī ir adaptīvi risinājumi dažādās situācijās.

Ēvolucionārais un adaptīvais konteksts

Reakcija "cīņa vai bēgšana" ir adaptīva: tā palielina izdzīvošanas iespējas īsā laika posmā, mobilizējot resursus ātrai rīcībai. Taču šī reakcija ir paredzēta īstermiņa draudiem — ja tā aktivizējas ilgstoši, var rasties negatīvas sekas veselībai.

Ilgtermiņa sekas un klīniskā nozīme

Ja akūta stresa reakcija atkārtojas vai pārvēršas par hronisku stresa stāvokli, var attīstīties:

  • paaugstināta saslimstība ar sirds un asinsvadu slimībām, hipertensiju;
  • vielmaiņas traucējumi (piem., insulīna rezistence, pat svara izmaiņas);
  • imūnsistēmas modulācija — gan paaugstināta iekaisuma reakcija, gan imūndeficīts dažādos apstākļos;
  • psihiskās veselības problēmas — trauksme, panikas lēkmes, posttraumatiskā stresa reakcija (PTSR) u.c.

Individuālās atšķirības un faktori, kas ietekmē reakciju

Reakcijas stiprums un ilgums atkarīgs no:

  • genētikas un bioloģiskas predispozīcijas;
  • iepriekšējās pieredzes un mācīšanās (kondicionēšana);
  • percepcijas par draudu un iespējas tam pretoties (kontroles sajūta);
  • konkrētā konteksta — sociāla atbalsta, vides drošības u.c.

Mērīšana un iejaukšanās

Akūtas stresa reakcijas rādītāji tiek mērīti, piemēram, ar sirdsdarbības ātrumu, asinsspiedienu, sviedru vadītspēju (galvanisko ādas reakciju) un hormona (kortizola, kateholamīnu) līmeni.

Lai mazinātu pārmērīgu vai ilgstošu stresa reakciju, izmanto dažādas stratēģijas:

  • elpošanas un relaksācijas tehnikas (piem., dziļa vēdera elpošana);
  • kognitīvi uzvedības terapijas paņēmieni, kas maina uztveri un rīcību stresa situācijās;
  • fiziska aktivitāte, kas palīdz noņemt paaugstinātu adrenalīna līmeni;
  • medikamentoza ārstēšana smagos gadījumos (pēc ārsta rekomendācijas).

Kopumā reakcija "cīņa vai bēgšana" ir ātrs, daudzdimensionāls fizioloģisks un uzvedības process, kas cilvēkiem un dzīvniekiem ļauj ātri reaģēt uz potenciāli bīstamām situācijām. Sapratne par šiem mehānismiem palīdz gan ikdienas pašpārvaldībai, gan klīniskai pieejai stresu izraisošos stāvokļos.