Gekoni — sugas, uzbūve, uzvedība un izplatība

Gekoni — 1196 sugas, to uzbūve, unikālā uzvedība un izplatība. Uzzini par balsīm, pirkstu spilventiņu pielipšanu, olu dēšanu un gekonu dzīvi cilvēku mājās.

Autors: Leandro Alegsa

Gekoni ir maza vai vidēja izmēra ķirzakas, kas pieder pie plašas un daudzveidīgas rāpuļu grupas. Pašlaik aprakstītas aptuveni 1196 dažādas gekonu sugas, lielākā daļa no tām ietilpst Gekkota apakšdzimtā. Tie galvenokārt apdzīvo siltas klimata zonas — tropus un subtropus — un sastopami Āzijā, Āfrikā, Okeānijā, Dienvidamerikā un Austrālijā; dažas sugas dzīvo arī Vidusjūras reģionā. Daudzi gekoni ir nakts dzīvnieki, bet ir arī diurnas sugas (piem., dienas gekoni Phelsuma). Dažas sugas ienāk cilvēku mājās — labi zināms piemērs ir Hemidactylus frenatus, kas tiek saukts par parasto mājas gekonu. Cilvēki bieži priecājas par to klātbūtni, jo gekoni ēd daudz kukaiņu un palīdz samazināt mājas kaitēkļu skaitu.

Sugas un izplatība

Gekonu daudzveidība ir īpaši liela tropu salu un džungļu reģionos — piemēram, Madagaskarā, Jaungvinejā un Dienvidaustrumāzijā. Dažas sugas ir endēmas (atrodama tikai vienā lokācijā), citas ir izplatītas lielākos areālos vai kļuvušas invazīvas, piemēram, Hemidactylus frenatus, kas viegli izplatās pa cilvēku apdzīvotām teritorijām.

Ķermeņa uzbūve un īpašības

  • Izmērs un forma: gekonu izmēri svārstās no niecīgiem (daži tikai dažus centimetrus garumā) līdz lieliem rāplēm, piemēram, Jaunanglijas lepkoku gekoniem (Rhacodactylus leachianus), kas var sasniegt vairāk nekā 30 cm garumu.
  • Acis un plakstiņi: gekoniem nav kustīgu plakstiņu; viņu acis ir pārklātas ar caurspīdīgu membrānu (spectacle), ko viņi attīra, laizot ar mēli. Daudziem gekoniem ir izteikta nakts adaptācija — lielas acis ar šaurām vai vertikālām zīlītēm.
  • Āda un spalvas: āda ir plāna, segta ar maziem zvīņveida laukumiem un bieži ļoti smalkiem matiņiem. Gekoni regulāri nomet veco ādu (metā__nozīmīgu) — tā nodrošina ādas atjaunošanos un var palīdzēt parazītu kontrolei.
  • Zobu maiņa: daudzām sugām zobu maiņa (polifiodontija) notiek regulāri, dažkārt ik pēc dažiem mēnešiem.
  • Aste un atdalīšana: gekoni spēj atjaunot asti, ja tā tiek zaudēta vai nocirsta — aste ir svarīga līdzsvara saglabāšanai un barības rezerves glabāšanai; atjaunošanās laikā atsevišķas struktūras atšķiras no sākotnējām (piem., jauns asti skelets bieži vien ir skrimšļains).

Pielāgošanās piekļuvei virsmām

Viena no ievērojamākajām gekonu īpašībām ir spēja staigāt pa kokiem, sienām, logiem un pat griestiem. To nodrošina īpaši pirkstu spilventiņi, kas izveido molekulāru mijiedarbību ar virsmu. Šo spēku parasti skaidro ar van der Vaala spēku mehānismu. Ar mikroskopu redzams, ka katrs pirkstu spilventiņš sastāv no tūkstošiem matiņiem līdzīgu struktūru, ko sauc par setae; tie, savukārt, sazarojas daudzos vēl mazākos galiņos — spatula. Šī ģeometrija nodrošina lielu kontaktvirsmu un ļauj gekoniem piespiesties pie daudzām virsmām. Tomēr viņi nevar pieķerties pilnīgi visām materiāla virsmām (piem., ļoti nesaistīgos materiālos kā Teflona teflons).

Gekonu āda ir arī hidrofoba — ļoti mazi matiņi palīdz novērst ādas sapludināšanos ar mitrumu un veicina pašattīrīšanos. Turklāt pētījumi rāda, ka dažiem gekoniem āda var iznīcināt vai kavēt baktērijas, jo uz tās atrodas antibakteriālas peptīdu un mikrostruktūras īpašības.

Uzturs un medību stratēģijas

Lielākā daļa gekonu ir insektivori — tie medī dažādus kukaiņus un citus nelielus bezmugurkaulniekus. Dažas sugas ir ganomnivoras vai saņem papildbarību no augļiem, nektāra un ziedputekšņiem (īpaši dienas gekoni Phelsuma). Medību stratēģijas atšķiras: daži aktīvi ķer kores, citi gaida uz sliekšņa vai slēpjas un tad veikli ķer upuri.

Uzvedība un saziņa

Atšķirībā no lielākās daļas ķirzaku, gekoniem bieži ir skaidri skaņas signāli — viņi runā ar čivināšanu, klikšķiem, klaudzieniem vai kraukšķiem. Šīs skaņas izmanto teritorijas aizstāvēšanai, pārošanās laikā un briesmu signalizēšanai. Vairākās valodās sugu nosaukumi atspoguļo šo skaņu: piemēram, angliski “gecko” atdarina saucienu, bet “tokay” atspoguļo specifisku skaļu secību (to‑KAY). Dažas sugas izmanto arī vizuālus signālus (mirkšķināšanu, galvas vicināšanu) un ķīmisku saziņu (fermonus).

Pavairošanās

Lielākā daļa gekonu dēj olas; parasti olas ir nelielas, bieži pa vienai vai divām reizē, un tās mēdz pielīmēt pie slēgtām virsmām vai novietot slēptās vietās. Dažām sugām ir kopīgas ligzdas, kur vairākas mātītes noglabā savas olas vienā vietā. Dažas sugas ir ovovivipāras vai dzemdē dzīvus mazuļus, un pastāv arī parthenogenētiskas sugas, kurām nav nepieciešams tēviņš, piemēram, bēru gekons (Lepidodactylus lugubris), kas izplatījies tropu reģionos.

Olu dīgšanas ilgums un attīstība var ievērojami atšķirties atkarībā no temperatūras un mitruma; dažiem suga seksa noteikšanā var būt nozīmīga temperatūra vai citi vides faktori.

Saskarsme ar cilvēkiem un aizsardzība

Gekoni cilvēkiem ir noderīgi — tie kontrolē kukaiņu skaitu un nereti tiek turēti mājās vai kā mājdzīvnieki. Tomēr daži lielie vai aizsargājamie gekoni ir pakļauti medībām, nelegālai tirdzniecībai un biotopu iznīcināšanai. Invasīvas sugas var traucēt vietējās faunas līdzsvaru. Aizsardzības pasākumi ietver biotopu saglabāšanu, sugu aizsardzību un atbildīgu tirdzniecību (CITES saraksti dažām sugu grupām).

Interesanti fakti

  • Daži gekoni spēj izturēt salīdzinoši ilgu laiku bez barības, jo taukus uzkrāj astē.
  • Gekonu ilgdzīvošana mainās atkarībā no sugas — mājas gekons var nodzīvot vairākus gadus, kamēr lielākie tropu gekoni var sasniegt 10–20 gadus vai vairāk, ieskaitot tiem raksturīgo ilgāku gūta dzīves ilgumu aiz nelabvēlīgu apstākļu.
  • Spēja “runāt” un dažādās skaņas padara gekonus viegli atpazīstamus un bieži ideju par to attieksmi pret cilvēkiem — no noderīgiem kukaiņu plēsējiem līdz eksotiskām būtnēm mājas akvārijā vai terārijā.

Kopumā gekoni ir tehniski un uzvedības ziņā ļoti pielāgojušās ķirzakas ar bagātīgu sugu daudzveidību, kas padara tās interesantas gan dabā, gan kā mājdzīvniekus. Lai izprotamu konkrētas sugas vajadzības vai aizsardzības statusu, ieteicams skatīt sugas specifiskus resursus vai sazināties ar herpetologiem.

Taksonomija

Gekkota apakšdzimtā ir sešas dzimtas.

  • Carphodactylidae
  • Diplodactylidae
  • Eublepharidae
  • Gekkonidae
  • Phyllodactylidae
  • Sphaerodactylidae

Jautājumi un atbildes

J: Cik ir gekonu sugu?


A: Ir 1196 dažādas gekonu sugas.

J: Kā sauc parasto mājas gekonu?


A: Parasto mājas gekonu sauc Hemidactylus frenatus.

Vai gekoniem ir balsis?


A: Jā, atšķirībā no lielākās daļas ķirzaku gekoniem ir balsis, kas izklausās nedaudz līdzīgi putnu vai varžu balsīm.

J: Kā gekoni vairojas?


A: Lielākā daļa gekonu dēj olas, bet daži dzemdē dzīvus mazuļus.

J: Kāda īpaša iezīme gekoniem ir plakstiņu vietā?


A: Gekoniem nav plakstiņu, tā vietā tiem virs acīm ir caurspīdīga membrāna (āda), ko tie laiza ar mēli.

J: Vai gekoni var atjaunot astes?



A: Jā, tāpat kā vairums ķirzaku, arī gekoni vajadzības gadījumā var atjaunot asti.

J: Kā gekoni staigā pa sienām un griestiem?


A: Gekoni var staigāt pa kokiem, sienām, logiem un griestiem, jo tiem ir īpaši pirkstu spilventiņi, kas veido molekulāru saiti ar virsmu, lai pie tās "pieliptu" - šo spēku sauc par van der Vaala spēku.


Meklēt
AlegsaOnline.com - 2020 / 2025 - License CC3