Lazara taksons (Lazarus taxon) — definīcija un piemēri paleontoloģijā

Lazara taksons — paleontoloģijas definīcija un spilgti piemēri: organismu pazušanas un atkārtotas parādīšanās fenomens, kas skaidro fosiliju trūkuma un atjaunošanās iemeslus.

Paleontoloģijā Lazara taksons (daudzskaitlī taksoni) ir taksons, kas pazūd vienā vai vairākos fosiliju izpētes periodos, lai vēlāk atkal parādītos fossilajā reģistrā vai dzīvo organismu novērojumos. Nosaukums atsaucas uz stāstu no Jāņa evaņģēlija, kurā Jēzus esot uzmodinājis Lācaru no mirušajiem, — simboliski aprakstot taksona “atdzimšanu” pēc šķietamas izzušanas. Lazara taksoni var parādīties atkal dažādu iemeslu dēļ: reālas populācijas saglabāšanās aizpustītos biotopos, taphonomiskās nepilnības vai paraugu ņemšanas artefakti.

Kas to izraisa?

Galvenie iemesli, kāpēc taksons izskatās pazudis un pēc tam parādās atkal, ir:

• Neliels populācijas lielums vai refugiji: pēc masveida izmiršanas vai vides izmaiņām dažas populācijas var palikt tikai nelielos, grūti pieejamos reģionos. To skaits var būt tik niecīgs, ka iespēja saglabāties kā fosilijām ir ļoti maza.
• Taphonomiskā un stratigrāfiskā nepilnība: Fosiliju reģistrs ir nepilnīgs — ne visi organismi tiek fosilizēti, un pat iegūto slāņu pārklājums var būt nepietiekams noteiktam laika posmam.
• Paraugu ņemšanas un izpētes trūkumi: ja konkrēts slānis vai reģions nav pietiekami izpētīts, taksona klātbūtne tajā var netikt fiksēta — tas ir paraugu 
ņemšanas artefakts.
• Reprojekcija vai reworked (”zombie” fosilijas): fosilijas var tikt mehāniski pārvietotas no vecākiem slāņiem uz jaunākiem, radot maldinošu vēlīnāku parādīšanos.
• Konverģence (”Elvis” taksons): reizēm jaunā forma izskatās ļoti līdzīga izzušajam taksonam, taču ir neatkarīgs evolūcijas produkts — šādā gadījumā runā par tā saukto Elvis taksonu, nevis īstu Lazara taksonu.

Piemēri

Daži labi zināmi piemēri, kurus bieži sauc par Lazara taksoniem:

• Čeolacantu (Latimeria): šķita izzudis kopš Kretācijas laikmeta, bet dzīvi eksemplāri tika atrasti 1938. gadā — klasiskā piemēra gadījumā runa ir par ilgstošu “tukšuma” periodu fosiliju reģistrā.
• Monoplacophora (piemēram, Neopilina): traktēti kā izmiruši kopš devona laikiem, taču dzīvi mīkstmieži atrasti dziļūdens izpētēs 20. gadsimta vidū.
• Wollemia nobilis (Wollemi priede): koks, kas paleobotāniski bija pazīstams no fosilijām un uzskatīts par izzušu, līdz to dzīvus kokus atrada Austrālijā 1994. gadā.

Atšķirība no citiem terminiem

• Lazara taksons: īsts taksons, kas pazūd no fosiliju ieraksta un pēc tam parādās atkal — parasti tādēļ, ka to populācijas ir mazās vai slikti fosilizētas.
• Elvis taksons: organismi, kas vizuāli līdzinās izzušajam taksonam, bet faktiski ir neatkarīgas, konverģējošas cilts.
• Zombie (reworked) fosilija: fosilija, kas vecā slānī tika mehāniski pārvietota uz jaunāku slāni, radot maldīgu priekšstatu par taksona vēlīnāku izplatību.

Nozīme paleontoloģijā

Lazara taksonu koncepts liek zinātniekiem uzmanīgāk analizēt fosiliju ierakstu un ņemt vērā taphonomiskos, stratigrāfiskos un paraugu 
ņemšanas ierobežojumus. Identificējot iespējamos Lazara taksonus, pētnieki var labāk saprast biogeogrāfiju, izmiršanu un atgūšanos pēc masveida vides krīzēm, kā arī izvairīties no kļūdainas interpretācijas, kad līdzības starp formām ir tikai konverģences rezultāts.

Kopsavilkumā: Lazara taksons nav obligāti pierādījums par brīnumainu “atdzimšanu” — tas biežāk atspoguļo nepilnīgu fosiliju ierakstu, mazas vai paslēptas populācijas, paraugu ņemšanas trūkumus vai taphonomiskus procesus. Precīzu secinājumu panākšanai nepieciešama rūpīga stratigrāfiska, taksonomiska un sezonāla analīze.

Dzīvi piemēri

Ir daži labi zināmi piemēri, kā tas notiek ar mūsdienu sugām.

Daži labi zināmi piemēri:

• Tika uzskatīts, ka pirms 80 miljoniem gadu ir iznīcis vesels daiļveidīgo zivju klods - Coelacanthimorpha apakšklase. Tad 1938. gadā tika atrasts koelakants (Latimeria).
• Tika uzskatīts, ka Monoplacophora - molusku dzimtas pārstāvji - izmiruši devona vidusdaļā (pirms aptuveni 380 miljoniem gadu), līdz 1952. gadā dziļos ūdeņos pie Kostarikas tika atklāti dzīvi pārstāvji.
• Rītausmas sarkankoks jeb metasekvojas (Metasequoia) ģints skujkoku sugu kā fosiliju no mezozoja laikmeta pirmo reizi aprakstīja Šigeru Miki 1941. gadā, bet 1944. gadā tika atklāts neliels stādījums Modaoksi, Ķīnā.
• Kalnu pigmejs (Burramys parvus), Austrālijas vienīgais patiešām ziemas miegu pārziemojošais purva pūcējs, kas sākotnēji bija zināms no fosilijām, tika atklāts 1966. gadā.

Latimeria chalumnae .

Meklēt pēc burta