Anura kārtā ietilpst vardes un krupji. Pēc sugu daudzveidības Anura ir viena no lielākajām abinieku grupām; pasaulē ir tūkstošiem anūru sugu — apmēram 6500–7400 no kopumā zināmajām abinieku sugām — un tās aizņem plašas ekoloģiskās nišas. Anuras sastopamas gandrīz visos kontinentos (izņemot Antarktīdu) un dzīvo gan tropu, gan mērenājos apgabalos, no mitrām mežainām upju ielejām līdz sausākiem stepju un pat pusdesertiskajiem reģioniem.
Starp vardēm un krupjiem nav skaidras vienas taksonomiskas robežas — šie nosaukumi vairāk raksturo izskata un dzīvesveida atšķirības nekā ģenētisku dalījumu. Vardēm ir īss ķermenis, tīklveida pirksti, izvirzītas acis un parasti nav astes, jo pieaugušajiem anūriem aste ir ļoti samazināta (urostils). Tie ir izcili lēcēji: garās, spēcīgās pakaļkājas un īpaša pēdas un iegurni sistēma palīdz veikt ātras un tālas lēcienus. Daudzas sugas dzīvo ūdens tuvumā vai mitros apgabalos, kur tās barojas ar dažādiem bezmugurkaulniekiem un dažkārt arī maziem mugurkaulniekiem.
Bieži vardes un krupji tiek klasificēti pēc ādas īpašībām un ķermeņa formas. Rupjākas, kārpainas ādas īpašības ir saistītas ar olu un jauniešu aizsardzību un ar spējām ražot toksisko gļotu, kas attur plēsējus. Savukārt gludāka, mitrāka āda parasti raksturīga sugu grupām, kuru gāzu apmaiņā ar vidi liela loma ir kutānai elpošanai (skābekļa uzņemšanai caur ādu). Jāuzsver, ka šādas iezīmes var attīstīties neatkarīgi vairākās līnijās — tā sauktā konverģējošā evolūcija. No taksonomiskā viedokļa Anura nav striktā nozīmē iedalītas tikai “vardēs” un “krupjos”; tikai viena dzimta — Bufonidae — tiek plaši dēvēta par “īstajām krupjiņām”, bet daudzām citām dzimtām dažas sugas tautā tiek sauktas par krupjiem.
Parasti vardēm ir gluda, mitrāka āda, bet krupju āda ir raupja un sausāka. Vardes āda bieži ir viegli traipīta, un tā kailā mitruma dēļ palīdz gāzu apmaiņā p6. Abu grupu anūriem parasti ir plata galva, īsas priekšējās ekstremitātes un garas, bieži tīklotas pakaļējās kājas, kas palīdz gan peldēt, gan lēkt. Dažas sugas spēj aizlēkt vairākus metrus, citas — pielāgotas dzīvei kokos — izmanto lipīgus pirkstu spilventiņus, kā redzams koku vardēs. Timpanuma membrāna ir daudziem anūriem labi saskatāma, un tā atrodas auss rajonā, tuvu acīm; tā saistīta ar dzirdes funkciju un bieži ar balss aparāta lietošanu. Mutes dobumā dažu sugu pieaugušajiem ir mazi zobveida izaugumi ap apakšžokļa apakšējo daļu, kas palīdz noturēt un sagrābt laupījumu. Interesanti izņēmumi dabā pastāv: piemēram, Āfrikas varde ir norādīta kā suga, kur tēviņi mēdz būt lielāki par mātītēm — tēviņi var sasniegt ap 9½–10 cm, kamēr mātītes ap 4½ cm garumu 6. lpp. Dažas Neobatrachia apakškārtas sugas, piemēram, indīgās šautrainās vardes un Mantellinae vardes, satur tādus toksīnus, kas var būt bīstami vai letāli cilvēkam; toksīni bieži tiek iegūti vai konsolidēti no barības pieejas dabā 8. lpp..
Dzīves cikls, uzvedība un ekoloģija. Lielākā daļa anūru attīstās no ikriem caur kāpurveida stadiju (mazie tārpiņi jeb kāpuri — "tadpoles"), kas dzīvo ūdenī un barojas galvenokārt ar aļģēm vai detritu; vēlāk notiek metamorfoze uz pieaugušo formu. Reprodukcijas stratēģijas ir ļoti dažādas: daļa sugu izdēj ikrus ūdenī, citas veido putu ligzdas vai izdēj atsevišķas olas mitrā substrātā; ir arī sugas ar vecāku aprūpi, tostarp mātītes vai tēviņi, kas sargā olas vai pārvadā jauniešus uz drošāku vidi. Vairums pieaugušo ir plēsēji — barojas ar kukaiņiem, gliemjiem, zirnekļiem un citām maza izmēra mērķiem.
Aizsardzība un cilvēka ietekme. Daudzas vardes un krupji saskaras ar draudiem: dzīvotņu izzušana un fragmentācija, piesārņojums, invazīvas sugas, klimata pārmaiņas un slimības (piemēram, ķītrīdija — Batrachochytrium sēnītes izraisītā slimība) ir galvenie faktori, kas samazina populācijas. Dabas aizsardzības pasākumi ietver dzīvesvietu saglabāšanu, monitoringu, karantīnas pasākumus un atkārtotas ieviešanas programmas. Cilvēkam daudzas anūru sugas ir arī nozīmīgas lauksaimniecībā kā kukaiņu kontrolētāji, biomedicīnas pētījumos un kultūras simbolos.
Atcerēsimies: vardes un krupji ir ekoloģiski svarīgas sugas ar plašu adaptīvo spektru. Lai gan tautas valodā bieži tiek lietotas vienkāršas atšķirības (gluda pret raupju ādu, ūdenī dzīvojošas pret sausākām), bioloģiskās īpatnības un taksonomija ir daudz sarežģītākas, un daudzas iezīmes ir attīstījušās neatkarīgi vairākās evolucionārās līnijās.
