Vardes ir Anura kārtas abinieki un mugurkaulnieki. Šajā grupā ietilpst tūkstošiem sugu, un bieži sarunvalodā vārds "varde" tiek lietots plašākai abinieku grupai. Starp vardēm un krupjiem nav viennozīmīgas robežas un tās ne vienmēr klasificē atsevišķi — daudzas atšķirības (piemēram, ādas mitrums un ķermeņa forma) ir rezultāts pielāgošanās variācijām, nevis stingrai taksonomiskai atšķirībai. Tāpēc arī ir teikts, ka krupju sausa, raupjo āda var būt pielāgošanās dzīvei sausākās vietās. Krupju līdzīgas formas ir attīstījušās vairākas reizes neatkarīgi — tas ir konverģentas evolūcijas piemērs.

Izplatība un dzīvotne

Vardes dzīvo gandrīz visos pasaules reģionos, izņemot polāros apgabalus. Daudzas sugas saistītas ar ūdeni, bet citas ir pilnīgi zemes dzīvē pielāgotas vai dzīvo kokos un krūmos. Vardes var dzīvot gan uz sauszemes, gan saldūdenī, taču lielākā daļa sugu nav pielāgotas sālsūdenim. Dažas sugas ir arboreālas (dzīvo kokos), citas — mitrās pļavās, upju un ezeru krastos vai pat tuksnešainākos biotopos, kur tās meklē mitrus mikrohabitat—slēptuves starp akmeņiem, zem lapām un biezokņos.

Ķermeņa uzbūve un uzvedība

Pieaugušām vardēm parasti ir izteiktas ķermeņa īpatnības: garas aizmugurējās kājas, kas ļauj veikli lēkt; plakana, mitra āda, caur kuru var notikt gāzu apmaiņa; un plata mute ar lipīgu mēli, ko tās izmanto, lai noķertu kukaiņus un citus bezmugurkaulniekus. Vardes izdod dažādus skaņas signālus, no kuriem tipiskākais ir trille vai krakšķis, ko izmanto sazvanīšanās un teritoriju iezīmēšanai. Dažas sugas ir dzīvo kokos, citas — zemes dzīves veidā, un daļa vardu ir aizsargātas ārēju apdraudējumu dēļ. Dažas sugas izdala toksiskas vielas caur ādu un tādēļ ir indīgas pret plēsējiem.

Dzīves cikls un attīstība

Vardes attīstās caur metamorfozi, kas nozīmē, ka to attīstības stadijas ir ļoti atšķirīgas. Mātītes izdēj olas, ko parasti sauc par ikriem. Olas izšķiļas kā punduri (tās reizēm dēvē arī par varžu kāpuriem — varžu kāpuriem), kuriem ir aste un žaunas, lai elpotu ūdenī. Pēc tam seko pārejas stadija — dažkārt saukta par "vardīti" — kad žaunu vietā attīstās plaušas, lai elpotu gaisu, taču vēl saglabājas aste. Gala stadijā aste iet bojā, attīstās garas kājas un pieauguša varde kļūst par parastu sauszemes/ūdens abinieku. Metamorfozes ilgums un attīstības detaļas atkarīgas no sugas un vides apstākļiem (temperatūras, barības pieejamības, ūdens kvalitātes).

Uzturs un plēsoņi

Lielākā daļa pieaugušu vardu ir plēsīgas un barojas ar kukaiņiem, tārpiem, gliemjiem un pat mazākiem abiniekiem vai zīdītājiem, atkarībā no sugas izmēra. Tās lielu daļu medībās izmanto mēli — ātru un lipīgu. Kumeļi (varžu kāpuri) sākotnēji ir galvenokārt augu valsts vai detritivori, taču dažas sugas karnivorē. Vardēm ir daudz dabisko ienaidnieku: putni, rāpuļi, zivis, brieži, un cilvēki.

Ekoloģiskā nozīme

Vardes ir svarīgs elements daudzās ekosistēmās. Tās kontrolē kukaiņu populācijas, tostarp odi, un ir barības avots augstākajiem plēsējiem. Ja vardes tiek iznīcinātas vai skaita samazinājums ir straujš, tas var izraisīt ķēdes reakcijas — piemēram, vairākus veiks gadījumus, kuros samazināsies dabīgie kukaiņu plēsēji un palielināsies kukaiņu skaits. Tomēr ietekme jāvērtē konkrētās kopienās: varda nevar vienmēr būt galvenais moskītu regulētājs, un patiesā ietekme uz slimību izplatību ir atkarīga no vietējiem apstākļiem. Ir vērts uzsvērt, ka, lai vardes varētu būt nozīmīgs odi plēsējs, tām jābūt domājamam un dominējošam faktoram attiecīgajā biotopā — tas nav universāls scenārijs.

Cilvēka attiecības, izmantošana un invazīvas sugas

Cilvēki dažādās kultūrās izmanto vardes gan kā pārtiku, gan kā pētniecības objektu. Piemēram, Francijā, Francijā, Ķīnā un Amerikas Savienoto Valstu Vidējie rietumi dažkārt tiek ēstas kā ēdiens — parasti tas ir atkarīgs no vietējām tradīcijām un sugu pieejamības. Tomēr vardju savākšana pārtikai vai tirgum var vietēji samazināt populācijas, ja to neveic ilgtspējīgi. Tāpat cilvēku darbības (piemēram, transporta un tirdzniecības plūsmas) var ievest svešas vardes sugas ārpus to dabiskā areāla; invazīvas sugas var bojāt vietējos ekosistēmas, konkurēt ar vietējām sugām vai vest līdzi patogēnus.

Draudi un aizsardzība

Vardes un citi abinieki šobrīd ir viena no visvairāk apdraudētajām dzīvnieku grupām. Galvenie draudi ir:

  • habitata zudums un degradācija (meliorācija, urbanizācija, lauksaimniecība),
  • piesārņojums un ūdens kvalitātes pasliktināšanās,
  • slimības, piemēram, chitridiomikozes (Batrachochytrium dendrobatidis) izplatība, kas nogalinājusi daudz vardu populāciju,
  • klimata pārmaiņas, kas ietekmē reprodukcijas sezonalitāti un ūdens pieejamību,
  • pārmērīga medības vai tirdzniecība.

Daudzas sugas ir oficiāli aizsargātas, un pastāv starptautiski un vietēji aizsardzības pasākumi, lai saglabātu to populācijas un to biotopus.

Taksonomija

Vardes pieder pie Lissamphibia klases, kas ietver visus mūsdienu abiniekus. Nozīmīga taksonomiska un evolūcijas pētījumu daļa veltīta sapratnei par sugu attiecībām un to adaptācijām dažādos vidējos apstākļos.

Interesanti fakti

  • Dažas vardes spēj mainīt krāsu līdzīgi kā camouflāža, lai noslēptos no plēsējiem vai piesaistītu partneri.
  • Indīgākās vardes (piemēram, dažas dienvidamerikas ģints) ražo toksīnus, ar kuriem var nogalināt savus plēsējus — šo toksīnu molekulas pēta arī medicīnā un farmakoloģijā.
  • Vardes āda bieži tiek izmantota kā vides indikators: to jutība pret piesārņojumu un slimībām padara tās par svarīgu rādītāju ekosistēmas veselībai.

Kopumā vardes ir daudzveidīga, ekoloģiski nozīmīga un zinātniski interesanta abinieku grupa. To aizsardzība un izpēte palīdz saglabāt bioloģisko daudzveidību un nodrošina labāku izpratni par to, kā dabas procesi ietekmē cilvēku labsajūtu.