Mežacūka (Sus scrofa) pieder pie pārnadžu kārtas cūku dzimtas (Suidae). Mūsdienās tās dzīvo gandrīz visās pasaules malās, pat daudzās valstīs, kas nav to dabiskās dzīvesvietas.

Mežacūkas ir visēdājas un viegli pielāgojas pārmaiņām. Eiropā tās jau izsenis tika medītas daudzu ķermeņa daļu dēļ, un tās tika aprakstītas daudzu seno civilizāciju mitoloģijā. Grieķu, feniķiešu un persiešu mitoloģijā tās tika attēlotas kā mežacūkas, kas dažkārt ir niknas, dažkārt ļaunas, bet citās - kā drosmīgi, spēcīgi dzīvnieki. Citi tos atkal uzskatīja par parazītiem. Arī mūsdienās daudzi cilvēki mežacūkas redz ļoti dažādi.

Līdz pat 20. gadsimta 30. gadiem zobu birstes izgatavošanā bieži izmantoja mežacūkas matus. Sari sariņiem parasti tika iegūti no kuiļa kakla daļas. Birstes bija populāras, jo sari bija mīksti. Tomēr tas nebija labākais materiāls mutes dobuma higiēnai, jo matiņi lēni žūda un tajos parasti saglabājās baktērijas.

Izskats un apakšsugas

Mežacūkas ķermenis ir masīvs, pārklāts ar cietu, stāvu spalvu (sariem). Krāsojums var būt ļoti mainīgs — no pelēcīgi brūnas līdz gandrīz melnai, atkarībā no apakšsugas un reģiona. Jauni kārsēji (cūciņas) raksturīgi ar gaišām svītrām, kas palīdz maskēties pirmajos dzīves mēnešos. Kuiliem attīstās izteikti ilti (augšējie un apakšējie canīni), kas tiek lietoti aizsardzībā un kaujās.

Izmēri variē, taču aptuvenas robežas ir: ķermeņa garums 90–200 cm, plecu augstums 55–110 cm un svars no apmēram 50 kg līdz pat vairāk nekā 200 kg, atkarībā no barības pieejamības un apakšsugas. Dažas apakšsugas, īpaši Dienvidaustrumāzijā, var būt mazākas, bet Eiropā un Āzijas ziemeļu daļās sastopami lielāki indivīdi.

Dabiskā izplatība un dzīvotnes

Mežacūka ir plaši izplatīta dabīgā areālā, kas iekļauj Eiropu, lielu daļu Āzijas un Ziemeļāfrikas ziemeļdaļu. Cilvēka ievedumu dēļ mežacūkas vai savvaļas cūku populācijas ir izveidojušās arī Amerikas kontinentā, Australijā un vairākās salās. Tās veiksmīgi iekļaujas dažādās dzīvotnēs — mežos, krūmājos, pļavās, lauksaimniecības teritorijās un pat tuvu cilvēku apdzīvotām vietām, ja pieejama barība un patvērumi.

Uzturs un uzvedība

Uzturs: Mežacūkas ir visēdājas. To ēdienkartē ir augi (saknes, sīpoli, rieksti, ogas), lauksaimniecības kultūras (kartupeļi, graudi), sēnes, bezmugurkaulnieki (tārpi, kukaiņi), mazi rāpuļi, putnu olas, savvaļas dzīvnieku atliekas un reizēm cilvēku atkritumi. Raksturīga barošanās metode — rakt ar purnu (rooting), kas būtiski ietekmē augsni un augu sabiedrības.

Uzvedība: Mežacūkas ir trokšņainas — tās izsaka dažādus smieklus, rūkoņu un klaigāšanas signālus. Sociāli sastrukturējas: mātītes un to mazuļi bieži dzīvo grupās (sounderi), kamēr pieaugušie kuili parasti ir vienatnē vai mazās jauniešu grupās ārpus pārošanās sezonas. Pārošanās periods (ruts) notiek galvenokārt vēlā rudenī un ziemā; grūsnības ilgums ir apmēram 115 dienas, un sirojumu skaits parasti 4–6 cūciņas, bet var būt arī vairāk.

Loma ekosistēmā un cilvēka ietekme

Mežacūkas veido svarīgu ekoloģisku lomu: to rakšana atklāj augsnes slāņus, izlīdzina sēklu izplatīšanu un ietekmē augsnes kopu. Tomēr viņu aktivitāte var radīt arī negatīvas sekas — plašus lauksaimniecības postījumus, konkurenci vietējām sugām un izplatīt slimības (piem., Āfrikas cūku mēri — ASF).

Sakarā ar spēju pielāgoties un augstu reprodukcijas potenciālu, mežacūkas dažviet kļuvušas par invazīvām sugām. Feralas cūkas (savvaļā dzīvojošas domestisko cūku atvasinājumi) rada īpašas problēmas tropiskos un subtropiskos reģionos, kur nav tradicionālo dabisko plēsēju.

Veselība, slimības un bioloģiskā drošība

Mežacūkas var pārnēsāt vairākas saslimšanas, kas rada risku mājlopiem un cilvēkiem (piem., cūku mēri, bakteriālas un parazitāras infekcijas). Īpaši aktuāls ir Āfrikas cūku mēris (ASF), kas ir letāls mājas cūkām un iznīcina vietējo saimniecību ekonomiku. Tāpēc kontroli un monitoringu veic stingrāk, un medību/transporta noteikumi tiek īstenoti, lai ierobežotu slimību izplatību.

Medības un pārvaldība

Medības uz mežacūkām ir senas tradīcijas Eiropā, un ilgstoši tās ir bijušas nozīmīgs pārtikas, ādu un trofeju avots. Mūsdienās mežacūku pārvaldībā izmanto dažādas metodes: regulāras medības, slazdošanu, žogu ierīkošanu, monitoringu un, kur nepieciešams, populācijas samazināšanas programmas. Svarīgi ir savienot bioloģiskos datus (reprodukcija, blīvums) ar lauksaimniecības un sabiedrības interesēm.

Drošības ieteikumi dabā

  • Nepieciešams saglabāt distanci: īpaši izvairīties no mātītēm ar mazuļiem.
  • Nebarot mežacūkas — tas samazina agresivitātes un cilvēku tuvuma risku.
  • Ja satiksmes ceļā parādās mežacūkas, samaziniet ātrumu un uzmanīgi apstājieties, jo tās bieži pārvietojas grupās.
  • Mežacūku radīti zemes darbi var padarīt taku slidenu — uzmanieties, ejot pa šādām vietām.

Saglabāšana un likumdošana

Kopumā mežacūka kā suga ir plaši izplatīta un tiek uzskatīta par mazāk apdraudētu, tomēr atsevišķas apakšsugas vai reģionālās populācijas var būt aizsargājamas. Vietējās likumdošanas regulas par medībām, dzīvotņu aizsardzību un slimību kontroli var atšķirties — pirms medībām vai citu pasākumu veikšanas jāiepazīstas ar spēkā esošajiem noteikumiem.

Mežacūka ir sarežģīta un daudzpusīga suga: tās bioloģija, mijiedarbība ar cilvēku un ietekme uz vidi prasa pārdomātu pārvaldību un atbilstību drošības un vides aizsardzības prasībām.