Ola (olšūna) — definīcija, uzbūve un galvenie veidi

Olšūna rodas, apaugļojot olšūnu. Tā funkcionē kā tvertne zigotai: aizsargā to, nodrošina barības vielas un mitrumu, kā arī rada atsevišķu vidi agrīnai embrija attīstībai.

Olšūnas uzbūve

Vispārīgi olšūnas galvenās sastāvdaļas ir:

dzeltenums (yolk) — bagāts ar olbaltumvielām, taukiem un vitamīniem; nodrošina galveno barību attīstošajam embrijam;
balta (albumīns) — aizsargā un uztur iekšējo mitruma līdzsvaru; satur ūdeni un šķidras olbaltumvielas;
čaula un čaulas membrānas — cietā, parasti kalcija karbonāta čaula (piem., putnu olās) vai plānāks apvalks plēnākas olās; membrānas nodrošina papildu aizsardzību un izolāciju;
gaisa kamera — daļēji atdalīta vieta starp čaulu un membrānām, kur attīstības gaitā mainās gāzu apmaiņa un kas palīdz izšķilties;
chalaza (dažām grupām) — struktūras, kas notur dzeltenumu vietā;
vitelline membrane — dzeltenuma membrāna, kas atdala to no olbaltuma un ārējās vides.

Galvenie olu veidi un dēšanas veidi

Dzīvnieku pasaulē olas un attiecīgi olšūnas variē pēc uzbūves, lieluma un aizsardzības pakāpes:

amniotiskas olas — raksturīgas putniem, rāpuļiem un dažiem zīdītājiem; tām ir speciāli apvalki un membrānas (amnijs, alantoiss, korions, dzeltenuma maisiņš), kas ļauj embrijam attīstīties sausā vidē un nodrošina gāzu apmaiņu;
anamniotiskas olas — zivīm un abiniekiem; parasti vienkāršākas, ar plānāku apvalku vai bez čaulām, bieži tiek izdētas ūdenī un attīstība norit ārpusaugļa ar mazāku barības rezervi;
speciālas olas un olu apvalki — kukaiņu olas, zirnekļveidīgo kokonveidīgie apvalki, kā arī olu maisi vai ootheca (piem., prusaku ootheca), kas nodrošina aizsardzību un mitruma regulēšanu;
dēšanas veidi — olšūnas var tikt izdētas ārpus mātes ķermeņa (oviparija), attīstīties mātes ķermenī un izšķilties bez tiešas barošanas no mātes (ovoviviparija), vai arī attīstīties un saņemt barības vielas tieši no mātes (viviparija).

Tekstā saglabātās saites: Rāpuļi, putni un vienradži dēj klaido klaido olas. Lai gan saitē minētais terms “vienradži” ir mitoloģisks, īstie zīdītāji, kas dēj olas, pieder monotremu grupai (piemēram, ornitorinks un echidna). Par klasiskiem amniotisku olu piemēriem kalpo putnu olas, kurām ir ciets ārējais apvalks un labi izteikta barības rezerva.

Gāzu apmaiņa, aizsardzība un barošana

Olšūnu apvalki un membrānas nodrošina:

gāzu apmaiņu — caur porainu čaulu oglekļa dioksīds var izkļūt, bet skābeklis - iekļūt (atkarībā no čaulas struktūras un vides);
aizsardzību pret mehānisku bojājumu un patogēniem;
ūdens līdzsvara uzturēšanu — īpaši svarīgi sauszemes olām, kur tiek samazināts iztvaikošanas zudums;
barības vielu rezervi — dzeltenums ir galvenais enerģijas avots; dažiem grupām embrijs saņem papildus barību no mātes (vivipārijā).

Embrija attīstība un izšķilšanās

Olā pēc apaugļošanas sākas dalīšanās un diferenciācija — no zigotas veidojas daudzšūnu embrijs. Atkarībā no sugas, pēc noteikta attīstības posma embrijs izšķiļas kā maza, salīdzinoši pašpietiekama būtne (piem., putnu un rāpuļu mazuļi) vai iznāk ļoti attīstības stadijā un turpina augt mātes aprūpē.

Dažādi piemēri un adaptācijas

Zivis, abinieki, kukaiņi un zirnekļveidīgie dēj lielu skaitu vienkāršāku olu ar mazāku individuālu aizsardzību — tā palielinās varbūtība, ka vismaz daļa pēcnācēju izdzīvos. Savukārt putnu olas bieži ir krāsainas vai maskētas, lai pasargātu no plēsējiem; dažu sugu vecāki inkubē vai uzrauga olas, līdz mazuļi izšķiļas.

Secinājums

Olšūna ir daudzfunkcionāls izmantojums embrija aizsardzībai, gremošanai un attīstībai. To struktūra un dēšanas stratēģijas ir pielāgojušās konkrētai dzīves videi — no atklāta ūdens līdz sausai zemes virsmai — un nodrošina dažādas attīstības takas dažādām dzīvnieku grupām.

Putnu olu lielums ir aptuveni atkarīgs no pieauguša putna lieluma. Strauss dēj 1,5 kg smagu olu (pa labi). Pārējās attēlotās olas ir vistas (apakšējā kreisajā pusē) un paipalas (augšējā kreisajā pusē).

Dzimšana reālajā dzīvē

Daži dzīvnieki, galvenokārt zīdītāji, patur zigotu savā ķermenī, kur embrijs aug, līdz ir gatavs piedzimšanai. Tās arī ir klaidoīdas olšūnas, bet visa attīstība notiek mātes ķermenī, tāpat kā cilvēkam.

Lielākā daļa zīdītāju un vairāki jūras rāpuļi dzemdē dzīvus. Ir arī daži bezmugurkaulnieki, piemēram, skorpioni, kuriem olas attīstās mātes iekšienē. Arī tie dzemdē dzīvus mazuļus.

Lielākā ola

Strausu olas ir vislielākās no visiem dzīvajiem dzīvniekiem. Olas, galvenokārt putnu olas, bieži tiek ēstas pārtikā. Olu čaumala ir ciets kaļķakmens (CaCO ₃) materiāls. Strausa olas čaumala var izturēt pieauguša cilvēka svaru.

No rāpuļa olas izšķiļas bruņurupuča mazulis.

Putnu olas ar izšķīlušos cālēnu.

Varde ar varžu olām.

Strausa ola.

Olas kartona kārbā.

Tauriņu olas uz kātiņa.

Kartes tauriņš (Araschnia levana), kas dēj olu virtenes.

Saistītās lapas

Olšūnas
Klejveidīga ola

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir olšūna?

A.: Olšūna ir trauks, kurā tiek ievietota zigota, kas rodas olšūnas apaugļošanas rezultātā.

J: Ko olšūna dara zigotas labā?

A: Olšūna aizsargā zigotu un baro embriju.

J: Kad ola izšķiļas?

A: Olu izdēj, kad dzīvnieka embrijs attīstās, līdz spēj izdzīvot patstāvīgi.

Vai visi dzīvnieki izdēj olas ārpus mātes ķermeņa?

Jā, lielākā daļa mugurkaulnieku, posmkāju un gliemju olas izdēj ārpus mātes ķermeņa.

J: Kādi ir dzīvnieku olu konteineru vai apvalku veidi?

A: Dzīvnieku olu apvalki vai apvalki ir čaulas vai apvalki.

J: Ar ko īpašas ir klaidoīdu olas un kādi dzīvnieki tās izdēj?

A: Klaidoīdas olas ir īpašs olu veids ar labu barības un ūdens krājumu, kurām ir ārējais apvalks, kas ļauj gāzēm iekļūt un izkļūt. Rāpuļi, putni un vienradži dēj cleido olas.

J: Ar ko vienkāršākas olas atšķiras no klaidoīdām olām?

A: Vienkāršākas olas, ko izdēj zivis, abinieki, kukaiņi un zirnekļveidīgie, ir mazāk aizsargātas, ar daudz mazāk barības.