Mesonychoteuthis hamiltoni — kolosālais kalmārs (pasaules lielākais kalmārs)
Uzzini par Mesonychoteuthis hamiltoni — kolosālo kalmāru, pasaules lielāko dziļūdens plēsēju ar milzīgām acīm, dzīvojot līdz 2000 m; fakti, attēli un pārsteidzoši dati.
Kolosālais kalmārs Mesonychoteuthis hamiltoni ir viens no lielākajiem un smagākajiem zināmajiem kalmāriem pasaulē. Tradicionāli to kopējais garums tiek minēts līdz apmēram 9–10 metriem (30–33 pēdas), taču precīzi kopējie garumi ir grūti noteikt, jo pieejamie paraugi parasti ir daļēji bojāti vai nepilnīgi. Savukārt, pēc nosvērtiem paraugiem šim sugai piedēvētas ievērojamas masas — lielākie atklātie eksemplāri var sasniegt vairākus simtus kilogramu (piemēram, muzejos eksponētie paraugi svēruši aptuveni 495 kg), tāpēc kolosālais kalmārs tiek uzskatīts par smagāk savu kārtu starp kalmāriem.
Izskats un uzbūve
Kolosālā kalmāra ķermenis ir bieži aprakstīts kā sarkanīgi brūns. Tam ir plata mantle (korpuss), astoņas īsākas rokas un divas garākas tinšu (tentacle) ar lieliem "klubiņiem" (club) un rotējošām āķveida skavām, kas palīdz satvert lielu, cīņas spējīgu upuri. Tam ir spēcīgs knābis (beak), kas spēj sagriezt līdz pat ļoti stingriem audiem.
Izmēri un acis
Kolosālā kalmāra acis ir ārkārtīgi lielas — acs platums no mērījumiem var sasniegt apmēram 27 cm, bet dažos aprēķinos dzīva dzīvnieka acs diametrs varētu būt bijis 30–40 cm (12–16 collas). Tās lēca var būt ap 12 cm diametrā. Šīs ir vienas no lielākajām acīm visā dzīvnieku pasaulē, un tās nodrošina labu redzi dziļūdenī, kur apkārtējā gaisma ir ļoti vāja.
Dzīves vide un izplatība
Kolosālie kalmāri apdzīvo aukstās Dienvidu okeāna ūdens zonas ap Antarktīdu. Tos parasti atrod dziļumos līdz apmēram 2000 metriem, reizēm pat dziļāk. Tā izplatība ir galvenokārt apkārt Antarktikai — sastopami Dienvidu okeānā, kur tie mijiedarbojas ar dziļūdens zveju un citiem dziļūdens organismiem.
Barošanās, uzvedība un vielmaiņa
Tiek uzskatīts, ka kolosālais kalmārs medī, izmantojot gan āķus uz tinšu galviņām, gan iespējamu bioluminiscenci, lai pievilinātu vai dezorientētu upurus. To barības grozā var būt gan citi kalmāri, lielas zivis (piemēram, Patagonijas zobenzivis) un dziļūdens virzienu plēsēji, kā arī mazākas bezmugurkaulnieku sugas, piemēram, haetognatas. Pētījumi liecina, ka šī suga var būt lēna vielmaiņa īpaši aukstajos dziļūdeņos — daži aprēķini norāda, ka ikdienā barības daudzums var būt salīdzinoši niecīgs (aptuveni 30 g dienā), tomēr reālās vajadzības var mainīties atkarībā no dzīvnieka lieluma un aktivitātes līmeņa.
Fizioloģija — amonija hlorīds un peldošā spēja
Kolosālā kalmāra audos ir liels daudzums amonija hlorīda, kas nodrošina zemāku blīvumu un palīdz uzturēties peldošā stāvoklī dziļūdens vidē. Šis ķīmiskais savienojums arī padara dzīvnieka ķermenim nepatīkamu garšu, tāpēc tas nav piemērots cilvēku patēriņam. Amonija saturējošie audi ir tipisks dziļūdens kalmāru adaptācijas piemērs, kas uzlabo energoefektivitāti un peldošanos bez intensīvas muskuļu slodzes.
Uzturēšanās, bioluminiscence un redze
Bioluminiscence koloniālajā kalmārā var kalpot gan kā slēpšanās vai atbaidīšanas mehānisms, gan kā līdzeklis, lai piesaistītu upuri vai sazinātos. Milzīgās acis ir pielāgotas uztvert pat ļoti vāju gaismu dziļumos, ļaujot dzīvniekam pamanīt gan savai medībai, gan plēsoņu tuvumu.
Plēsēji un ekoloģiskā nozīme
Kolosālo kalmāru viens no galvenajiem plēsējiem ir kašalots (sperm whale), un tie regulāri tiek atrasti kašalotu vēderos kā nozīmīga barības daļa. Šī mijiedarbība liecina, ka kolosālais kalmārs ir nozīmīgs elements Dienvidu okeāna dziļūdens barošanas tīklā.
Reproducēšanās un dzīves cikls
Par kolosālā kalmāra reprodukciju zināšanas ir ierobežotas, jo dzīvi eksemplāri ir reti novēroti. Iespējams, ka kā citas lielas kalmāru sugas, arī šī izdala salīdzinoši lielas olas, bet par specifiskiem dzīves cikla posmiem un parazītu attīstību joprojām nepieciešami papildu pētījumi.
Attiecības ar cilvēkiem un pētījumi
Šī suga ir reta un reti sastopama zvejā vai pētījumos, taču laiku pa laikam parādās piekrastes zvejnieku tīklos vai tiek iznesta uz kuģiem, kas zvejo dziļumos. Tā kā audos ir daudz amonija, kolosālie kalmāri nav ēdami tradicionālā nozīmē, taču atrastie paraugi nodrošina vērtīgu informāciju zinātniekiem par dziļūdens ekosistēmām. IUCN klasifikācija sugu bieži ierindo kā "Data Deficient" (nav pietiekami daudz datu), jo trūkst informācijas par populācijas stāvokli un tendencēm.
Viens no labi zināmajiem saglabātajiem paraugiem ir izvietots Jaunzēlandes muzejā Te Papa Tongarewa; šis eksemplārs bija izstādē, kas atklāta 2008. gadā, un par konkrēto kalmāra īpatni pieejama papildus informācija muzeja materiālos un tīmekļa vietnēs.
Noslēgums
Kolosālais kalmārs Mesonychoteuthis hamiltoni joprojām ir viens no mazāk izpētītajiem milžiem okeāna dzīlēs. Kaut arī daudzas detaļas par tā dzīvi un uzvedību paliek neatbildētas, pieejamie atradumi skaidri parāda, ka šī suga ir pielāgojusies ekstrēmiem dziļūdens apstākļiem un ieņem svarīgu lomu Dienvidu okeāna ekosistēmās.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir kolosālais kalmārs?
A: Kolosālais kalmārs Mesonychoteuthis hamiltoni ir lielākais kalmārs pasaulē, kura garums ir 9-10 metri (30-33 pēdas).
J: Kā kolosālais kalmārs ir salīdzināms ar milzu kalmāru?
A: Kolosālais kalmārs ir lielāks par milzu kalmāru.
J: Kādas krāsas ir milzīgā kalmāra ķermenis?
A: Kolosālā kalmāra ķermenis ir sarkanīgi brūns.
J: Kur dzīvo milzīgais kalmārs?
A: Kolosālie kalmāri dzīvo līdz pat 2000 m zem Dienvidu okeāna virsmas.
J: Kādu barību galvenokārt ēd kašaloti?
A: Galvenā barība, ko ēd kašaloti, ir milzīgie kalmāri.
J: Kāda ir kolosālo kalmāru garša cilvēkiem?
A: Kolosālo kalmāru organismā ir amonija hlorīds, tāpēc tie cilvēkiem garšo slikti.
J: Ar ko barojas kolosālie kalmāri?
A: Domājams, ka kolosālais kalmārs barojas ar tādu upuri kā chaetognatha, lielām zivīm, piemēram, Patagonijas zobenzobi, un citiem kalmāriem okeāna dzīlēs, izmantojot bioluminiscenci.
Meklēt