Amnioti ir taksonomiska dzīvnieku grupa: visi četrkājainie, izņemot abiniekus.

Tie ir sauszemes mugurkaulnieki, kas izdēj klaidoīdas olas vai attīstās iekšķīgi.

Amniotus veido divas virsgrupas: Synapsida (pelikozauri, teriodontas un zīdītāji) un Sauropsida (visi rāpuļi, ieskaitot dinozaurus un putnus).

Amniotu embriji vai nu tiek dēti kā olas, vai attīstās mātītē. Šos embrijus aizsargā vairākas membrānas, un tiem ir daudz lielākas barības rezerves nekā abinieku olām.

Klaidoīdas olas un tās embrionālo membrānu "izgudrojums" ir galvenais iemesls, kādēļ amniotu olas nav nepieciešams dēt ūdenī.

Tādējādi atšķirībā no abiniekiem amnioti ir īsteni sauszemes dzīvnieki. Otrkārt, daudzi rāpuļi un zīdītāji ir atgriezušies ūdenī, un zīdītāji, tāpat kā dažas rāpuļu grupas, nēsā mazuļus dzīvus. Šāda evolūcijas elastība ir daudz retāk sastopama abiniekiem.

Amniotu olas uzbūve un embrionālās membrānas

Amniotu olas galvenās sastāvdaļas ir četras membrānas un, bieži vien, apvalks. Šīs membrānas nodrošina aizsardzību, elpošanu un barības apmaiņu starp embriju un ārējo vidi:

  • Amnijs (amnion) — sulīgs šķidrums piepildīts maisiņš, kas amortizē un aizsargā embriju.
  • Korions (chorion) — ārējā membrāna, kas palīdz gāzu apmaiņā starp olas iekšieni un apkārtējo vidi.
  • Allantoiss — nogāžu un gāzu apmaiņas orgāns, kas glabā arī daļu no vielmaiņas produktiem.
  • Dzeltenuma maisiņš (yolk sac) — galvenais barības avots embrijam (tauki un olbaltumvielas).

Vairumam rāpuļu un putnu olām ir ciets vai pusciets apvalks, kas samazina izžūšanu. Savukārt dažiem zīdītājiem apvalks ir atšķirīgs vai olas vietā attīstība notiek iekšā mātei (viviparija).

Galvenās taksonomiskās grupas un to īpatnības

Synapsida ir amniotu līnija, kas galu galā deva zīdītājus. Agrīnie sinapsīdi (piem., pelikozauri, teriodonti) bija dažādu izmēru un dzīvesveida organismi, no kuriem attīstījās mūsdienu zīdītāji ar sarežģītu termoregulāciju un bieži mātes aprūpi.

Sauropsida aptver tradicionālos rāpuļus, dinozaurus un putnus. Šajā grupā redzamas lielas adaptācijas uz dažādām dzīvesvietām — no sauszemes līdz ūdenim un gaisam (putni).

Evolūcijas nozīme

Amniotu parādīšanās Permā un vēlākajos laikos (aptuveni pirms ~300–320 miljoniem gadu) bija pagrieziena punkts dzīvības kolonizācijā sauszemē. Embrionālās membrānas un olas apvalks ļāva samazināt atkarību no ūdens reprodukcijai, atverot plašākus sauszemes ekoloģiskos nišas.

Amniotu attīstība veicināja dažādu formu evolūciju — no vairāk vai mazāk aizsargātām olām līdz iekšējai grūtniecībai un sarežģītai mātes aprūpei (piem., marsupāli un placentālie zīdītāji). Tas arī ļāva soražoties lielākam ķermeņa izmēram un specializētām barības ieguves stratēģijām.

Reprodukcijas variācijas un piemēri

  • Oviparija (olu dēšana): daudzi rāpuļi un visi putni — olas ar cietu vai ādas apvalku; embrijs barojas no dzeltenuma maisiņa.
  • Ovoviviparija: olās attīstība notiek iekšā ķermenī, bet nav tiešas barošanas no mātes (olas saimniece dēj dzīvamdzimušus mazuļus); sastopama dažiem rāpuļiem.
  • Viviparija (iekšējā dzemdēšana): auglis attīstās mātes ķermenī un saņem barību tieši no mātes (piem., placentālie zīdītāji). Arī marsupāli (kenguri un citi) dod priekšroku īsai intrauterīnai attīstībai un pēc tam pabeidz attīstību mātes aizmetnī.
  • Atsevišķas amniotu līnijas ir atgriezušās ūdenī un tur attīstījušas specializācijas (piem., jūraszīdītāji un senie jūras rāpuļi).

Kopumā amnioti ir viena no veiksmīgākajām mugurkaulnieku grupām, pateicoties reproduktīvajām inovācijām, kas ļāva iekarot sauszemes vides un radīt ļoti dažādas dzīvnieku formas — no mazām dzīlēm līdz lieliem plēsējiem un lidotājiem.