Koku vardes ir vardes, kas lielāko dzīves daļu pavada kokos.

Ir vairākas Neobatrachia līnijas, kas ir attīstījušās par koku vardēm. Šīs grupas ir tikai attāli radniecīgas, bet tās ilgu laiku ir attīstījušās līdzīgos apstākļos. Rezultātā šodien ir sastopamas dažādu grupu sugas, kas ir ļoti līdzīgas viena otrai. Tā ir konverģenta evolūcija. Tā aiziet tik tālu, ka gandrīz visos gadījumos, kad sastopama viena grupa, otra nav sastopama. To pašreizējā izplatība liecina, ka abu grupu pēdējais kopīgais priekštecis dzīvoja pirms dinozauru izzušanas.

Parasti tās nenokāpj uz zemes, izņemot, lai pārotos un nārstotu. Dažas būvē putuplasta ligzdas uz lapām un reti kā pieauguši īpatņi atstāj kokus. Dažām sugām olas attīstās tieši par pieaugušajiem; citām sugām nīlzirgu stadija ir pavadīta liela tropu koka lapas ūdens baseinā.

Daudzas koku vardes var mainīt krāsu, lai labāk maskētos. Citas ir indīgas (indesvarde), un tām ir brīdinošs krāsojums.

Koku vardes parasti ir sīkas, jo to svars ir jāturpina, balstoties uz to dzīvesvietas zariem un lapām. Lai gan dažas sasniedz 10 cm vai vairāk, parasti tās ir mazākas un slaidākas nekā sauszemes vardes.

"Koku vardēm" raksturīgi labi attīstīti pirkstu galu diski; paši pirksti un ekstremitātes mēdz būt diezgan garas, kas nodrošina izcilas satvēriena spējas. Šajā ziņā visekstrēmākā ir Chiromantis ģints suga: tā var pretnostatīt divus pirkstus diviem pārējiem, tādējādi panākot viceveida satvērienu.

Izplatība un taksonomija

Koku vardes sastopamas galvenokārt tropu un subtropu joslā. Lielākās grupas dzīvo Centrālājā un Dienvidamerikā (ģimene Hylidae un radniecīgas), Āfrikā un Dienvidaustrumāzijā (piemēram, Rhacophoridae), kā arī Austrālijā un Jaunzēlandē. Tās pieder vairākām taksonomiski neatkarīgām līnijām, kas neatkarīgi ir pielāgojušās dzīvei koku virspusē.

Reprodukcija un attīstība

Koku vardes izmanto dažādas reprodukcijas stratēģijas, kas bieži ir saistītas ar kokiem un to mikrovidi. Izplatītākās metodes:

  • Olām atstāšana ūdens peldvietās koku dobumos vai lapu venezēs (phytotelmata), kur attīstās nīlzirgi.
  • Putuplasta vai putu ligzdu veidošana uz lapām — olas tiek iesprostotas putās, kas pasargā tās no izžūšanas, un pēc izšķilšanās nīlzirgi nokrīt ūdenī zem lapas.
  • Tiešā attīstība — olas attīstās tieši par mazām vardītēm, bez brīvas nīlzirgu stadijas; šo stratēģiju izmanto dažas meža un kalnu sugas.

Uzvedība, uzturs un sensorās spējas

Koku vardes parasti ir nakts dzīvnieki, aktīvākās vakaros un naktīs, kad medī kukaiņus un citus mazos bezmugurkaulniekus. Tās izmanto savu lipīgo pirkstu galu disku kombināciju ar kapilāro adhēziju un slidenām ādas sekrēcijām, lai noturētos uz gludām virsmām un lēkātu starp zariem.

Daudzas sugas spēj mainīt krāsojumu, izmantojot hromatoforus, kas palīdz maskēties vai regulēt ķermeņa temperatūru. Skaņas signāli (kļakšķi, saucieni) ir svarīgi partneru piesaistē un teritorijas aizstāvēšanā.

Morfoloģiskās īpašības

Koku vardēm raksturīgas:

  • Izteikti pirkstu galu spilventiņi (diski) ar speciāliem epitēlija šūnu modeļiem, kas palielina saķeri.
  • Garas ekstremitātes un plati pirksti, kas ļauj veikt precīzas manevrēšanas starp zariem.
  • Dažām sugām — iespēja pretnostatīt pirkstus, veidojot "viceveida" rokas, kas ir īpaši noderīgi dzīvojot zaros.
  • Ādas krāsojums var būt no smalkiem brūniem un zaļiem toņiem līdz spilgti dzeltenam, sarkanam vai melnam, ja suga ir indīga un izmanto brīdinošu krāsojumu.

Ekoloģiskā nozīme un draudi

Koku vardes ir nozīmīgas tropu ekosistēmās kā kukaiņu kontrole un kā barības avots putniem, rāpuļiem un lielākiem abiniekiem. Tomēr daudzām sugām draud:

  • habitat loss — mežu izciršana un koku virszemes stāvokļa pārmaiņas;
  • patogēni, it īpaši chytrid sēnīte (Batrachochytrium dendrobatidis), kas ir izraisījusi masu populāciju samazināšanos daļā pasaules;
  • klimata pārmaiņas, kas maina nokrišņu modeļus un var ietekmēt reprodukcijas ciklus;
  • invasīvi sugas un piesārņojums — skābie lietus, ķīmiskas vielas un ūdens piesārņojums var būt īpaši bīstami nīlzirgu stadijām.

Dažas sugas atrodas IUCN sarkanajā sarakstā un prasa aizsardzību, savukārt citas vēl nav pienācīgi izpētītas, tādēļ to stāvoklis nav pilnībā zināms.

Piemēri un interesanti fakti

  • Chiromantis — piemērs Rhacophoridae ģintij, kurā novērota spēja pretnostatīt pirkstus, lai satvertu zarus.
  • Dažas Phyllomedusinae (lapu vardes) izdala ādas sekrēcijas, kuras tradicionāli izmantojuši cilvēki (piem., kā rituāli vai medicīniskiem nolūkiem), taču šīs vielas var būt toksiskas.
  • Koku vardes bieži izmanto klimatiskos indikatorus — to klātbūtne vai trūkums var norādīt uz ekosistēmas veselību.

Koku vardes ir fascinojošs piemērs evolūcijas spējai radīt līdzīgas adaptācijas neatkarīgās taksonomiskajās līnijās. Tās demonstrē daudzveidīgas stratēģijas izdzīvošanai koku koronās — no īpašām pirkstu struktūrām un putuplasta ligzdām līdz indīgām ādas sekrēcijām un tiešai attīstībai.