Koelakants (plēvspuru zivs) — dzīva fosilija, izdzīvojusi 400 miljonus gadu
Koelakants ir Sarcopterygii zivju sugas zivs, kas pieder pie plēvspuru zivīm. Tās ir radniecīga grupa tām zivīm, kas pārtapa par tetrapodiem. To fosilijas ir saglabājušās 400 miljonus gadu senā pagātnē, pirms bija attīstījušies sauszemes mugurkaulnieki.
Tika uzskatīts, ka koelakanti ir izmiruši pirms 80 miljoniem gadu, taču patiesībā divas sugas ir izdzīvojušas un dzīvo Indijas okeānā. Pirmais no tiem tika atklāts 1938. gadā, kad dzīvs tika noķerts Āfrikas austrumu piekrastē.
Kas ir koelakants un kāpēc to sauc par "dzīvu fosiliju"
Koelakants (latviski bieži lieto arī terminu "dzīva fosilija") ir reta un senlaicīga zivju grupa, kuras ārējais izskats un skeleta pazīmes ļoti līdzinās paleontoloģiskajos atradumos redzētajām fosilijām. Fosilijas liecina, ka šīs zivis pastāvējušas jau aptuveni 400 miljonus gadu, un to ķermeņa uzbūves pamatprincipi ir saglabājušies salīdzinoši nemainīgi.
Izskats un anatomija
Koelakantiem ir raksturīgas plēvspuru (lobed) spuras — pamatā sabiezinātas, muskuļotas kājiņas, kas atšķiras no parasto kaulaino zivju plakanajām spuru malām. Šīs spuras ir evolūcijas ziņā nozīmīgas, jo tām var būt homologas struktūras ar četrkājaino mugurkaulnieku ekstremitātēm. Citas raksturīgas anatomiskas iezīmes:
- liels, robusts ķermenis ar samērā biezām, rievotām ķermeņa šķiedrām;
- iekšējā galvaskausa locītava (intrakranial joint), kas ļauj galvai noliekties attiecībā pret ķermeni;
- spilgti zilgana āda (daļai īpatņu), ko nodrošina īpašas eļļas un pigmenti;
- liela aste ar divām daļām (heterocerkā aste) un labi attīstīts sensorais orgāns uz galvas — rostrālais orgāns, kas palīdz orientēties ūdenī.
Izplatība un biotops
Līdz mūsdienām atklātas divas dzīvas sugas: Latimeria chalumnae un Latimeria menadoensis. Latimeria chalumnae galvenokārt sastopama Rietumindijas okeāna reģionā pie Komoru salām, Mozambikas un daļēji dienvidu Āfrikas piekrastē, savukārt Latimeria menadoensis atrasta Indonēzijas (Sulavesi reģiona) ūdeņos. Koelakanti parasti dzīvo lielā ūdens dziļumā — parasti aptuveni 150–700 metru zonā —, bieži piejūras nogāzēs un jūras ala sistēmās, kur meklē slēptuves dienas laikā un iznirst pārtikai naktī.
Dzīves veids un barība
Koelakanti ir galvenokārt plēsīgas, barojas ar zivīm, jūras gliemenēm un kalmāriem. Tie ir lēni kustīgi, bet spējīgi pēkšņi uzbrukumiem, izmantojot savas spuras precīzai manevrēšanai. Parasti tie ir nakts dzīvnieki — dienā slēpjas alās un iznāk medīt naktī vai rīta agrumā.
Vai tie ir izmiruši? Atklāšanas vēsture
Līdz 1938. gadam koelakanti tika uzskatīti par izmirušiem, pamatojoties uz fosiliju ierakstiem. Toreiz dzīvs eksemplārs tika noķerts pie Austrumāfrikas piekrastes — šo atklājumu plaši saista ar Āfrikas austrumu piekrasti un ar muzeju konservatoru Marjorie Courtenay-Latimer, kura paziņoja par atradumu, un zinātnieku J. L. B. Smitu, kurš aprakstīja sugu. Šis notikums radīja sensāciju zinātnē, jo tas pārrakstīja izpratni par evolūciju un sugu izzušanu.
Reprodukcija un attīstība
Koelakantiem ir iekšēja apaugļošanās un tie ir ovovivipāri — olu attīstība notiek organismā, un jaunieņi piedzimst dzīvi. Viņu reprodukcijas temps ir ļoti zems: tie dzemdē maz pēcnācēju, taču katrs jaundzimušais ir salīdzinoši labi attīstīts un spējīgs patstāvīgi dzīvot. Šie faktori kopā ar mazu populācijas blīvumu padara sugas īpaši jutīgas pret cilvēku un vides traucējumiem.
Nozīme un saglabāšana
Koelakanti ir ne tikai evolūcijas ziņā nozīmīgi, bet arī kultūras un zinātnes simbols, kas palīdz izprast pāreju no ūdens uz zemi plēsējošo mugurkaulnieku evolūcijā. Tomēr šīs sugas saskaras ar draudiem:
- nejaušs noķeršana tīklos (bycatch) un zvejas spiediens;
- dzīvotņu izmaiņas un piesārņojums;
- zema reprodukcijas spēja un mazas populācijas, kas lēni atjaunojas.
Dažās valstīs un starptautiskos pasākumos koelakanti tiek īpaši aizsargāti — tie ir pētīti, marķēti un to populācijas tiek monitorētas, lai mazinātu cilvēka radīto spiedienu.
Īsi fakti
- Fosiliju vecums: aptuveni 400 miljoni gadu.
- Dzīvie eksemplāri: divas zināmas sugas — Latimeria chalumnae un Latimeria menadoensis.
- Dzīves vide: dziļūdeņu alas un nogāzes, parasti 150–700 m dziļumā.
- Reprodukcija: iekšēja apaugļošanās, ovovivipārā attīstība.
Koelakants joprojām ir viena no noslēpumainākajām un zinātniski nozīmīgākajām zivju grupām — tā saista paleontoloģiju, evolūcijas bioloģiju un jūras bioloģiju, vienlaikus uzsverot nepieciešamību pēc ilgtspējīgas biotopu pārvaldības un aizsardzības pasākumiem.
Raksturojums
Koelakanti ir vistuvākais posms starp zivīm un pirmajām abiniekiem, kas devona periodā (pirms 408-362 miljoniem gadu) pārgāja no jūras uz sauszemi. Zivjveidīgie dzīvoja tuvu krastam dūņainā ūdenī, bet koelakanti dzīvoja atklātā ūdenī. Mūsdienu sugas ir plēsēji, kas dzīvo okeāna dzīlēs.
Latimeria
Latimērija ir vienīgā dzīvā dzimta, kas pieder pie citādi fosilajām koelakantu zivīm. Iespējams, tas ir vislabāk zināmais Lazara taksonu dzimtas pārstāvis. Tas, ka šāda radība tik ilgi varētu būt palikusi neapzināta, ir rets gadījums, taču, iespējams, Rietumindijas okeāna (kurā dzīvo koelakanti) aukstie dziļumi un nedaudzie plēsēji varēja palīdzēt šai sugai izdzīvot. Tā pretīgā garša nozīmē, ka zvejnieki apzināti nemēģināja to noķert, tas ir, pirms zinātnieki sāka piedāvāt atlīdzību.
Japānas traleri apdraud populāciju, kas dzīvo pie Tanzānijas krastiem, bet zivis nav ēdamas. Tās vienkārši nejauši tiek nozvejotas traļos. Šādā veidā ir gājušas bojā vairāk nekā 20 zivis, un to kopējais skaits nevar būt liels.
Discovery
Latimēriju pirmo reizi 1938. gadā atklāja Marjorie Courtenay Latimer, neliela muzeja kuratore Dienvidāfrikas ostas pilsētā Austrumlondonā, viesojoties pie kāda zvejnieka, kurš ļāva viņai pārmeklēt viņa laivas lomu, meklējot interesantus eksemplārus. Otra suga tika atrasta 1952. gadā pie Komoru salām Indonēzijas arhipelāgā. Lielākais eksemplārs bija aptuveni 1,8 metrus garš (~6 pēdas).
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir koelakants?
A.: Koelakants ir Sarcopterygii zivju sugas zivs, kas pieder pie plātņveidīgajām zivīm.
J: Vai koelakanti ir radniecīgi tetrapodiem?
A: Jā, koelakanti ir radniecīga grupa tām zivīm, kas pārtapa par tetrapodiem.
J: Cik senas ir koelakantu fosiliju liecības?
A: Koelakantu fosilijas ir saglabājušās 400 miljonus gadu senā pagātnē.
J: Vai koelakantus uzskatīja par izmirušiem?
A: Jā, tika uzskatīts, ka tas ir izmiris 80 miljonus gadu.
J: Kur tika noķerts pirmais koelakants pēc tam, kad tas tika uzskatīts par izmirušu?
A: Pirmais koelants tika noķerts 1938. gadā Āfrikas austrumu piekrastē.
J: Vai bija vietas, kur koelantus vēl ķēra pirms tā noķeršanas 1938. gadā?
Jā, Komoru salās zvejnieki ķēra koelkantus ļoti ilgi un sauca tos par gombesu.
J: Cik daudz koelantu sugu ir Indijas okeānā?
A: Indijas okeānā dzīvo vismaz divas koelantu sugas.
