Komodo pūķis (Varanus komodoensis): Lielākā ķirzaka, izskats un aizsardzība

Komodo pūķis ir aukstasiņu. Tā aste ir tikpat gara kā ķermenis. Tam ir aptuveni 60 asu zobu, kas var sasniegt 2,5 cm garumu. Tam ir arī gara, dzeltena, ar dakšām rotāta mēle. Āda var būt zila, oranža, zaļa, zaļa, pelēka vai brūna. Tās siekalas ir sarkanas, jo smaganas gandrīz pilnībā nosedz zobus. Ēšanas laikā zobi sagriež smaganas un liek tām asiņot. Tas rada labvēlīgu vidi bīstamajām baktērijām, kas dzīvo mutē.

Izmērs

Šīs ķirzakas ir lielākie plēsēji vietās, kur tās dzīvo, jo ir ļoti lielas.

Agrāk cilvēki domāja, ka tie ir ļoti lieli, jo salās, kur tie dzīvo, nav citu lielu, gaļēdāju dzīvnieku. Tāpēc viņiem nebija jākonkurē ar citiem līdzīgiem dzīvniekiem par to pašu barību un dzīvesvietu. Cilvēki arī domāja, ka tie ir lieli, jo to vielmaiņa ir zema.

Tomēr fakti ir atšķirīgi. Fosiliju liecības liecina, ka Komodo ir pēdējais no ķirzaku grupas, ko sauc par varanīdiem. Šīs ķirzakas ir bijušas apmēram vienāda lieluma gandrīz miljons gadu. To izcelsme meklējama Austrālijā pirms gandrīz četriem miljoniem gadu, un vēlāk tās izplatījās uz lielāko daļu Indonēzijas. To izmēram nav nekāda sakara ar to, ka tās atrodas salīdzinoši mazā salā.

Lielākā daļa no tiem izmira pēc saskares ar mūsdienu cilvēkiem.

Sajūtas

Komodo pūķa ausu caurumi ir viegli saskatāmi, taču Komodo pūķi nav ļoti labi dzirdīgi. Tas spēj saskatīt pat 300 metru attālumā, taču tiek uzskatīts, ka tam ir slikta redze naktī. Komodo pūķis spēj redzēt krāsās, bet viņam ir grūtības saskatīt objektus, kas nekustas.

Komodo pūķis, tāpat kā daudzi citi rāpuļi, izmanto mēli, lai izjustu garšu un smaržu. Viņiem ir īpaša ķermeņa daļa, ko sauc par Jakobsona orgānu, kas paredzēts ožas uztveršanai. Ja ir labs vējš, viņi var sajust mirušu dzīvnieku smaržu 4-9,5 km attālumā. Komodo pūķa nāsis nav īpaši noderīgas smaržas uztveršanai, jo tam nav diafragmas. Tam ir tikai dažas garšas kārpiņas rīkles aizmugurē. Tā zvīņām ir īpaši savienojumi ar nerviem, kas piešķir ķirzakām taustes sajūtu. Zvīņām ap ausīm, lūpām, zodu un kāju apakšdaļām var būt trīs vai vairāk šādu savienojumu.

Siekalas

Komodo pūķu siekalās ir bīstamas baktērijas. Zinātnieki ir identificējuši 57 no tām. Viena no bīstamākajām baktērijām Komodo pūķu siekalās ir Pasteurella multocida. Šīs baktērijas izraisa slimības upura asinīs. Ja kodums dzīvnieku nenogalina un tas izglābjas, tas parasti no infekcijas nomirst nedēļas laikā. Komodo pūķis, šķiet, nekad nesaslimst no savām baktērijām. Tāpēc pētnieki ir meklējuši ķirzakas antibakteriālās vielas. To varētu izmantot kā zāles cilvēkiem.

Papildus nāvējošajām baktērijām komodo pūķim apakšējos žokļos ir arī indes dziedzeri, kas ir tikpat spēcīgi kā iekšzemes taipanam - indīgai čūskai. Inde darbojas kā asins šķīdinātājs un izraisa nāvi ar sirds mazspēju un masīvu iekšējo asiņošanu jau 30 minūšu laikā.

Reprodukcija

Pārošanās sākas no maija līdz augustam, un olas tiek izdētas septembrī. Pūķi atstāj aptuveni divdesmit olas putnu atstātajās tukšajās ligzdās, ko dēvē par megapodiem. Olas attīstās septiņus līdz astoņus mēnešus. Olas atveras un ķirzaku mazuļi izšķiļas aprīlī, kad ir daudz kukaiņu, ko ēst. Jaunie Komodo pūķi dzīvo kokos, kur viņi ir pasargāti no pieaugušajiem Komodo pūķiem un citiem dzīvniekiem, kas varētu tos apēst. Tie nobriest var aptuveni trīs līdz piecus gadus, un var nodzīvot pat piecdesmit gadus. Komodo pūķu mātītes var dzemdēt mazuļus bez apaugļošanas (partenogēze).

Komodo pūķim patīk karstas un sausas vietas, un tas dzīvo sausās atklātās pļavās, savannās un tropu mežos zemākajās sauszemes vietās. Tas ir visaktīvākais dienā, jo ir aukstasinīgs, lai gan dažkārt ir aktīvs arī naktī. Komodo pūķi dzīvo vieni. Tie pulcējas kopā tikai, lai vairotos un ēstu. Tie var skriet līdz 20 kilometriem stundā (12,4 mph), īslaicīgi ar maksimālo ātrumu nirt līdz 4,5 metriem (15 pēdām). Kad ir jauni, tie ar spēcīgajiem nagiem kāpj pa kokiem. Komodo pūķim kļūstot lielākam, nagus galvenokārt izmanto kā ieročus, jo tie ir pārāk lieli, lai labi kāpelētu pa kokiem.

Komodo pūķis ar savām spēcīgajām kājām un nagiem izrok bedres aizsardzībai. Šīs bedres var būt 1-3 metrus (3-10 pēdu) platas. Tā kā tas ir ļoti liels un guļ bedrēs, tas var saglabāt siltumu visu nakti. Komodo pūķis parasti medī pēcpusdienā, bet karstākajā dienas laikā uzturas ēnā. Komodo pūķiem ir īpašas atpūtas vietas uz kalnu grēdām, kur pūš vēss jūras vējš.

Komodo pūķi ir gaļēdāji, kas nozīmē, ka tie ēd gaļu. Lai gan viņi ēd galvenokārt beigtus dzīvniekus, kā laupījumu viņi ķer arī dzīvus dzīvniekus. Kad upuris nokļūst garām komodo pūķim, tas pēkšņi uzbrūk dzīvniekam un iekost vai iekost ar nagiem viņam vēderā vai rīkles daļā. Lai noķertu dzīvniekus, kas atrodas augstu un nav sasniedzami, Komodo pūķis var nostāties uz aizmugurējām kājām un izmantot asti kā atbalstu.

Komodo pūķi negrauž barību. Viņi ēd, nokost un atdalot lielus gaļas gabalus un norijot tos veselus. Mazāku, līdz pat kazas lieluma upuri tie var norīt veselu. Tas ir tāpēc, ka viņiem ir elastīgi žokļi un galvaskausi, un to vēders var paplašināties. Komodo pūķi izdala daudz siekalu, kas palīdz barībai viegli kustēties, bet norīšana tomēr aizņem ilgu laiku (15-20 minūtes, lai norītu kazu). Komodo pūķi var mēģināt norīt ātrāk, skrienot un ļoti spēcīgi spiežot mirušo dzīvnieku mutē pret koku. Dažreiz ķirzaka tik spēcīgi ietriecas kokā, ka tiek izsista. Pūķi elpo, izmantojot nelielu caurulīti zem mēles, kas savienojas ar plaušām. Tas ļauj tai turpināt elpot pat tad, kad tā norij lielus priekšmetus. Komodo pūķi vienā ēdienreizē var apēst līdz pat 80 procentiem sava ķermeņa svara. Pēc ēdiena norīšanas tas velk sevi uz saulainu vietu, lai paātrinātu gremošanu un ēdiens nesabojātos un neapindētu pūķi. Lieli pūķi var izdzīvot, pat 12 reizes gadā paēdot. Pēc sagremošanas komodiešu pūķis izmet apēstā dzīvnieka ragus, matus un zobus. Šie izkārnījumi ir pārklāti ar smirdīgām gļotām. Pēc vemšanas tas berzē seju dubļos vai krūmos, lai atbrīvotos no gļotām. Tas liek domāt, ka komodo pūķiem nepatīk smaka, tāpat kā cilvēkiem.

Lielākie dzīvnieki parasti ēd pirmie, bet mazie - vēlāk. Vienāda lieluma pūķi var cīnīties savā starpā. Zaudētāji parasti aizbēg, lai gan dažkārt uzvarētāji viņus vajā un apēd.

Komodo pūķa uzturā ietilpst bezmugurkaulnieki, citi rāpuļi (tostarp mazāki komodo pūķi), putni, putnu olas, mazi zīdītāji, pērtiķi, mežacūkas, kazas, brieži, zirgi un ūdens bifeļi. Jaunie Komodo pūķi ēd kukaiņus, olas, gekonus un mazus zīdītājus. Komodo pūķi var ēst cilvēkus un pat izrakņāt līķus no kapiem, lai tos apēstu. Tāpēc Komodo salas iedzīvotāji pārcēla kapus no smilšainas uz mālainu zemi un uzbēra tiem virsū akmeņus, lai neļautu ķirzakām izrakņāt mirušo ķermeņus.

Tā kā komodo pūķim nav diafragmas, dzerot tas nevar sūkāt ūdeni. Tas arī nevar aplaistīt ūdeni ar mēli. Tā vietā tas dzer, uzņemot ūdeni ar pilnu muti, paceļot galvu un ļaujot ūdenim notecēt pa rīkli.

Nesen atrastās fosilijas no Kvīnslendas štata liecina, ka Komodo pūķis pirms izplatīšanās uz Indonēziju attīstījās Austrālijā. Tā ķermeņa izmērs Floresā saglabājās stabils, kopš pirms aptuveni 900 000 gadiem jūras līmeņa celšanās izolēja salas. Pēdējā ledus laikmeta laikā jūras līmenis pazeminājās ļoti zemu un atsedza plašas kontinentālā šelfa teritorijas. Komodo pūķis izplatījās šajās teritorijās. Kad jūras līmenis atkal cēlās, tie izolējās salās, kur dzīvo mūsdienās. Tie pārcēlās uz tagadējo Indonēzijas salu grupu. Tie izplatījās uz austrumiem līdz pat Timoras salai.

Zooloģiskajos dārzos

Komodo pūķi zooloģiskajos dārzos ir populāri jau ilgu laiku. Tomēr zooloģiskajos dārzos to ir maz, jo tie var saslimt un tiem nav viegli dzemdēt mazuļus. Pēc 2009. gada maija datiem Komodo pūķus tur 13 Eiropas, 2 Āfrikas, 35 Ziemeļamerikas, 1 Singapūras un 2 Austrālijas iestādes.

Komodo pūķis pirmo reizi zooloģiskajā dārzā tika izstādīts 1934. gadā Smitsona Nacionālajā zooloģiskajā parkā. Taču tas nodzīvoja tikai divus gadus. Cilvēki turpināja mēģināt turēt Komodo pūķus zooloģiskajos dārzos, taču šo radību mūžs bija ļoti īss. Nacionālajā zooloģiskajā parkā zoodārzā pūķis vidēji nodzīvoja piecus gadus. Valters Auffenbergs pētīja pūķus zooloģiskajos dārzos un galu galā palīdzēja zooloģiskajiem dārziem veiksmīgāk turēt pūķus.

Daudzi zooloģiskajos dārzos mītošie pūķi īsā laikā var kļūt pieradinātāki nekā savvaļas ķirzakas. Daudzi zooloģisko dārzu turētāji bez problēmām ir izveduši dzīvniekus no būriem, lai satiktu apmeklētājus. Pūķi var atpazīt arī atsevišķus cilvēkus. Tomēr pat pūķi, kas šķiet pieradināti, var pārsteigt cilvēkus un kļūt agresīvi. Tas bieži var notikt, kad dzīvnieka mājā ienāk svešinieks.

Pētījumi ar nebrīvē turētiem komodiešu pūķiem liecina, ka viņi spēlējas. Viens pūķis spieda lāpstu pa kreisi un šķita, ka viņu piesaista skaņa, kas rodas, to pārvietojot pa akmeņiem. Jauna pūķa mātīte Nacionālajā zooloģiskajā dārzā Vašingtonā (ASV) sagrāba un kratīja tādas lietas kā statujas, dzērienu bundžas, plastmasas gredzenus un segas. Viņa arī iebāza galvu kastēs, apavos un citos priekšmetos. Viņa nekļūdījās un nedomāja, ka šie priekšmeti ir ēdiens; viņa tos norija tikai tad, ja tie bija nokrāsoti ar žurku asinīm.

Bīstamība cilvēkiem

Komodo pūķi cilvēkiem uzbrūk reti. Tomēr dažkārt tie ievaino vai nogalina cilvēkus.

2001. gada jūnijā komodo pūķis nopietni ievainoja Filu Bronšteinu, laikraksta "San Francisco Chronicle" izpildredaktoru. Bronšteins bija iegājis pūķa būrī Losandželosas zoodārzā pēc tam, kad viņu bija uzaicinājis tā turētājs. Zoodārza uzraugs viņam bija licis novilkt baltos apavus, kas varēja satraukt komodo pūķi. Bronšteins tika sakodies basajā kājā. Lai gan viņš izglābās, viņam bija nepieciešama operācija, lai atjaunotu pēdu.

2007. gada 4. jūnijā Komodo pūķis Komodo salā uzbruka astoņus gadus vecam zēnam. Zēns vēlāk nomira, jo zaudēja pārāk daudz asiņu. Šī bija pirmā reize 33 gadu laikā, kad pūķis bija nogalinājis cilvēku. Vietējie iedzīvotāji uzbrukumā vainoja vides aizstāvjus. Cilvēki, kas nebija no salas, bija atturējuši vietējos iedzīvotājus no kazu nogalināšanas un atstāšanas pūķiem. Komodo pūķi vairs nevarēja atrast sev nepieciešamo barību, tāpēc viņi ieradās vietās, kur dzīvoja cilvēki, lai meklētu barību. Daudzi Komodo salas vietējie iedzīvotāji uzskata, ka Komodo pūķi patiesībā ir radinieku reinkarnācija un pret tiem jāizturas ar cieņu.

2009. gada 24. martā Komodo salā divi Komodo pūķi uzbruka un nogalināja zvejnieku Muhamadu Anvaru. Tie uzbruka Anvaram pēc tam, kad viņš nokrita no cukurkoka. Viņš stipri asiņoja no kodumiem uz rokām, ķermeņa, kājām un kakla. Viņu nogādāja klīnikā netālajā Floresas salā, bet ārsti paziņoja, ka viņš jau bija miris.

Komodo pūķu ir ļoti maz, un tie var neizdzīvot. Šīs ķirzakas ir iekļautas IUCN Sarkanajā sarakstā kā apdraudēti dzīvnieki. Komodo pūķi joprojām dzīvo uz savām dzimtajām salām.

• Komodo (1 701)
• Rinkumi (1 300)
• Gili Motang (100)
• Gili Dasami (100)
• Floresa (aptuveni 2000)
• Padar (nav izmiris)

Tomēr tagad savvaļā var būt tikai 352 mātītes, kas dzemdē mazuļus. Komodo nacionālais parks tika izveidots 1980. gadā, lai aizsargātu Komodo pūķi tā mītnes salās.

Daudzas lietas ir samazinājušas pūķu skaitu, piemēram, vulkāni, zemestrīces, labu dzīvesvietu zudums, ugunsgrēki, nepietiekams dzīvnieku skaits, tūrisms un nelegālas medības.

Komodo pūķu vai to ādu pirkšana vai pārdošana ir nelikumīga saskaņā ar starptautisko likumu CITES (Konvencija par starptautisko tirdzniecību ar apdraudētajām sugām).

• Dragon
• Megalania prisca - milzīga, izmirusi monitora ķirzaka
• Monitor ķirzaka