Meža cūka
Mežacūka (Sus scrofa) pieder pie pārnadžu kārtas cūku dzimtas (Suidae). Mūsdienās tās dzīvo gandrīz visās pasaules malās, pat daudzās valstīs, kas nav to dabiskās dzīvesvietas.
Mežacūkas ir visēdājas un viegli pielāgojas pārmaiņām. Eiropā tās jau izsenis tika medītas daudzu ķermeņa daļu dēļ, un tās tika aprakstītas daudzu seno civilizāciju mitoloģijā. Grieķu, feniķiešu un persiešu mitoloģijā tās tika attēlotas kā mežacūkas, kas dažkārt ir niknas, dažkārt ļaunas, bet citās - kā drosmīgi, spēcīgi dzīvnieki. Citi tos atkal uzskatīja par parazītiem. Arī mūsdienās daudzi cilvēki mežacūkas redz ļoti dažādi.
Līdz pat 20. gadsimta 30. gadiem zobu birstes izgatavošanā bieži izmantoja mežacūkas matus. Sari sariņiem parasti tika iegūti no kuiļa kakla daļas. Birstes bija populāras, jo sari bija mīksti. Tomēr tas nebija labākais materiāls mutes dobuma higiēnai, jo matiņi lēni žūda un tajos parasti saglabājās baktērijas.
Izskats
Mežacūkas ķermenis, skatoties no malas, bieži vien izskatās ļoti liels. Šāds iespaids daļēji rodas tāpēc, ka, salīdzinot ar lielo ķermeņa masu, mežacūkas kājas ir īsas un neizskatās ļoti spēcīgas. Mežacūkas galva ir ļoti liela. Tās acis atrodas augstu galvā, bet ausis ir nelielas ar sariņiem ap tām. Tās aste var kustēties ļoti ātri, un mežacūka to bieži izmanto, lai parādītu savu noskaņojumu. Ja skatās no priekšpuses, ķermenis izskatās diezgan šaurs. Mežacūkas žoklī ir 44 zobi, kas palīdz spēcīgam sakodienam. Savvaļas cūku tēviņu un mātīšu purnu formas atšķiras.
Sivēni
Mežacūkas parasti vienlaicīgi dzemdē aptuveni 4 - 6 sivēnus. Sivēni sver aptuveni 750-1000 g, kad tie piedzimst pirmo reizi. Pēc 3 - 4 mēnešiem tie tiek pilnībā atšķirti no mātes. Cūciņas sāk ēst cietu barību, piemēram, tārpus un kāpurus, apmēram pēc 2 nedēļām.
Mežacūkas sivēns Nīderlandē
Jautājumi un atbildes
Jautājums: Pie kādas dzimtas un kārtas pieder mežacūkas?
A: Mežacūka pieder pie īsto cūku dzimtas (Suidae), kas pieder pie pārnadžu kārtas.
Q: Kur dzīvo mežacūkas?
A: Mūsdienās tās dzīvo gandrīz visās pasaules malās, pat daudzās valstīs, kas nav to dabiskās dzīvesvietas. Mežacūku dzimtene ir Eirāzija un Ziemeļāfrika.
J: Kāds ir mežacūku uzturs?
A: Mežacūkas ir visēdājas un viegli pielāgojas pārmaiņām.
J: Kāpēc mežacūkas Eiropā tika medītas?
A: Eiropā mežacūkas jau izsenis medīja daudzu to ķermeņa daļu dēļ.
J: Kāda ir mītoloģija par mežacūkām?
A: Tās tika aprakstītas daudzu seno civilizāciju mitoloģijā. Grieķu, feniķiešu un persiešu mitoloģijā tās tika attēlotas kā mežacūkas, kas dažkārt ir mežacūkas kā mežacūkas, kas ir mežacūkas, kas ir mežacūkas, kas ir mežacūkas, kas ir mežacūkas, bet citās tās tika attēlotas kā drosmīgi, spēcīgi dzīvnieki. Savukārt citi tos uzskatīja par parazītiem.
J: Kādam nolūkam līdz 20. gadsimta 30. gadiem izmantoja kuiļu matus?
A: Līdz 20. gadsimta 30. gadiem mežacūkas matus bieži izmantoja zobu birstes izgatavošanā. Sari sariņiem parasti tika iegūti no kuiļa kakla daļas.
J: Kāpēc mežacūkas spalvas nebija labākais materiāls mutes dobuma higiēnai?
A: Birstes bija populāras, jo to sari bija mīksti. Tomēr tas nebija labākais materiāls mutes dobuma higiēnai, jo matiņi lēni žūda un tajos parasti saglabājās baktērijas.
